Kristaps Pētersons: Partiju programmas Latvijā joprojām tiek balstītas uz patētisku ideoloģiju. Tādu, kas vēlētāja ausī lej pēc iespējas saldāku medu. Taču, pieaugot sabiedrības izglītības līmenim, tauta intelektuāli sadumposies un arī Latvijā vecā politiķu gvarde tiks nomainīta pret jaunu varas eliti – tā uzskata mūsu raidījuma iztirzātās Netokrātijas teorijas autori Aleksandrs Bards un Jans Sēderkvists. Runājot par nākotnes politiku, zviedru teorētiķi uzsver vairākas nozīmīgas lietas.

Aleksandrs Bards:
Politiskās ideoloģijas laikmets ir beidzies. Tas, ko mēs redzam šodien, ir process, kad politiķi kļūst par administratīviem darbiniekiem, jo vara ir pārcēlusies uz internetu. Tur šodien dzīvo ideoloģija. Google ir labs piemērs – korporatīvās ideoloģijas piemērs. Viņi ideoloģiju ir izmantojuši, lai pelnītu naudu. Es domāju, ka tas ir labi, ka ideoloģija šodien pieder medijiem, nevis politiskai elitei. Mēs varam teikt, ka gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie šodien kļūst arvien liberālāki, jo viņi vienkārši ir spiesti iet šo liberālo vidusceļu. Un Āzija tāpēc ir priekšā pārējiem, jo tā ir sapratusi, ka labāk ievēlēt parlamentā labu administratoru nevis ideologu.

Jans Sēderkvists:
Politika šodien ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Politiķi nespēj izsekot līdzi informācijas plūsmai un viņi ir kļuvuši ļoti atkarīgi no lobiju grupām. Viņi balso par jautājumiem, kurus nesaprot. Viņu ideoloģija vairs nestrādā kā gids, kā ceļvedis.

Kristaps Pētersons:
Neviens Latvijā politikas virtuvi nepazīst tik labi kā paši politiķi. Viņiem arī vaicājām – kā viņi, Netokrātijas teorijas kontekstā, vērtē aizgājušās vēlēšanas un ko viņi domā par nākotnes politiku.

Artis Kampars:
Latvijā joprojām mēs runājam par ideoloģiju. Sabiedrība joprojām domā etniskās dimensijās un, ja Eiropā šis skatījums sāk pazust, tad Latvijā, kā redzējām ar pagājušajām vēlēšanām, tas tikai nostiprinājās. Runājot par to, vai administratoriem būtu jāpārņem valsts pārvaldes groži, jāsaka, ka Āzijā cilvēku un sabiedrības attīstība ir bijusi krietni atšķirīgāka nekā Eiropā. Un man liekas, ka tas ir labi, ka Eiropa ir balstījusies uz tādām ideoloģiskām vērtībām kā vienlīdzība, kā savstarpējs atbalsts un demokrātija. Ja mēs šīs lietas noliksim otrajā plānā, uz kā faktiski ir balstīta visa Eiropas ideja un pat kristīgā ticība, tad notiktu daudzas sliktas lietas.

Ingrīda Ūdre:
Ne velti mēs runājam par to, ka ar industrializāciju mainījās visa varas elite un izpratne par dzīvi, viņu informētība. Domāju, ka pašreiz lielu lomu spēlē internets. Ir cilvēki, kas viņu lieto, kam viņš patīk, kas uzskata, ka daudz var iegūt, izmantojot internetu. Daudz sakaru, ātra informācija, ātra lēmumu pieņemšana. (..) Ir daļa cilvēku, kas to nepieņem un norobežojas no tā. Viņi meklē vientulību pie dabas. Kurš no šiem virzieniem uzvarēs? Es domāju, ka tie cilvēki, kas lieto informāciju.

Kristaps Pētersons:
Pavērpjot tēmu nedaudz detalizētāk, Jaunā laika deputāts Kampars saka, ka pie pašreizējiem apstākļiem vainojams ir jauno politiķu trūkums un mediju kultivētais negatīvais tēls par politiskajiem procesiem.

Artis Kampars:
Tas, ka šobrīd Latvijā valda pilnīga mediokrātija, tas ir skaidrs. Politiķi gandrīz nevienu lēmumu nepieņem, nedomājot par to, kā tas izskatīsies medijos.

Artis Kampars:
Televīzija ir tirgus dalībnieks un tā producē šo slikto ziņu. Tā mēs ejam pa apburto loku līdz šī varas autoritāte zūd. Es ar to negribu teikt, ka pati vara pie tā nav vainīga. Neapšaubāmi ir. Bet ar to es gribu teikt, ka tas, ka pazūd varas autoritāte un politkā nenāk spējīgi cilvēki. Nenāk cilvēki, kas prastu vadīt, kas būtu varbūt šie spēcīgie ideologi. Radošiem cilvēkiem ir ļoti plašs darbības lauks, kur sevi citur izpaust. Politikā nāk cilvēki, kas ir vai nu naivi ideālisti vai tādi, kas uz visu skatās ļoti racionāli – karjera, alga, iespēja ceļot par valsts līdzekļiem, pensiju nodrošināt sev priekšlaicīgi. Kāda ir izeja no tā? Ļoti grūti pateikt. Neesmu pesimists, bet man ik pa laikam nāk prātā Romas impērija. Tā bija tik milzīga un nesakaujama. Cilvēki bija pārtikuši un neviens nevarēja iedomāties pat murgos, ka pēkšņi no meža biezokņiem iznāks barbari bez armijas, bez jebkādas organizētības un sakaus lielo mašinēriju.

Kristaps Pētersons:
Varbūt šoreiz mēs barbaru vietā ieraudzīsim netokrātus un kas zina, varbūt ar Romas impēriju deputāts Kampars bija domājis arī Eiropas Savienību?

Aleksandrs Bards:
Es teiktu, ka kļūda ir domāt par Eiropas Savienību kā institūciju, kas ir dzimusi no tautas. Tie ir meli. Eiropas Savienība ir radusies pateicoties ārējai ietekmei – Amerikai, Ķīnai un Krievijai ir nepieciešams kāds ar ko runāt. Jūs nevarat runāt ar 25 valstīm vienlaicīgi. Ir nepieciešama viena institūcija, kas komunicē un pārstāv visas valstis. Pat Vācija uz globālās kartes šodien ir mazs spēlētājs.

Jans Sēderkvists:
Eiropas Savienība šodien par nožēlu ir pilna ar šauri domājošiem pēckara perioda politiķiem. Viņi domā, ka joprojām var nopirkt vēlētāju balsis ar paziņojumiem, ka viņi slēgs robežas lētam importam no ārvalstīm, kas ir smieklīgi.

Aleksandrs Bards:
Un tā ir arī ekonomiska problēma, jo Eiropas Savienība pārējiem spēlētājiem velkas nopakaļ. Āzija nākotnē būs pasaules centrs. Mēs esam bijuši konsultanti vairākām Āzijas valstu valdībām un tas iespējams ir mūsu mīļākais kontinents. Un galvenokārt tāpēc, ka viņiem ir pozitīvs skatījums uz nākotni. Viņi arī zina, ka pēc piecdesmit gadiem, ja vien nenotiks kāda pasaules katastrofa un no gaisa nenokritīs meteorīts, viņi būs pasaules centrālais kontinents. Es domāju, ka Eiropas problēma ir formalitāte un birokrātija. Tā ir ļoti neefektīva, kā Jans nupat teica.

Jans Sēderkvists:
Es varu paskaidrot, kāpēc mums tik ļoti patīk Āzija. Viņi ir ļoti pragmātiski, nav sentimentāli. Un politiķu galvenā misija tur ir nest tautai labklājību. Sentimentalitāte tur vienkārši nestrādā.

Aleksandrs Bards:
Viņiem nerūp pakaļu bučošana, kas dažiem Eiropas politiķiem šķiet svarīga karjeras sastāvdaļa, lai gan tas ir ļoti stulbi. Viņiem vairāk ir jālasa Makjavelli, jo Āzijā laikam viņi daudz to ir lasījuši.

Artis Kampars:
Es gribu uzsvērt, ka ne tikai ražošanas elementi no Eiropas un ASV aizplūst uz Āziju, bet arī inženiertehniskā doma. Viņa vairs šeit nerodas. Eiropas Savienība savas labklājības dēļ ir aptaukojusies. Tā vairs nespēj padomāt. Tā lēnām pārvietojoties, eiropieši redz varbūt trīs soļus uz priekšu, taču šī motivētā Āzijas un arī arābu jaunatnes daļa ir spēcīga un ar lielu potenciālu. Un šeit es drīzāk redzu attīstību.

Ingrīda Ūdre:
Es ļoti negribētu, lai pasaule veidotos nežēlīga. Jo kā es saku – mēs nekontaktējamies viens ar otru. Izmantojot tehniskus līdzekļus mēs vairs īsti nezinām vai aizvainojam cilvēkus, vai priecējam. Mums tās emocijas ir caur burtiem un tehniku. Ļoti negribētu, lai pasaule veidotos kā grāmatā Pi Generation, kur vislielāko lomu nākotnē spēlē nauda, reklāma, viedoklis, kuru veido šaura grupa un sabiedrība to uztver kā pareizo.

Kristaps Pētersons:
Un sižetu sēriju noslēgumā, atgriežamies pie temata, kura iztirzājām pirmajā daļā – valsts kā zīmols. Vai arī Latvijas politiķi piekrīt apgalvojumam, ka jaunās varas elite – netokrāti – pasaulē par Latviju domās vairāk kā par zīmolu nevis valsti.

Artis Kampars:
Ir viena daļa, kas uztver Latviju kā zīmolu, bet es tam neredzu īsti jēgu. Daudzi Latviju drīzāk varētu uztvert kā kaut kādu savas ekonomikas tālākas vīzijas sastāvdaļu.

Ingrīda Ūdre:
Nē, es tam negribētu piekrist. Noteikti negribu valsti salīdzināt ar kaut ko tādu. Tomēr valsts, pirmkārt, ir cilvēki. Ir šī politiskā virsbūve, bet tie ir cilvēki. Cilvēkus salīdzināt ar zīmolu būtu pilnīgi nepareizi.

Lasiet vēl:

• Aleksandrs Bards un Jans Sederkvists tiekas ar Lavtijas žurnālistiem
• Netokrātija: I daļa
• Netokrātija: II daļa