Šonedēļ LTV rādīja videostāstu (autori to sauc par filmu) par latviešu karavīriem Afganistānā. Par to varam būt tikai pateicīgi un arī apbrīnot filmas autorus Zani Penezi un Ģirtu Straustiņu par uzņēmību un drosmi. Afganistāna šobrīd nu galīgi nav prieks bez riska.

Par Afganistānu un Irāku mēs zinām gaužām maz. Kur nu vēl saprast, kas tur notiek.

Tāpēc ar lielu interesi esmu skatījies arī agrākās Semjonova, Kļimoviča un Straustiņa reportāžas par latviešiem Tuvo Austrumu kara darbības zonās.

Ar ko īpaša man šķita šī reize? Starplaikā kopš iepriekšējām reportāžām bija sagadījies noskatīties vairākas amerikāņu filmas, piemēram, „Ela ielejā” u.c., par to, kā amerikāņu puišiem „aiziet ciet širmis” pēc atgriešanās no karavīru gaitām Afganistānā un Irākā. Es šīs filmas nemeklēju speciāli, bet gan redzēju tās pilnīgi nejaušas izvēles ceļā. Amerikāņi pēdējā laikā paši aktualizē šo tematu. Arī plašsaziņas līdzekļos un grāmatās. Amerikāņu karavīri no varoņtēliem pārvēršas par upurtēliem. Amerikāņi sapratuši, ka karš ir nopietna sabiedrības un indivīda psiholoģiska problēma.

Vai latviešu puiši ir savādāki? Psiholoģiski noturīgāki nekā amerikāņi? Par to mums pagaidām nav ne dokumentālo, ne aktierfilmu. Šobrīd par to neraksta arī mediji. Mums vienkārši trūkst informācijas un pētījumu.

Šonedēļ redzētajā videostāstā par latviešiem Afganistānā garāmejot varēja notvert vairākus pavedienus, kas prasītu dziļāku rakšanu.

Pirmkārt. Amerikāņu zaldātu novērtējums, ka latvieši čakli pilda daudz sarežģītākus uzdevumus nekā amerikāņi. Tātad kara ietekme uz latviešiem nekādā ziņā nav ar psiholoģiski zemāku spriedzi nekā uz amerikāņiem.

Otrkārt. Latviešu karavīri paši īpaši netic, ka Rietumu misija Afganistānā var kaut ko būtisku mainīt. Protams, karavīram vajadzētu domāt tikai par eksistenciālām ikdienas lietām, nevis par politisko filozofiju. Tomēr, ja cilvēks nenotrulinās, tad karš, kuram neredzi jēgu, psiholoģisko spriedzi dara vēl smagāku.

Lozungi par demokrātisko vērtību aizstāvību, šķiet, jau ir bankrotējuši. Vairumam gan amerikāņu, gan latviešu karavīru motivācija būt Afganistānā ir sadzīvisku vai karjeras situāciju risinājums. Diezin vai kāds vairs tic demokrātisko vērtību misijai.

Nesen man bija saruna ar kādu Latvijā jau iesakņojušos vācieti. Viņš teica, ka tas, ko vācu krustneši izdarīja reiz Latvijā, esot tas pats, ko šodien Rietumi mēģina izdarīt Tuvajos Austrumos. Un no krustnešu laikiem esot redzams, cik bēdīgs rezultāts no tā var sanākt… tajā brīdī pēkšņi samulsu no iedomas, vai mūsdienu latvietis ir tas bēdīgais rezultāts? Nekad nebiju šo jautājumi stādījis tik radikāli. Bet varbūt mans paziņa, to teikdams, iedomājās, ka vācu krustneši paši galu galā ir cietuši sakāvi?

Tā vai citādi – izskatās, ka joprojām aktuāla ir amerikāņu politiskā filozofa Hantingtona teorija par civilizāciju sadursmi, ko gan daudzi jau bija paspējuši norakt kā īslaicīgu modes iedomu. Tā pulvera muca ir ne jau dažādu civilizāciju pastāvēšana kā tāda, bet gan – atšķirīgi domāšanas un apziņas līmeņi, kas ir noteicošie šajās civilizācijās.

Izskatās, ka Eiropa šobrīd tikai abstrakti runā par demokrātijas un multikulturālisma vērtībām. Atsakās no karadarbības, un piedzīvo aizvien graujošākas likstas ar imigrantiem savās zemēs. Amerikā aizvien vairāk dzirdami tie, kuri izvirza alternatīvu – vai nu mēs viņus, vai viņi mūs. Amerikā aizvien vairāk atskan nepatika, ka Eiropa šajā Rietumu un Austrumu civilizāciju sadursmē Ameriku ir atstājusi vienu pašu (Mark Steyn. America alone ).

Tikmēr jautājums par zaldātiem Irākā un Afganistānā izskatās kā tunelis ar mānīgu gaismu galā. Obama izsakās, ka drīz savus karavīrus vedīs ārā no turienes. Taču, lai to sagatavotu, vispirms vajagot ievest vēl un vēl. Līdz ar to arī jautājums par to, kādu ietekmi Afganistāna un Irāka atstāj uz latviešu karavīru, arī ir jautājums, kas pagaidām mums ir kā bumba ar laika degli.

Ilmāra A. Lejiņa komentāru par rakstu lasīt šeit.

*foto – Elvīra Gruze

Lasiet vēl:

• Evas sveiciens no ASV
• Ilmārs A. Lejiņš: Turpinot par mūsu karavīriem Afganistānā
• Drīzumā sižets “Kā ir būt latvietim!”
• „Viss notiek” viesojas lielākajā kāzu salonā pasaulē. Tas pieder latvietei.