Inga no Baldones  ir divu bērnu māmiņa. Skatoties uz viņu, nekad nepateiksi, ka viņa par kaut ko ir norūpējusies, vai kaut kas viņu nomāc. Vienmēr dzīvespriecīga un jautra. Ir ģimene, bērni, māja – daži par to tikai sapņo. Taču…

„Gleznot sāku “nekrīzes” laikā, cietu garīgas sāpes – man noslīka suns. Lai tiku tam pāri nodevos krāsu terapijai. Tā nu sāku gleznot prieka pēc. Taču pēc kāda laika sākās krīze, ģimenes uzņēmums, kas nebija saistīts ar nekustamo īpašumu, pārsprāga kā ziepju burbulis. Vīrs devās prom no Latvijas peļņā,  es paliku mājās ar diviem maziem puikām, teikšu atklāti, viegli nav.  Lai neslīktu depresijā, centos likt savu artavu ģimenes budžetā, protams, vīrs to dara krietni vairāk, bet  ir teiciens, kas labi šeit iederas “santīmu nekrāsi pie lata netiksi”

Tā nu ar savām gleznām plecos devos tās pārdot, protams, par smieklīgu naudu. Nekad necentos izrādīt, ka jūtos pagrimusi, sabiedrībā dodos  ar smaidu sejā, kaut vakaros, kad mani neviens neredz, gaudoju kā suns ….

Tā nu ar gleznošanu nodarbojos visu savu brīvo laiku, cik nu viņš ir brīvs. Ceļos plkst. 5.00, lai kādas divas stundas atpūstos un padomātu par jauniem peļņas variantiem. Kādas divas stundas pagleznoju, ja ir pasūtījums, par kuriem nevaru sūdzēties, tad arī mostas mani puikas un sākas dienas jezga. Vakarā 23.00 atkal esmu viena …

Liels peļņas laiks ir ziemassvētki – pinu adventes vainadziņus. Parasti to darīju naktīs, jo mazākajam puikam bija 1,5 gads un viņa vēlme visu bāzt mutē mani padarīja traku… Pa dienu braucām uz mežu meklēt sūnas, čiekurus un dažādus krikumus, naktīs pinu. Tā saspringti dzīvoju kādu mēnesi, nopelnīju gana iespaidīgu summu. Tas nebija viegli. No vainagu pīšanas mana rokas bija saplaisājušas. Sāpēja ļoti, bet es labi apzinājos, ka tas ir jādara. Šogad jau materiālus vācu no pavasara, lai ziemā būtu jābrauc vien pēc skujām un sūnām.

Spēku šajā grūtajā laikā dod mana ģimene, un ticība ka viss reiz izdodas. Nevēlos zaudēt to kas man jau ir, lielākā laime uz pasaules – ģimenes mīlestība.
Tagad sāku intensīvi strādāt pie jauna idejas, ja tā izdosies tad noteikti par to pastāstīšu arī jums.

Vislielākā māksla ir iziet sabiedrībā ar sāpošu sirdi, bet izlikties, ka viss ir kārtībā. Vislielākā liekulība ir sūdzēties par savām problēmām un tajā pašā laikā sēdēt mājās un neko nedarīt.

Mēs turpināsim sekot Ingas jaunajiem iztikas avotiem. Es domāju, ka ikviens var pasmelties kādu ideju sev. Darbs ir visapkārt – par vienu tu saņem vairāk, par otru mazāk, par trešo vispār neko, bet par ceturto dubultā. Un viss izdosies, ir tikai jātic pašam sev!

Lasiet vēl:

• Kur rodas iedvesma?
• „The Colt” izpelnās atzinību un rullē