Par Līgu Miltoviču, kura dzīvo un strādā Vācijā, skatieties sižetu pirmdien, 26.aprīlī raidījumā “Viss notiek” LTV1 plkst.21:55.

Līga Vācijā dzīvo jau vairākus mēnešus. Latvijā viņa ieguva augstāko izglītību, tomēr krīzes laikā saprata – tā nevienam ne nav vajadzīga. Kad Viss notiek komanda satika Līgu, viņa strādāja par trauku mazgātāju pie turkiem.

Svētdiena, 2010.gada 7.marts

Mans pirmais ieraksts dienasgrāmatā – Vācijā, Frankfurtē. Šodien tāda kā dzimšanas diena. Esmu šeit četrus mēnešus. Ierados 2009.gada 7.novembrī. Četri mēneši…hmmmm….tā kā gribētos par šo laiku parunāt ar papīru un spalvas kātu!!!

Šo to jau esmu noglabājusi pagrīdē….. aizmirstībai! Kāpēc? Sapratu, ka šis mazais laika sprīdis man diezgan sāpīgi iekniebis, nedomāju, ka tas būs tik ļoti sāpīgi! Pat asaras sevi piesaka un galvā ielavās reibonis.

…..Nāksies vien celt ārā apslēpto mantu, kamēr vēl nav iesūbējusi. Apklāsies vēl ar putekļiem, nespēšu atšķirt, kas ir kas…..
Bet, vispirms iedzeršu kafiju un parunāšu par šodienu….Redz, kā vēlos aizbēgt, bet tikai uz mirkli!!!

Kafija pustukša! Pēc pusotras stundas jābrauc uz darbu turku kafejnīcā Doy – Doy (tulkojumā tas nozīmē – ēd daudz). Tā negribas. Palīdz apziņa, ka strādāju tur pēdējo nedēļu! Par aiziešanu šefam pateicu pirms trīs nedēļām, šīs nedēļas man ir grūtākas nekā iepriekš nostrādātie trīs mēneši. Tik ļoti grūti, ka gribas kliegt. Klau….varētu šodien pateikt, ka rīt vairs uz darbu neiešu. Tā vienkārši! Tā, kā nekad dzīvē neesmu atļāvusies izdarīt. Vilinoši! Nē, jau nē! Kaut vilinoši, bet ne manu garšvielu trauciņā. Nostrādāšu godam, kaut asaras birst. Kā man reizēm tas mans „GODAM” un „TĀ PIEKLĀJAS” tracina!!!
Vēl pusstunda līdz autobusam. Plkst. ir 14:15.

Pirmdiena 2010.gada 8.marts

Tā arī vakar pie autobusa apstājos. Kaut kā nerakstījās. Šodien jauna diena. Laikrādis ir 10:40. Nupat ienācu pa savas „pils” durvīm. Kāpēc pils? Par to es kādreiz pastāstīšu. Esmu atpakaļ no sava rīta darba. Strādāju tur no 07:00 – 10:00, esmu puzfrau – apkopēja, skaitā, lielā iepirkšanās centrā. Ātri, ātri samaisīšu kafiju un varēšu mazliet parakstīt. Pastāstīšu par vienu dienu Doy – Doy (iepriekšējie četri mēneši pagaidīs. Tas viņiem par to, ka man sāpīgi ieknieba). Nupat izdomāju, ka turpināšu rakstīt kafejnīcā. Gan atradīšu laiku un tā būs vieglāk strādāt!

…..ieraudzīju datumu, ko nupat uzrakstīju, šodien taču ir Sieviešu diena!!! Viss, tagad pietiek rakstīt. Uzrakstīšu Latvijas sievietēm sms ar sveicienu Sieviešu dienā.

Doy-Doy. Plkst. ir 17:16. Sāku strādāt 16:00. Šodien rādās maz kundes. Sēžu savā mazajā virtuvītē, kurā atrodas tikai trauku mazgājamā mašīna, galds, krēsls un izlietne. Drusku parakstīšu, tad iešu tīrīt lielo virtuvi, kurā notiek visas šeptes. Šajā laikā tur vairs neviena nav, un man ir tas gods savākt visas šmuces! Maza pauze rakstīšanai, jo no šefa saņēmu rīkojumu mikroviļņu krāsnī uzsildīt gaišos rīsus.

Aiznesu rīsus un iztīrīju virtuvi. Kamēr šeit rakstu un mazgāju traukus, zāles vāģis atkal pilns ar bunduļiem. Šefs atved man piekrauto vāģi. Es rakstu. Noliek man vāģi un jautā, ko es daru? Saku, ka rakstu vēstuli. Rājienu nesaņēmu, bet sapratu, ka esmu darbā, tāpēc iešu pastrādāt. Priekšniecība šeit prasīga, bet tajā pašā laikā laipna un saprotoša. Kaut kā man veicas ar darba devējiem. Arī šeit Vācijā!…..hmmm….tas ir labi!

Ir jau vēls – 22:30. vakarā! Tūlīt sāksies pusotras stundas garš maratonskrējiens, bez pauzes, taukaināko trauku mazgāšanā. Netīrie šķīvji, katli, grīda, vitrīnu pulēšana, un tā visu vakaru kā atlecamā bumbiņa! Eju ieņemt startu vakara noslēgumam. Šodien vairs nebūs spēka rakstīt. Mājās būšu vienos naktī. Pagulēšu četrarpus stundas un padjom uz veikala tīrīšanu. Turpināšu rīt.

Otrdiena, 2010.gada 9.marts

….šodien nav noskaņojuma, nekāda! Un nemaz negribas rakņāties un meklēt iemeslu. Miega bads…. Atnācu no veikala tīrīšanas, dzeru kafiju, bet miegs neatstājas.

Viss, eju divas stundas pagulēt, un tad uz darbu kafejnīcā. Šodien šķiet, ka katrs šeit nodzīvotais mirklis ir paredzams. Neinteresanti! Vismaz viena atklāsme man radās, saistībā ar palīdzēšanu otram, proti, palīdzēt cilvēkam un pēc tam atlaist viņu! Tas pūram. Noderēs!

Pirmdiena, 2010.gada 15.marts

Beidzot atvēru dienasgrāmatu! Atkal esmu dzīva!!! Un gribu rakstīt, rakstīt, rakstīt!!!

Vakar nostrādāju pēdējo dienu Doy – Doy! Juhuuuuuuuuuu!
Kad iegāju kafejnīcā, uz mirkli kļuva skumji. Lai mana izvēle aiziet, bet maza daļiņa savas sirds tur ielikta. Kolēģi bija kļuvuši mīļi, bet pie viņiem es varu aiziet ciemos arī tāpat. Nekādu skumju. Pietiek!!!

Kad vakar izgāju no kafejnīcas, pusvienos naktī, kas tā bija par sajūta! Ielās bija maz cilvēku, tāpēc atļāvos lēkāt, griezties, smieties un iesaukties – JUHUUUUUUU!!! Kaut gan to būtu darījusi arī dienas laikā.
Zaļajā zonā pie operas satiku septiņus zaķus. Viņi šeit dzīvo pilsētas parkos un apstādījumos, gluži, kā kaķi pie mums Latvijā. Palēkāju kopā ar viņiem un atkal tā sajūta – BRĪVĪBA! Jā, tas ir īstais apzīmējums.

Iepriekšējie mēneši man atmiņā ir palikuši kā: viens darbs, otrs darbs, ne sirdij, ne priekam, tikai maciņam. Priekš manis tas bija kā līšana uz ceļiem cauri tuneļiem un alām. Ik pa laikam izdevās ierāpot kādā gaišākā pagriezienā, kas deva spēku līst tālāk. Dzirdēju daudzas balsis, kas teica: „Ir labi, nav grūti. Tev viss ir. Citiem ir vēl grūtāk.” Tas mani uz mirkli lika rāpot ātrāk, bet ne piecelties. Piecēlos es tikai tad, kad sapratu, ka man ir grūti rāpot. Tagad stāvu. Ar abām kājām uz zemes. Drusku reibst galva no tā, kas būs tālāk. Kaut gan, nav vērts šķiest laiku prātošanai.

Esmu ārā no tuneļiem un alām, tas ir svarīgi. Man apkārt ir plašumi, plašumi, plašumi. Es drīkstu izvēlēties kurp doties. Un es eju! Pašreiz ļoti lēnām un varbūt pat nedaudz baidos. Rāpojot, iespējams, temps bija ātrāks un balsts uz četrām tomēr stabilāks, bet es redzēju tikai zemi sev deguna priekšā un tuneļa malas kadrus 20% pa labi un tikpat pa kreisi. Tagad es redzu visu – zemi, sauli, kokus, debesis. Es dzirdu putnus! Es ļaujos!

Šodien vēl aizgāju atvadīties no kolēģiem, kurus vakar nesatiku. Nopirku un aiznesu podiņā narcises ar visiem sīpoliem. Un konfektes. Visus pacienāju. Skaisti. Man tā vajag! Atvadīties ar mīlestību un pateikt paldies. Izdevās! Taču sākumā šis, mans žests turku tautiešiem izraisīja izbrīnu!

Bet, tagad, tagad es braukšu nopirkt krāsas, zīmuļus, krītiņus, otas un lapas, un uzzīmēšu savu pirmo mandalu Vācijā! Beidzot sajūtu šai nodarbei noskaņu! Jāāāāāāāāāāā! Braucu!!!

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu