Kristaps Pētersons: Visa pamatā ir Aleksandrs Bārds – Zviedrijā labi zināms darbonis šovbiznesa jomā – pasaulē slavenās grupas Army of Lovers dibinātājs un dalībnieks, tagad producents, lektors un grāmatu autors. Viņš gan pats labāk dod priekšroku apzīmējumam – teksta ražotājs. Lasot kādu no savām atraktīvajām netokrātijas lekcijām Zviedru ekonomikas augstskolā Stokholmā, pie viņa pienācis izdevējs un lūdzis lekcijas pārvērst grāmatā. „Tā kā es nekad nestrādāju viens, meklēju otru autoru, ar kuru dalīt atbildību,” smej Bards. Jāns Sēderkvists Stokholmā vadīja vienu no ietekmīgākajiem ziņu žurnāliem Zviedrijā, un ikdienas rutīna viņam jau kādu laiku ir likusi domāt par pievēršanos rakstniecībai. Satiekot Bardu, abi konstatējuši, ka viņus vieno ideja par to, ka sabiedrība ir uz pārmaiņu sliekšņa.

Vai jūs paši sevi uzskatāt par netokrātiem?

Aleksandrs Bards:
Es domāju, ka mēs esam, jo ja jūs kā piemēru ņemtu Kārli Marksu, 19.gadsimtā viņš bija vairāk buržuāzijas pārstāvis nevis proletariāts. Un ja viņš nebūtu daļa no buržuāzijas, viņš nebūtu spējīgs par to rakstīt grāmatas. Tātad, fakts, ka mēs varam rakstīt grāmatas jau liecina par to, ka mēs esam daļa no netokrātijas.

Jans Sēderkvists:
Arī mūsu darba process ir ļoti netokrātisks. Mēs gandrīz nekad nesatiekamies fiziski, mēs parasti neatrodamies vienā kontinentā. Mūsu darba process ir tāds, ka mēs abi strādājam pie darba un beigās īsti nevar noteikt, kurš ko ir uzrakstījis. Mēs cenšamies pasniegt lekcijas, cenšamies izvilināt radošo ieguldījumu no citiem cilvēkiem, tas ir nekad neizsīkstošs process. Tas vairāk ir grupu darbs, nevis tradicionāla grāmatas rakstīšana.

Aleksandrs Bards:
Tas ir arī ticamības jautājums. Kamēr tev nav pieredze, taviem darbiem nav ticamības. Mēs rakstām, balstoties uz savu pieredzi. Piemēram, mēs abi ar Janu sākām lietot internetu kā instrumentu jau deviņdesmito gadu sākumā. Mums ir gandrīz divdesmit gadu pieredze. Es domāju, ka tā ir daļa no procesa, kuru esam vērojuši šos gadus. Tā ir bijusi mūsu ikdiena.

Kā jūs nācāt klajā ar Netokrātijas koncepciju?

Jans Sēderkvists:
Filosofiski un ideoloģiski mēs ar Aleksandru esam uz vienas nots. Un īpaši svarīgi tas ir tad, kad mēs atskatāmies uz vēsturi un to, ko īsti tehnoloģiskās izmaiņas nozīmē, kā sabiedrība ir mainījusies.

Aleksandrs Bards:
Jans ir mediju kritiķis, bet es esmu ekonomikas speciālists. Mums katram ir sava interesanta filosofija. Un mūsu intereses sadurās tieši tur, kur satiekas mediji un ekonomika. Mēs redzam ļoti interesantas tendences šo abu nozaru krustojumā. Un par to ir arī mūsu grāmatas – par to, kā jaunie mediji patiesībā pārņem ekonomikas procesus.

Manās rokās ir grāmatas tulkojums latviešu valodā. Tas izdots pagājušajā gadā. Vai jūs domājat to ar laiku atjaunot un uzlabot?

Aleksandrs Bards:
Mēs sevi uzskatām par romantiķiem, ja runa ir par grāmatu rakstīšanu. Grāmata ir ļoti nozīmīgs dokuments konkrētā laikā. Šo konkrēto grāmatu mēs rakstījām 1999.gadā un tā tika publicēta 2000.gadā zviedru valodā. Tagad tā ir kādās 12 valodās, ja nemaldos. Es domāju, ka grāmata ir interesants vēstures liecinieks, jo tā tika sarakstīta pirms interneta burbuļa plīšanas, pirms 11.septembra. Daudzi ekonomikai svarīgi notikumi ir noritējuši pēc tam, kad šī grāmata tika izdota, taču, kas ir interesanti, ja jūs lasāt grāmatu, tur šie notikumi jau ir prognozēti.

Jans Sēderkvists:
Jā, mēs esam prognozējuši lietas, kas ir piepildījušās. Dažas pat tādā baisā veidā. Dažreiz mēs rakstām jaunu priekšvārdu jaunam tulkojumam, taču nekad nemainām tekstu.

Aleksandrs Bards:
Kāds netokrātijas grāmatu nodēvēja par elektroniskā laikmeta Nostradamusu. Neviens nelūgtu, lai Nostradamuss rakstītu jaunas nodaļas 2006.gadā, jo viņa pareģojumi ir svarīgi tajā laika brīdī un momentā. Un tas pats attiecas uz mūsu grāmatām.

Vairāki kritiķi Latvijā argumentē, ka savā grāmatā jūs mināt par maz piemērus un daudz ko nepaskaidrojat. Vai varat šodien nosaukt kādu netokrātu vārdā?

Aleksandrs Bards:
Es domāju, ka tas daļēji ir saistīts ar to, ka grāmata tagad ir sešus gadus veca. Mēs regulāri tikām lūgti atklāt dažādiem medijiem netokrātu vārdus. Un mēs atbildējām, ka to nevaram, jo netokrāti vēl nav mums apkārt sastopami. Tagad, 2006.gadā, man šķiet, ka mēs varam minēt pirmos netokrātus. Kā pirmos es minētu abus Google dibinātājus. Viņi ir perfekts jaunās paaudzes netokrātu piemērs atšķirībā no Bila Geitsa, kas ir Microsoft dibinātājs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir cilvēks starp divām paradigmām. No vienas puses viņš ir kapitālists un to pierāda visa Microsoft uzbūve, bet tajā pašā laikā viņš zina netokrātu mehānismu. To pierāda kaut vai tas, ka viņš savu naudu atvēl labdarībai nevis novēl bērniem, kā to darītu vecie kapitālisti. Taču zēni, kas nodibināja Google, īpaši Brins, ir īsti netokrāti. Un nevis tāpēc, ka netokrāti ir ietekmīgi un vada ietekmīgas kompānijas, bet tāpēc, ka viņi ir bijuši klāt interneta attīstībai no laika gala. Labs piemērs ir myspace.com. 2000.gadā tāds portāls neeksistēja, taču mēs prognozējām, ka šādas sabiedrības grupu mājas lapas kļūs ļoti populāras. Mediju magnāts un tipisks kapitālists Rūperts Mērdoks to ir sapratis un iegādājies myspace.com. Viņš neattīstīja portālu, bet nopirka to, jo saprata, ka tam nākotnē būs liela nozīme. Viņš ir sapratis netokrātijas tehnisko pusi.

Jans Sēderkvists:
Ja mēs sāktu nosaukt cilvēkus 1999.gadā, tas grāmatu ļoti piesietu tam konkrētam laikam. Un es esmu priecīgs, ka mēs to nedarījām. Un tie kritiķi, kurus jūs minējāt, ir pārāk nepacietīgi. Jo ja jūs ņemat drukājamās tehnikas attīstību kā piemēru, tad redzams, ka tā savus iespēju griestus ir sasniegusi 350 gadu laikā. Mūsu aprakstītai paradigmai ir apmēram 20 gadu. Saprotams, ka ir nepacietīgie, kas grib vārdus. Mēs dzīvojam pārmaiņu laikā.

Aleksandrs Bards:
Mēs patlaban redzam kā kapitālisma paradigu nomaina jaunā varas elite – Netokrātija. Taču vēl kādam laikam ir jāpaiet, lai mēs procesu varētu saukt par pabeigtu.

Vai būs iespējams novilkt robežu, kur sākas jaunā sistēma un kur beidzās vecā?

Jans Sēderkvists:
Jūs to varat darīt, taču tas būtu tas pats, ja jūs novilktu līniju – šeit sākas cilvēks un beidzas pērtiķis. Tas ir evolūcijas process.

Aleksandrs Bards:
Drukājamā mašīna tika izgudrota 15.gadsimtā, taču īstā drukājamās mašīnas kapacitāte tika sasniegta 200 vai 300 gadus vēlāk. Pa starpu šim attīstības posmam pastāvēja aristokrātijas valdošā elite, kuras laikā netika attīstītas visas drukas iespējas. Tas notika tikai 17.gadsimtā. Ņemsim par piemēru zviedru izgudrojumu – papīra naudu. Dienā, kad tika izgudrota papīra nauda, drukājamās mašīnas jau pastāvēja. Atklājot druku, neviens neiedomājās, ka varētu tagad ražot papīra naudu. Šī attīstība prasīja 200 gadus. Es teiktu, ka tehnoloģijas, jauno komunikācijas līdzekļu principi no šī brīža būs interaktīvi. Mēs nepatērēsim vairs nevienu ierīci, kas nepratīs komunicēt abos virzienos. Viena virziena komunikācijas ēra pilnīgi noteikti ir beigusies. Pat televīzija un radio dara visu iespējamo, lai izskatītos interaktīvi. Nepieciešamie apstākļi šīm jaunām tehnoloģijām ir ļoti, ļoti svarīgi un tas prasīs vēl vismaz pāris dekādes.

Jans Sēderkvists:
Tas, ko mēs rakstām vienā no grāmatas nodaļām ir par tendencēm. Tā nebūs viegla pāreja. Ir jāsaprot, ka daudzi zaudēs varu, zaudēs ietekmi un viņi cīnīsies kā traki. Taču attīstība ir attīstība un jaunās varas elite uzvarēs. Tehnoloģijas nebūs viņu pusē.

Aleksandrs Bards:
Mēs iespējams visu sarežģījam vēl vairāk, kad sakām, ka daudzi vārdi un simboli pagaidām vēl pastāv, bet to nozīme mainās. Piemēram, Latvija. Tā paliek mazāk kā valsts, bet vairāk kā zīmols, kā brends. Un tas ir perfekts piemērs tam, kā kapitālisms pāriet netokrātijā. Jaunā sistēma ir viss par un ap simboliem, zīmēm, zīmoliem. Semantika, semiotika kļūst ar katru dienu nozīmīgāka valodu pasaulē.

Kā jūs turpināt darbu pie netokrātijas teorijas?

Aleksandrs Bards:
Netokrātijas koncepts ir pilnībā attīstīts. Mēs to izdarījām grāmatā. Jaunākā grāmata Globālā impērija ir par politiku jaunajā sistēmā. Šī grāmata piedzima, rakstot Netokrātiju. Radās jautājums – kas notiks ar politiku? Jo politika ir ļoti maz akcentēta grāmatā Netokrātija. Mēs gribējām uzrakstīt kaut ko vairāk par politikas filosofiju. Tagad mēs vairāk domājam par prātu un apziņu. Kā šīs divas lietas strādā jaunajā sistēmā. Tā, iespējams, būs mūsu trešā grāmata.

Jans Sēderkvists:
Sistēma ir radīta. Tā ir uzmodelēta. Tagad mēs varam sekot savām interesēm un pētīt kā tās strādā dažādās vidēs jaunajā sistēmā.

Aleksandrs Bards:
Mēs nesaucam sevi par autoriem vai rakstniekiem. Mēs sevi saucam par teksta ražotājiem. Es domāju, ka mēs esam tikai dažus gadus no tā, lai atbrīvotos no grāmatām kā parādību un integrētu tās interaktīvajās tehnoloģijās. Mūsu plāns ir 2008 vai 2009.gadā visas savas grāmatas un rakstus par brīvu piedāvāt internetā. Jums nebūs jāpatērē šie vecmodīgie produkti, bet jūs vienkārši varēsiet orientēties tekstā uz ekrāna, ātri atrodot visu, kas jums nepieciešams.

Savā grāmatā jūs pārisreizes pieminat Eiropas Savienību. Kāda, jūsuprāt, ir Eiropas Savienības nākotne?

Jans Sēderkvists:
Cerams, ka Eiropas Savienība pastāvēs. Tā nav nekāda savienība tagad. Jūs varat būt nacionālists, populists, sakot, ka izmantosiet savu ietekmi Eiropas Savienībā, taču ja tautai svarīgie jautājumi nav dienaskārtībā, tad tādai savienībai zūd jēga.

Aleksandrs Bards:
Otrajā grāmatā mēs runājam par tendenci, ka cilvēki kļūst arvien atkarīgāki viens no otra. Mēs vienmēr esam bijuši kolektīvi radījumi. Mēs jau šodien kļūstam arvien atkarīgāki pat no cilvēkiem, kas dzīvo otrpus planētai. Globālā atkarība attīstas. Un ar šīs globālās atkarības palīdzību rodas jaunās un interaktīvās tehnoloģijas. Tas nozīmē, ka politikai ir jāseko šai tendencei. Tas nozīmē, ka jo vairāk cilvēks Latvijā komunicēs ar ķīnieti vai jaunzēlandieti, jo vairāk tiks pieprasīti noteikumi, kā šai komunikācijai ir jāizskatās. Noteikumiem par ekonomiskās aktivitātes attīstību. Mēs to savā teorijā saucam par pasaules valsti. Tā nebūs valsts, kurā tev būs jāiet balsot un jāizlemj par politiķiem, kas pārvaldīs pasauli. Pasaules valsts jau tagad ir sevi pieteikusi – kaut vai ar šo cilvēku atkarību vienam no otra. Un, manuprāt, mēs esam pirmie filosofi pasaulē, kas uzskata, ka šīs divas lietas strādā kopā.

Jans Sēderkvists:
Es varu dot piemēru no dzīves. Par veselības aprūpi. Kad jūs nākamreiz dzirdēsiet kaut ko par kādu jaunu gripas paveidu no Dienvidaustrumāzijas, jūs redzēsiet paniku. Tauta pieprasīs no politiķiem ļoti konstruktīvu, asu reakciju, lai nepieļautu slimības uzliesmojumu. Tātad nacionālās robežas vairs neeksistē. Ir jābūt starptautiskai koordinācijai. Politiķi, kas to neizprot, būs ārā no parlamentiem.

Aleksandrs Bards:
Es teiktu, ka kļūda ir domāt par Eiropas Savienību kā institūciju, kas ir dzimusi no tautas. Tie ir meli. Eiropas Savienība ir radusies pateicoties ārējai ietekmei – Amerikai, Ķīnai un Krievijai ir nepieciešams kāds ar ko runāt. Jūs nevarat runāt ar 25 valstīm vienlaicīgi. Ir nepieciešama viena institūcija, kas komunicē un pārstāv visas valstis. Pat Vācija uz globālās kartes šodien ir mazs spēlētājs.

Jans Sēderkvists:
Eiropas Savienība šodien par nožēlu ir pilna ar šauri domājošiem pēckara perioda politiķiem. Viņi domā, ka joprojām var nopirkt vēlētāju balsis ar paziņojumiem, ka viņi slēgs robežas lētam importam no ārvalstīm, kas ir smieklīgi.

Aleksandrs Bards:
Un tā ir arī ekonomiska problēma, jo Eiropas Savienība pārējiem spēlētājiem velkas nopakaļ. Āzija nākotnē būs pasaules centrs. Mēs esam bijuši konsultanti vairākām Āzijas valstu valdībām un tas iespējams ir mūsu mīļākais kontinents. Un galvenokārt tāpēc, ka viņiem ir pozitīvs skatījums uz nākotni. Viņi arī zina, ka pēc piecdesmit gadiem, ja vien nenotiks kāda pasaules katastrofa un no gaisa nenokritīs meteorīts, viņi būs pasaules centrālais kontinents. Es domāju, ka Eiropas problēma ir formalitāte un birokrātija. Tā ir ļoti neefektīva, kā Jans nupat teica. Tā ir tā vislielākā savienības problēma šodien.

Jans Sēderkvists:
Es varu paskaidrot, kāpēc mums tik ļoti patīk Āzija. Viņi ir ļoti pragmātiski, nav sentimentāli. Un politiķu galvenā misija tur ir nest tautai labklājību. Sentimentalitāte tur vienkārši nestrādā.

Aleksandrs Bards:
Viņiem nerūp pakaļu bučošana, kas dažiem Eiropas politiķiem šķiet svarīga karjeras sastāvdaļa, lai gan tas ir ļoti stulbi. Viņiem vairāk ir jālasa Makjavelli, jo Āzijā laikam viņi daudz to ir lasījuši.

Pirmajā grāmatā jūs apgalvojat, ka sociālisti kļūst par liberāļiem. Ka politiskās ideoloģijas saplūst. Kā jūs to esat attīstījuši savā jaunākajā darbā?

Jans Sēderkvists:
Zviedrijā sociāldemorkāti ir kļuvuši daudz liberālāki tāpēc, ka viņi ir spiesti, nevis tāpēc, ka viņi tapa apgaismoti no liberāļu dieva vai pēkšņi ieraudzījuši gaismu. Notiek globalizācija.

Aleksandrs Bards:
Politiskās ideoloģijas laikmets ir beidzies. Tas, ko mēs redzam šodien, ir process, kad politiķi kļūst par administratīviem darbiniekiem, jo vara ir pārcēlusies uz internetu. Tur šodien dzīvo ideoloģija. Google ir labs piemērs. Korporatīvās ideoloģijas piemērs. Viņi ideoloģiju ir izmantojuši, lai pelnītu naudu. Es domāju, ka tas ir labi, ka ideoloģija šodien pieder medijiem, nevis politiskai elitei. Mēs varam teikt, ka gan sociāldemokrāti, gan konservatīvie šodien kļūst arvien liberālāki, jo viņi vienkārši ir spiesti iet šo liberālo vidusceļu. Un Āzija tāpēc ir priekšā pārējiem, jo tā ir sapratusi, ka labāk ievēlēt parlamentā labu administratoru nevis ideologu.

Jans Sēderkvists:
Politika šodien ir kļuvusi ļoti sarežģīta. Politiķi nespēj izsekot līdzi informācijas plūsmai un viņi ir kļuvuši ļoti atkarīgi no lobiju grupām. Viņi balso par jautājumiem, kurus nesaprot. Viņu ideoloģija vairs nestrādā kā gids, kā ceļvedis.

Aleksandrs Bards:
Tu drīzāk balso par tīklu nevis individuālu politiķi. Jo viens ir seja, bet kas ir aiz šīs sejas? Kādas intereses viņš pārstāvēs? Ja balsojat par premjeru, jūs gribat zināt, kas būs viņa ministri. Jūs jau balsojat faktiski par visu ministru kabinetu, nevis par individualitātēm.

Jans Sēderkvists:
Un vēl svarīgāk – balsojot par ministriem, jūs domājat arī par viņu padomdevējiem un palīgiem, jo tieši viņi noteiks procesus.

Vai esat domājuši par Netokrātiju kā kustību, klubu, forumu?

Jans Sēderkvists:
Daudzi nāk mums klāt un saka – jums ir jāveido kustība, organizācija vai partija un jāsludina netokrātijas ideja. Tas notiek visu laiku, bet mēs neesam tiem atbildējuši. Mūsu psihiskais stāvoklis ir ļoti harmonisks, mēs neesam tik frustrēti, lai ietu politikā. Mums patīk mūsu darbs un mēs to turpināsim darīt.

Aleksandrs Bards:
Mums ir fani. Ir amerikāņi, kas ir izveidojuši netokrātijas mājas lapas. Mūsu idejas un teorijas jau ir sākušas dzīvot savu dzīvi bez mūsu piedalīšanās. Ir lielāks gandarījums to vērot no malas nevis veidot kaut kādu sektu vai ko tamlīdzīgu.

Aizmirsu sākumā pajautāt – kādas bija atsauksmes par grāmatu uzreiz pēc tās iznākšanas?

Aleksandrs Bards:
Ļoti skaļas, ļoti dažādas atsauksmes bija pēc Netokrātijas iznākšanas. Tas, kas tur ir rakstīts daudziem cilvēkiem bija nepatīkams, bet daudziem pārsteidzošs. Es domāju par politisko filosofiju. Pastāv tomēr labējie un kreisie spēki politikā. Mēs atteicāmies nostāties vienā vai otrā pusē. To cilvēki nespēj kaut kā uztvert. Tagad kreisie cenšas būt arī drusku kaut kas no labējiem, bet labējie pārņem daudzas kreiso idejas. Viņi vairs neseko ideoloģiskiem priekšrakstiem par to, kā man kā politiķim būtu jāuzvedas. Tas, ka mēs atklājam šos zemūdens akmeņus, iespējams, mūs padara kontraversālus.

Jums ir ļoti liela konkurence nākotnes pareģošanā. Pasaulē vienā dienā iespējams iznāk pārisgrāmatu par globalizāciju un tās ietekmi uz mūsu dzīvi. Kā jūs uz to skatāties?

Aleksandrs Bards:
Es teiktu, ka vairums grāmatas par šo tēmu, kas kļuvušas par bestselleriem, ir ļoti banālas. Mēs rokam dziļāk. Mēs gribam būt labākie savā jomā un tāpēc nerakstām lielai auditorijai. Mūsu prioritāte ir kvalitāte. Vairums amerikāņu bestselleru ir pildīti ar tām lietām, kas jau ir uzrakstītas, piemēram, Netokrātijā.

Jans Sēderkvists:
Ja jūs skatāties uz tādām grāmatām, kā Vēstures beigas vai Civilizāciju sadursme, tad redzat, ka tur viens žurnāla raksts ar mokām ir stiepts garumā un platumā, un no tā ir mēģināts uzrakstīt grāmatu.

Aleksandrs Bards:
Tas pats ir ar modernā menedžmenta grāmatām. Tās ir izkārtnes aiz kurām ir tukšs gaiss. Tur ir tikai vārdi, vārdi un viens un tas pats ir atkārtots vairākas reizes pēc kārtas dažādās kombinācijās. Tas var kļūt apnicīgi. Mūsu darba process ir savādāks. Manuprāt, katra nodaļa ir vēl vienas grāmatas vērta.

Kad mēs varētu teikt – jā, netokrāti mums apkārt tagad ir tik daudz, ka mēs oficiāli varam kapitālismu paziņot par mirušu sistēmu?

Aleksandrs Bards:
Es teiktu, ka tagad jau visapkārt mums ir netokrāti. Viņi ir daudz jaunāki par kapitālistiem. Ja tev ir 20 gadi un tavs dzīves mērķis ir vadīt kompāniju, dot ieguldījumu sabiedrībā, tad tev vienkārši ir jābūt netokrātam. Tā ir tava nākotne.

Vai tas ir konkurences dēļ?

Aleksandrs Bards:
Nē, tas ir tāpēc, ka interaktīvās tehnoloģijas attīstās tikpat strauji kā internets. Internets ir kļuvis par visstraujāk augošo spēku pēdējo gadu laikā. Mēs pat paši esam par to šokēti. Kad tika publicēta Netokrātija, mēs tikām apvainoti par to, ka esam paņēmuši kaut ko svētu no šodienas un to uzspēruši gaisā, lai pievērstu uzmanību. Patiesībā mums to sprādzienu vajadzēja taisīt lielāku, jo sešus gadus vēlāk internets kļuva vēl ietekmīgāks, vēl svarīgāks nekā mēs to bijām paredzējuši. E-komercijas ideja tika pārspīlēta pagājušā gadsimta pēdējos gados, kam sekoja tāds kā sprādziens, taču tā bija pareiza. Vienkārši tā pārāk strauji attīstījās. Vajadzēja pagaidīt tikai pāris gadus, lai interneta kompānijas ietekmes ziņā varētu mēroties spēkiem ar tradicionālām kompānijām. Visstraujāk augošās kompānijas šodien ir internetā. Tas nav mans izdomājums, tā ir skaidra statistika. Es teiktu, ka Netokrātija sākās kā mazs graudiņš pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados līdz ar interaktīvo tehnoloģiju attīstību Kalifornijā. Desmit gadu laikā no šodienas es paredzu, ka 95% sabiedrība dzīvos netokrātijā.

Jūs rakstāt, ka pasaule sadalīsies grupās un tās savā starpā cīnīsies par ietekmi. Ko tieši domājāt ar šīm grupām?

Aleksandrs Bards:
Šodienas pasaule ir sabiedrības grupu pasaule. Piemēram, virtuālās grupas. Mūsu identitāte ir daļa no šīs virtuālās grupas identitātes. Mēs esam kļuvuši par to, kas esam pateicoties virtuālās grupas identitātei. Citiem vārdiem sakot – šodien tā ir mūsu vissvarīgākā sociālā identitāte. Tajā nozīmē mēs jau dzīvojam virtuālajā pasaulē. Un tas ir noticis pēdējo 10 gadu laikā. Ticiet man, ka inteneta sabiedrība ar kuru jūs komunicējat jums kļūs par lielāku identitāti nekā tas, ka jūs esat Latvijas pilsonis vai Rīgas iedzīvotājs. Ja jūsu draugi ar kuriem jūs komunicējat internetā fiziski dzīvo tepat blakus, vai blakus valstī, vai otrpus planētas, tas jums vairs neinteresē. Ģeogrāfiskā atrašanās vieta tavai identitātei vairs nav noteicošs faktors.

Jans Sēderkvists:
Manai meitai pēc divām nedēļām būs 13 gadi. Viņai ir netokrātiska domāšana. Viņa komunicē ar savu grupu vienalga, kur viņa atrodas uz šīs planētas. Viņa izmanto visus tos modernos rīkus. Viņai ir vienalga par tradicionāliem informācijas kanāliem. Viņa strādā internetā.

Paldies, ka veltījāt laiku! Lai Jums veicas arī nākamo grāmatu rakstīšanā!

Aleksandrs Bards un Jāns Sēderkvists:
Paldies!

Lasiet vēl:

• Aleksandrs Bards un Jans Sederkvists tiekas ar Lavtijas žurnālistiem
• Netokrātija: II daļa
• Netokrātija: III daļa