Intervija ar Liepājas Novada fonda valdes priekšsēdētāju Aigu Jaunskalži.

Cik liela ir Liepājas sociālā sirdsapziņa?

Es nezinu, vai var salīdzināt – lielāka vai mazāka. Es domāju, ka katram cilvēkam ir kaut kāda iniciatīva. Ir svarīgi kā rosina tai izpausties. Viens no Liepājas Novada fonda (LNF) uzdevumiem ir rosināt cilvēku iniciatīvu. Dot tai visas iespējas izpausties visdažādākos veidos un jomās. Dižķibele uznāca un LNF uz to reaģēja. Galvenā reakcija bija izdomāt kā ļaut cilvēkiem sev pašiem palīdzēt.

Dažādu diskusiju, darba grupu, runāšanas rezultātā radās šī ideja, kas patiesībā nav jauna, bet dzīvo Liepājā jau sen. Par atbalsta punktu – vietu, kur cilvēks var atnākt un gūt atbalstu, kas viņam būtu vajadzīgs. Tā var būt palīdzība ar mantām, idejām, sadarbības, informāciju vai zināšanām.

Kopīgiem spēkiem mēs pagaidām izveidojām divas šādas vietas – iedzīvotāju atbalsta punktus, kur galvenais darbības veids ir apmaiņa. Apmaiņa var būt pilnīgi ar jebko – mantu, informācijas vai savstarpējas palīdzību. To mēs varam formulēt trīs šādos punktos. Tā ir vieta, kur cilvēki var realizēt savu iniciatīvu, savas idejas un apmierināt savas vajadzības. Ja mēs varam novērtēt savu sociālo sirdsapziņu, ja šādi divi punkti pastāv un cilvēkiem tie ir vajadzīgi, tad viņi ir gatavi savas iniciatīvas realizēšanai. Nav vajadzīgs nomērīt, ka 80% nāk uz atbalsta punktiem. Ja tas ir vajadzīgs kaut vienam, kaut trijiem, tad ir vērts to darīt!

Jebkurš var nākt ar savu iniciatīvu, savu ideju un jūs cīnīsieties un panāksiet, lai viņiem izdodas?

Nē, mēs necīnīsimies. Neviens nevar izdarīt kādu lietu cita cilvēka vietā. Ja cilvēkam ir kāda ideja, tad mēs varam radīt labvēlīgus apstākļus, dot viņam iesēju šo ideju realizēt. Atnākot uz atbalsta punktu, cilvēks var pielikt pie sienas zīmīti: „Man ir ideja šajā pagalmā izveidot bērnu laukumu. Kurš ar mani?” un tad gaidīt atsauksmes. Varbūt cilvēks sapratīs, ka ar zīmīti ir par maz, lai kaut ko panāktu. Tāpat neviens nevar nodrošināt savai ģimenei ēdienu, tikai sēžot un gaidot, kad kāds to atnesīs. Ir jāmeklē veids, kā tikt pie ēdiena. Viena iespēja ir atnākt un pielikt zīmīti „Kam vajag palīdzēt novākt ābolus?”. Ir iespēja saņemt pārtikas paku no „Paēdušai Latvijai”. Tāpat ir iespēja uzzināt, ka cilvēks var aiziet uz sociālo dienestu. Ir svarīgi, ka cilvēks pieceļas un iet meklēt palīdzību. Kas meklē, tas atrod.

Sociālā karte ir tāds kā ceļvedis, kas dod iespēju pašiem atrast, kur meklēt palīdzību?

Jā, sociālā karte ir iespēja ikvienam atrast visas iespējas, kuras piedāvā Liepāja. Sociālā karte, elektroniskā veidā, ir pieejama fonda mājas lapā. To var lietot jebkurš darbinieks, lai palīdzētu cilvēkiem, tāpat jebkurš cilvēks var atnākt un paskatīties, ko vēl sev gūt. Šobrīd karte ir sadalīta pa jomām – pārtikas iegūšana, patvērums, atbalsta grupas, iespēja nomazgāties, veselības profilakse un bērniem ar īpašām vajadzībām.

Es ceru, ka pēc neilga laika, karte papildināsies ar sadaļu – informatīvais atbalsts – kur vēl iegūt informāciju. Iespējams, ka tikai pagaidām mūsu atbalsta punkti ir tā vieta, kur gūt vai apmainīties ar informāciju un idejām. Es domāju, ka nākotnē mēs apkoposim informāciju par citām vietām un varbūt vietas radīsies no jauna.

Vai internets ir labākais darbarīks, kā apkarot nabadzību un sociālo atstumtību?

Tas ir viens no mūsdienīgākajiem un pieejamākajiem. Mūsdienās ir ļoti daudz veidu, kā brīvi piekļūt pie interneta. Internets ir tā vide, kur ir sapulcējušās visas iestādes. Neviens sevi cienošs birojs bez datora nesēž. Šīs kartes galvenā mērķauditorija ir šo pakalpojumu un palīdzības sniedzēju darbinieki, kas ikdienā, dažādās vietās satiekas ar šiem cilvēkiem. Cilvēks atnāk un saka: „Ko man tagad darīt?” Darbinieks, sniedzot savu pakalpojumu, papildus var paskatīties, kur vēl var aiziet un saņemt palīdzību.

Cilvēki, kuriem ir nepieciešama šī palīdzība, viņi paši arī var piekļūt gan šai kartei, gan internetam?

Jā! Tās ir visas bibliotēkas. Tieši tāpēc tika realizēts projekts „Trešais tēva dēls”, lai visās bibliotēkās ieviestu bezmaksas interneta punktu. Bibliotēka ir viena no vietām, kur informācijas ieguvēji pulcējas. Biedrība „Apmācību projekti”, kas parādās sociālajā kartē, ir viens no mūsu partneriem. Tā ir vieta, kur var iegūt bezmaksas apmācības un konsultācijas, iziet kursus par saprātīgu samaksu un iemācīties strādāt ar datoru. Patiesībā, vērojot atbalsta punktu darbību, lielākā daļa cilvēku prot rīkoties ar datoru. Cilvēki, kas, piemēram, dzīvo sociālajās mājās vai patversmēs, ir regulāri viesi brīvpieejas interneta punktos. Viņi ļoti cītīgi seko līdzi visām aktivitātēm internetā. Es domāju, ka internets ir īstā vieta, kur šai kartei atrasties. Internets ir pietiekami mobils. Ātri var atjaunot aktuālo informāciju, tas netraucē šajā kartē ieiet desmit reizes dienā un pārbaudīt, kad pēdējo reizi informācija ir atjaunota.

Uz doto brīdi Liepājas kartē ir atzīmēti 30 – 40 punkti, tā iecere noteikti ir, ka šis skaits augs?

Jā, karte ir atvērta ikvienam. Jebkura organizācija, kas nav iekļauta šajā kartē, bet sniedz kaut kādu palīdzību, vai viņiem ir svarīgi atrasties šajā kartē, var uzrakstīt elektronisku vēstuli un mēs šo informāciju atjaunosim jebkurā diennakts laikā. Fonds būs laimīgs, ja šī karte atjaunosies arvien biežāk. Uz doto brīdi, mēs esam vienojušies un palikuši pie tā, ka karte apvieno un parāda bezmaksas pakalpojumus, ko bez maksas var iegūt cilvēki Liepājā. Iespējams ar laiku parādīsies uzņēmēju piedāvājumi cilvēkiem, varbūt kādi piedāvājumi ar atlaidēm, kas ir lētāki kaut kādām grupām. Varbūt maksas piedāvājumi, bet tad tā ieeja kartē ir pret Ziedojuma fondu.

Kā radās pati kartes ideja?

Sociālās kartes nepieciešamība un vajadzība apvienot šādu informāciju, radās brīdī, kad sākām domāt par atbalsta punktiem. Viens no atbalsta punkta uzdevumiem ir sniegt informāciju, bet informācija ir sadrumstalota. NVO centrs pats nezina, cik Liepājā ir nevalstisko organizāciju. Lai apkopotu informāciju par organizācijām, nācās meklēt dažādās vietās un apzvanīt pašas organizācijas. Mēs bijām tādi kā apvienotāji un apkopotāji. Nosaukumu „Sociālā karte”, pirmais izteica mācītājs Mārtiņš Urdze, tajā brīdī, kad mēs domājām, kā veselības pakalpojumus padarīt pieejamākus, lētākus un vienkāršākus cilvēkiem. Mums vajadzēja redzēt pārklājumu veselības pakalpojumiem, cik ir tādas organizācijas, kuras veic analīzi. Tad šī ideja tika nosaukta vārdā – „Sociālā karte”. Visām vidējām domām ir materiāls raksturs. Vispirms tā jānosauc vārdā un tad tā sāk realizēties.

Kāds ir Jūsu novēlējums tiem cilvēkiem, kas nonākuši šādā situācijā?

Es nevaru pateikt, kā viņiem rīkoties. Cilvēkam pašam ir jāsaprot, ka galvenais ir rīkoties. Nevar sēdēt un nolaist rokas. Ja tās rokas nolaižas, tad vajag meklēt visus veidus, kā viņas celt augšā un kaut ko darīt. Pirmais solis, iet un aprunāties ar kādu, sasveicināties ar kaimiņu, lai būtu iemesls pateikt: „Zini, man ir tik grūti”. Un tas kaimiņš pateiks: „Zini, aizej tur.” Vajag kaut ko darīt, nevajag gaidīt, kad lietas atrisināsies pašas no sevis. Tam solim ir jābūt katrā cilvēkā iekšā.

Tiem, kas vēl nav nolaiduši rokas es novēlu, lai viņi mēģina vilkt līdzi pārējos. Es domāju, ka sadarbība ir tā, kas mūs glābs.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu