Pieņemot darbā jaunus cilvēkus, priekšnieks pieprasa CV. Pat, ja nepieprasa, tad vismaz uz darba interviju ierodas. Bet, kad runa ir par 100 Saeimas deputātu darbā pieņemšanu, ieslēdzas masu hipnoze ar devīzi – man vienalga. Acīmredzot latviešu tauta ir nepiedodami vienaldzīgs darba devējs mūsu deputātiem. Un jo mazāk priekšnieks uz pirkstiem skatās, jo mazāk naskas rokas uz darīšanu un prāts – uz domāšanu.

Uzstādot ambiciozu mērķi – mainīt sabiedrības noskaņojumu – šovasar grupiņa aktīvistu izveidojuši jauniešu kustību „Es iešu balsot!”. Tās organizators Ainārs Leijējs viennozīmīgi ir viens no cilvēkiem, kuram dzirkstele acīs, un, ja vien gramatikas likumi ļautu, viņš droši vien vārdu „politika” vienmēr rakstītu ar lielo burtu! Pats vēl būdams students, Ainārs uzsver, cik svarīgi ir motivēt jaunus cilvēkus izmantot savas balsstiesības un 2.oktobrī piedalīties 10.Saeimas vēlēšanās. Pulcējot ap sevi domubiedrus, viņš pēdējā laikā dodas uz skolām un diskutē par šiem jautājumiem ar jauniešiem. „Es iešu balsot!” piedalīšanos vēlēšanās pozicionē kā mazu varoņdarbu, kas katram pa spēkam.

Jā, var teikt, ka pārspīlēti un idealizēti, tomēr, sarunājoties ar garāmgājējiem, jauniešiem, Rīgas ielās un dzirdot, ka „te nevar īstenot savus plānus, te nevar dzīvot, te nav darba, te nav nekā”… Varbūt tieši mazliet patriotiskas idealizācijas mums pietrūkst? Nav runa par aklu sekošanu partiju lozungiem un solījumiem, ir runa par optimistisku vēlmi būt vienam no lēmuma pieņēmējiem par to, kas saimniekos valstī nākamos 4 gadus. Pie tam – neejot balsot, aizmirsīsim par tiesībām pēc tam izteikt kritiku. Klusēsi 2.oktobrī -  klusē līdz 2014.gadam!

Lai gan tikpat labi var diskutēt par to, kas ir ļaunāk – pasīvais nebalsotājs vai nezinošs balsotājs. Būsim reāli – astoņpadsmitgadīgs vidusskolēns, kurš aktīvi (bet, kas svarīgākais – ar izpratni) seko līdzi sociālajiem un politiskajiem procesiem… Nevar vispārināt un teikt, ka tādu nav. Bet cik viņu ir? „Es iešu balsot!” aktīvisti gan oponē, ka jaunieši it nemaz nav tā vieglāk manipulējamā sabiedrības daļa, jo tie, kuri mācās, kuri studē, ir pieraduši pie sistēmas, ka it visam, kas tiek teikts, pamatā jābūt faktiem un pierādījumiem. Tādēļ apgalvot, ka jaunatnei acis mirdz no skaistiem solījumiem, arī nebūtu gluži pareizi. Citējot „Eiropas Kustība Latvijā” prezidentu Andri Gobiņu: „Politiķi varbūt grib, ka mēs esam tie vaukšķīši, reņģēdāji vai kas, bet man liekas – mēs esam arī vairākkārt parādījuši, ka ar mums tā gluži spēlēties vis nevar.”

Lasiet vēl:

• 2×2 nometne ar dziesmu “Manā sirdī”
• Kaislību spēle basketbols
• Jauniešu organizācija gatavo petīciju
• Vai Lietuva šodien ir vienota?
• Jaunieši bezdarba apburtajā lokā 2