ARNIS KAKTIŅŠ, sociologs, SKDS direktors

Izlasot Edija Boša un Ilmāra Latkovska pārdomas par krīzes cēloņiem un iespējamajiem risinājuma variantiem, pārdomājot rakstos paustās diagnozes un idejas, esmu noformulējis pāris savas atziņas. Uzsāktā viedokļu apmaiņa ir bijusi laba ierosme, lai tās noformulētu līdz galam un „uzliktu uz papīra”.

Es pilnībā piekrītu Latkovska k-ga tēzēm par to, ka mums ir nepieciešamas gan kvalitatīvi atjaunotas partijas, gan vitālas NVO, gan noteiktās jomās arī tautas kustības. Šķiet, ka jaunas elites izveide ir pat nepieciešamais izmaiņu priekšnosacījums. Taču domāju, ka tas nav pietiekams. Man šķiet, ka, lai šāda elite spētu sekmīgi saformēties, ir jāizpildās vēl vienam būtiskam priekšnosacījumam – arī pašai sabiedrībai ir jāpārtop. Ir jānotiek izmaiņām gan sabiedrībā valdošajās vērtību, gan uzskatu sistēmās. Ir jāmainās morāles normām.
Vienlaikus esmu pārliecināts, ka sīkas, kosmētiska rakstura pārmaiņas nespēs sniegt nepieciešamo rezultātu. Gluži vienkārši bedre ir pārāk dziļa, lai no tās bez īpašas piepūles varētu izrāpties.
Par uzticības krīzi
Manuprāt, viens no leņķiem, kādā skatīties uz patreizējo stāvokli un risināmajām problēmām, ir raksturojams ar vārdu UZTICĒŠANĀS. Šķiet, ka tā ir pamata kategorija, obligāts priekšnosacījums, lai individuālā līmenī starp cilvēkiem būtu jēgpilnas attiecības, pastāvētu ģimenes, lai būtu iespējama uzņēmējdarbība, lai varētu pastāvēt lielākas cilvēku kopas (biedrības, partijas, interešu klubi, darba kolektīvi), lai varētu pastāvēt demokrātiska valsts.
Uzticības krīze varai nav jauna tēma Latvijā. Šāds apzīmējums notiekošajam gan publiskajā telpā, gan zinātāju starpā tika lietots jau 90.gadu vidū, kad es tikai sāku nodarboties ar sabiedriskās domas pētījumiem. Kopš tā laika šis raksturojums ir bijis apritē visu laiku, taču šķiet, ka absolūtam vairākumam tā ir bijusi diezgan tukša skaņa. „Uzticības krīze! … nu un kas. Vai tad citur Eiropā visi visu laiku visiem uzticas? Laikam jau nē! … tad jau arī mums par šo problēmu nav daudz ko uztraukties”. Šķiet, ka tikai retais ir bijis spējīgs saprast, ko šī krīze īstenībā nozīmē un kādas sekas tai neizbēgami iestāsies garākā laika posmā.
Šobrīd mēs uzticības krīzes sekas sākam baudīt. Un izskatās, ka tās ir ļoti postošas.
Uzticēšanās, protams, ir ļoti plašs jēdziens. Sākot šo tēmu apcerēt, to ir iespējams attīstīt daudzos un dažādos virzienos. Ir iespējams nonākt pie ļoti daudzām un dažādām atziņām un atklāsmēm. Šī komentāra ietvaram es to vēlos sašaurināt līdz vienai ļoti šaurai un prozaiskai lietai – valsts finansēm un nodokļiem. Taču uzticēšanās jautājuma cēloņu un seku ķēdē var viegli sasaistīt arī citus patlaban ļoti sāpīgus jautājumus – emigrāciju, ekonomisko aktivitāti valstī u.tml.
Kamdēļ valstij vajadzīga nauda
Šķiet, ka neviens neapšaubīs tēzi, ka bez naudas (t.i., budžeta) valsts nevar pastāvēt. Vismaz tādā formā, kāda mēs to esam pieraduši redzēt vai spējam iedomāties – nevar. Nauda ir nepieciešama daudzu un dažādu valsts sniegto pakalpojumu un funkciju nodrošināšanai, un no pieejamo līdzekļu apjoma vistiešākajā veidā ir atkarīgs tas, ko un cik lielā mērā valsts spēs nodrošināt. Turklāt aptaujas liecina, ka mēs (t.i., Latvijas iedzīvotāji) no valsts sagaidām daudz. Pat ļoti daudz.
Tāpat diezin vai kādam tas varētu būt jaunums, ka Latvijas gadījumā vienīgais nopietni vērā ņemamais veids, kā valsts var tikt pie naudas, ir nodokļi. Atšķirībā no citām valstīm mums nav tādu derīgo izrakteņu vai citu dabas resursu, kurus tirgojot citiem mēs par iegūtajiem līdzekļiem varētu finansēt valsts pastāvēšanu.
Līdz ar to no tā, vai un cik liela ir iedzīvotāju vēlme un iespēja maksāt nodokļus, vai, skatoties no otras puses – cik lielas ir valsts spējas tos iekasēt, ir atkarīga valsts varēšana vai nevarēšana veikt savas funkcijas. Ekstremālās situācijās – pat pastāvēšana.
Taču patlaban saistībā ar rūkošajiem valsts budžeta ieņēmumiem mēs redzam, ka valsts vairs nespēj sniegt savus pakalpojumus iedzīvotājiem un veikt savas funkcijas tādā apjomā, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem. Nodokļi vairs neienes tik daudz naudas. Turklāt deficīta samazināšanai (t.i., lai šķietami neiestātos pilnīgs sabrukums) valdība patlaban aizņemas no ārvalstu aizdevējiem Latvijas mērogiem ļoti lielas summas. Par tām būs jāmaksā procenti, un tās kaut kad nākotnē laikam būs arī jāatdod. Šķiet, ka patlaban pie varas esošie cer, ka nākotnē cilvēki vairāk labprātīgi samaksās nodokļos, vai vismaz viņus ar varu piespiedīs, vai varbūt tad pie varas (kā jau tas pie mums ir pieņemts) būs citi un tie tad arī risinās tā brīža problēmas.
Ko par nodokļiem saka iedzīvotāji
Taču cēloņi tam, kāpēc Latvijā tik ļoti ir samazinājušās nodokļos iekasētās naudas summas, šķiet, sniedzas nedaudz tālāk nekā standarta diagnoze, ka pie vainas ir „gan globālā, gan vietējā ekonomiskā krīze”. Šo to interesantu mums šeit var pavēstīt arī iedzīvotāju aptauju dati.
Jau kopš šīs desmitgades sākuma mazāk kā puse iedzīvotāju nosoda nodokļu nemaksāšanu. Turklāt, ja mēs skatāmies tendences, tad atklājas, ka pārliecība, ka nodokļu nemaksāšana nav nekas nosodāms, ka tā patiesībā ir gudra un prātīga pieeja, pēdējo gadu laikā ir tikai gājusi plašumā un dziļumā. Tā, piemēram, 2009.gada maijā veikta aptauja atklāja, ka tobrīd tikai katrs trešais (33%) iedzīvotājs atzina, ka labāk tagad maksāt visus nodokļus un saņemt mazāku algu, lai nākotnē varētu saņemt lielāku pensiju un citus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Attiecīgi 48% balsoja par pretējo. Viegli pamanīt, ka balanss ir nodokļu nemaksātāju pusē. Turklāt diezgan ievērojams.
2010.gada martā pētījumu centrs SKDS veica aptauju, kura bija veltīta morāles jautājumiem. Tās dati atklāja, ka tikai apmēram katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs (27%) nodokļu nemaksāšanu uzskata par morāli nosodāmu. Attiecīgi trīs ceturtdaļas vismaz no morāles viedokļa šeit neredz nekādu problēmu.
Ir arī citi dati, kuri mums dod ieskatu, kāpēc cilvēki šādi attiecas pret nodokļiem. Izrādās, ka jau kopš 1997.gada to iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata, ka kopumā Latvijā tiek pareizi izlietoti iekasētie nodokļi, ir reti kad bijis augstāks par 15%, bet aizvadītajā gadā tas ir nokritis jau līdz 6%. Turklāt 2009.gada septembrī vairāk nekā puse (53%) iedzīvotāju bija PILNĪGI PĀRLIECINĀTI, ka viņu samaksātie nodokļi NETIEK izmantoti viņu interesēs.
Turklāt svarīgi ir apzināties, ka uzņēmēji, no kuru kontiem valsts kasē ieplūst lielākā nodokļu daļa, arī tie paši iedzīvotāji vien ir. Tā nav kaut kāda nošķirta, savdabīga iedzīvotāju grupa, kas dzīvo savā, atrautā informatīvajā telpā, un kuriem ir ļoti atšķirīga vērtību sistēma un cits pasaules redzējums.
Tātad mēs redzam, ka vairākums Latvijas nodokļu maksātāju nevēlas tos maksāt. Nodokļu nemaksāšana tiek attaisnota, jo valda uzskats, ka tie, kas ir pie varas, nerīkojas ar šo naudu pareizi. Iedzīvotāji netic, ka pie varas esošie nodokļos iekasēto naudu izlietos sabiedrības interesēs. Bet, ja reiz, pēc iedzīvotāju domām, šī nauda tiks izšķērdēta, izzagta un visādos nejēdzīgos veidos notriekta, tad kāpēc maksāt nodokļus!? Tad jau labāk šo naudu ir paturēt pašam un pašam arī izlemt par tās jēgpilnāku izmantošanu.
Šķiet, ka šāda argumentācija ir loģiska un stipra. Tai ir grūti kaut ko pārliecinošu likt pretī.
Turklāt aptauju dati vedina domāt, ka augstāk minētās pārliecības nav radušās gada vai pēdējo pāris gadu laikā. Šķiet, tās ir veidojušās lēnām un pamazām, soli pa solim, jau kopš neatkarības atgūšanas. Taču šobrīd dažādu apstākļu ietekmē jau ir sasniegta tāda kritiskā masa, ka valsts pati vairs nespēj pilnībā finansēt savas darbības.
Uzticības krīze – daudzu citu krīžu māte
Šeit mēs esam nonākuši pie uzticēšanās jautājuma, jo patiesībā iepriekš minētās iedzīvotāju attieksmes pamatā ir uzticēšanās trūkums tiem, kuri ir pie varas. Jo kurš gan no mums vēlēsies dot savu naudas maku cilvēkiem, kuriem neuzticas. Kurus uzskata par blēžiem, meļiem, bezgožiem un zagļiem. Šķiet, ka no racionāli domājošiem cilvēkiem – neviens!
Turklāt uzticēšanās trūkums ir cēlonis ne tikai nodokļu nemaksāšanai. Tā izpausmes ir daudz plašākas un daudzveidīgākas. Tas ir kā vēzis vēlīnā stadijā, kurš savas metastāzes lielākā vai mazākā mērā ir izpletis jau pa visu organismu, pa daudziem dzīvībai svarīgiem orgāniem. Nodokļi, manuprāt, šeit ir tikai viens spilgts un kopējo situāciju labi raksturojošs piemērs.
Taču šī ir ļoti slikta ziņa, jo uzticēšanos var pazaudēt ātri, taču tā diezin vai ir ātri atgūstama. Diezin vai būs pietiekami kādam augsti stāvošam politiķim, ierēdnim vai cita kalibra valstsvīram pēc kārtējām vēlēšanām pateikt: „Tagad viss ir mainījies, mēs esam pārtapuši, sistēma ir cita, tāpēc tagad mums var uzticēties! Tagad varat būt droši, ka pilnīgi viss nodokļos samaksātais tiks labākajā iespējamajā veidā izmantots tikai un vienīgi Jūsu pašu interesēs.”
Domāju, ka uzticēšanās nav ātri atgūstama. Turklāt esmu pilnīgi pārliecināts, ka vērā ņemamas pārmaiņas iedzīvotāju attieksmē neiestāsies tāpat vien pašas no sevis, „jo globālā krīze ir beigusies, eksporta apjomi pieauguši, jauna partija izveidota, cita valdības koalīcija sadiegta”.
Domāju, ka mūsu kopīgā krīze ir tik dziļa un pamatīga, ka ir nepieciešamas pārmaiņas it visur – sākot ar katra atsevišķā indivīda vērtību orientācijām un pasaules uztveres un beidzot ar eliti un valsts politisko sistēmu. Šķiet, ka kāda nopietna konstitucionāla reforma ir nepieciešama tikai tāpēc vien, lai iedzīvotājiem būtu iespēja apjaust, ka kaut kas šajā valstī mainās. Lai tiku veikts kāds būtisks simbolisks akts, kurš līdz ar to dotu iespēju mums paskatīties uz mūsu valsti no jauna. Kas kalpotu kā jauns atskaites punkts. Kas atgrieztu uzticības kredītu valstij un turklāt dotu iespēju daudziem atskārst, ka viss varbūt nemaz nav tik slikti, kā tas patlaban šķiet.
Man šķiet, ka mums kopīgi būtu jāveic tāds kā valsts restarts – būtu jārada Latvija 3.0.
Taču vienlaikus esmu pārliecināts, ka tikai un vienīgi jaunu partiju vai to jaunu apvienību veidošanas, vēlēšanu sistēmas maiņa vai pat nopietna konstitucionālā reforma neko būtisku valstī mainīt nespēs, ja vien paralēli nemainīsies katrs no mums. Ja aptaujas liecina, ka kopējais sabiedrības morāles līmenis ir zems, ka lielākās daļas iedzīvotāju vērtējumos būt negodīgam ir pieņemami, tad kā gan tas tā varētu sagadīties, ka visdemokrātiskāko vēlēšanu rezultātā mūsu Saeimā tiktu ievēlēti tikai un vienīgi godīgi, krietni un morāli skaidri cilvēki. Manuprāt, tas diezin vai ir iespējams. Valsts mainīsies tikai tad, kad būs mainījies katrs no mums.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu