Pasaulē katrs trešais cilvēks iztiek ar vienu dolāru dienā un mazāk. Globālās sasilšanas un nabadzības dēļ pēc10-15 gadiem aptuveni 25 miljonus cilvēku piemeklēs slāpes, jo tiem nebūs pieejams tīrs dzeramais ūdens. Citiem vārdiem – desmit Latvijas izmēra valstis (iedzīvotāju skaita izteiksmē) būs spiestas meklēt jaunas mājvietas, lai izdzīvotu. Gan nabadzība, gan globālās sasilšanas izraisītās dabas pārmaiņas ir cieši saistītas problēmas. Vai mēs te, Latvijā, tās varam atrisināt? „Nē, protams! Mēs taču paši esam nabagi un neprašas!” man visbiežāk atbild cilvēki kad ievirzu sarunu par Latvijas iespējām palīdzēt citām, nabadzīgākām valstīm.

No gandrīz 200 ANO tautu attīstības indeksā minētajām zemēm, mēs esam 45. vietā! Jā, man arī agrāk likās, ka esam kāda simtajā… Gruzija ir divtik zemāk kā mēs – 97. vietā. Savukārt cita bijusī draudzīgā PSRS republika Moldova – 114. vietā. Kas mums no tā?! Tikai tas, ka palīdzēt citām valstīm, kopš paši esam ietekmīgākajā pasaules ekonomiskajā organizācijā – Eiropas Savienībā – ir mūsu pienākums. Pat ja mums pašiem tā neliekas, mēs esam bagāta valsts. Un bagātās valstis ANO saimē apsolījušas kāpināt palīdzības apjomus attīstības zemēm. Saprotams, ka sūtot visu Latvijas saražoto pārtiku uz izsalkušo kontinentu, mēs nespētu pat uzsaukt vienu launagu visiem pasaules izsalkušajiem, tādēļ gluži loģiski, ka latviešiem pagaidām nevajadzētu censties „pabarot Āfriku”. Mēs varam (un to jau darām) palīdzēt valstīm, kuras paši labāk pazīstam, jo pirms 10-15 gadiem bijām tādā sabiedrības un ekonomikas attīstības līmenī kā viņi – gruzīni, moldāvi, ukraiņi, baltkrievi.

Turklāt jautājums nav tikai par „zivi” un ne vienmēr pat par „makšķeri”, kuras maksā naudu, bet gan par „prasmi makšķerēt”. Mūsu prasmes un pieredze ir daudz noderīgākas un vērtīgākas šīm valstīm nekā Rietumu formulas, jo mēs paši tās esam nesen izmēģinājuši Austrumeiropas realitātē un mentalitātē. Lai cik kaitinoši kādreiz 90.gadu sākumā likās labi apmaksātie Pasaules Monetārā fonda, Rietumvalstu un EDSO eksperti, kas bieži nesaprata postpadomju cilvēka mentalitāti, ar šodienas prātu skatoties, es lepojos, ka viņu ieteikumus, kritiski izvērtējot un izmantojot, mēs esam uzbūvējuši Eiropā stabilāko sociālās apdrošināšanas sistēmu. Kāpēc gan mums šīs valsti veidojošās pamatlietas nenodot arī citiem cilvēkiem?! Mums tas gandrīz neko nemaksā, bet citiem mūsu padoms var būt zelta vērts.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu