Pirms nepilna gada Nikolā Sarkozī, tolaik vēl tikai iekšlietu ministrs, savu lielāko pretinieku Francijas prezidenta Žaka Širaka un premjerministra Dominika de Vilepēna ārpolitiku nodēvēja par arogantu jeb augstprātīgu. Tā Sarkozī kritizēja Širaka aktīvo opozīciju ASV iebrukumam Irākā. Nu arogances pirmās pazīmes parādās paša Sarkozī realizētajā Francijas ārpolitikā, šoreiz gan citā virzienā – attiecībā pret pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Sarkozī stāšanās amatā Eiropā tika gaidīta ar neslēptām cerībām, ka enerģiskais Francijas prezidents ienesīs ES politikā svaigas vēsmas un palīdzēs pārvarēt ieilgušo krīzi. Patlaban hiperaktīvā Sarkozī realizētā kovboju stila reālpolitika Eiropu nu atsvaidzinājusi tik tālu, ka tā sāk šaubīties vai tieši to ir vēlējusies. Katrā ziņā Sarkozī centieni atgūt pēdējo divu gadu laikā zaudēto ES līdera lomu noteikti nav veicinājuši ES vienotību.

Tieši pretēji, Sarkozī vēlme aktīvi aizstāvēt Francijas politiski ekonomiskās intereses, vienlaikus iegūstot maksimāli iespējamo mediju uzmanību, likusi saraukt uzacis nevienai vien ES institūciju un dalībvalstu amatpersonai. Francija nerēķinās ar citām dalībvalstīm un pat neinformē par savām aktivitātēm, purpina politiķi un eirokrāti.

Piemēru ir daudz, bet tomēr visspilgtākā ir nesenā bulgāru mediķu atbrīvošana no apcietinājuma Lībijā. Bijušās ES prezidējošās valsts Vācijas diplomāti bija veltījuši mēnešus, lai soli pa solim risinātu sarunas par piecu bulgāru medmāsu un palestīniešu ārsta atbrīvošanu. Tādēļ Vācija ar neslēptām aizdomām uztvēra jaunā Francijas prezidenta negaidīto iesaistīšanos divpusējās sarunās ar Muamara Kadafi režīmu.

Kad Sarkozī dzīvesbiedre Sesīlija viņa uzticamākā palīga Elizejas pils ģenerālsekretāra Kloda Geana pavadībā negaidīti ieradās Tripolē, lai pēc tam atbrīvotos mediķus triumfāli ar Francijas prezidenta lidmašīnu nogādātu Sofijā, Vācijas pacietības mērs bija pilns. Tā bija aizkaitināta ne tikai par slepus veikto mediķu atbrīvošanas akciju, bet arī dienu vēlāk noslēgtajiem 300 miljonus eiro vērtajiem ieroču piegādes darījumiem starp Franciju un Lībiju. Eiropas aeronautikas un bruņojuma kompānijas EADS otra lielākā akcionāre Vācija arī par šo Sarkozī separāto soli nebija informēta.

Vācu amatpersonas neslēpa sarūgtinājumu par darījumiem, kas vistiešākā veidā skarot Vācijas ekonomiskās intereses. Eiropas presē parādījās neoficiāli izteikumi, ka Vācijai aizvien vairāk un vairāk sāk apnikt Francijas prezidenta uzņemtie reālpolitikas apgriezieni.

Sarkozī Lībijas turneja ir spilgtākā, bet nebūt ne vienīgā jauno Francijas ES politikas stilu raksturojošā epizode. Nesaskaņas ar Vāciju un Eiropas Komisiju Sarkozī ir arī dēļ viņa centieniem mazināt Eiropas Centrālās Bankas ietekmi un panākt iespēju Francijai nepildīt Stabilitātes pakta prasības (ko vien bija vērta Francijas prezidenta personīgā ierašanās ES finanšu ministru sanāksmē, ko valstu vadītāji līdz šim nebija atļāvušies).

Ar šo negribu apgalvot, ka franču-vācu attiecībās iestājusies nopietna krīze. Nebūt nē, jo šie mazie konfliktiņi vēl ir tālu no krīzes. Bet tomēr ar Sarkozī egocentrisko un hioperaktīvo darba stilu Vācijai un visai Eiropai nāksies rēķināties.

Supermārketa rindā stāvošās Vācijas kancleres Angelas Merkelas un miljardiera cienīgu dzīvesveidu vedošā Sarkozī tālāko attiecību perspektīvu labi raksturojis britu The Economist: „Merkele ir apdomīga saskaņas meklētāja, kura līdzīgi kā filmu producente, prožektoru gaismā ļauj atrasties citiem. Savukārt Sarkozī patīk būt vienlaikus režisoram, scenārija autoram un aktierim. Šādas attiecības var pastāvēt, bet vienīgi, ja zvaigzne necenšas paņemt visu slavu”.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu