Pirmdienas vakarā sadzirdēju ziņu: Solžeņicins miris.

Kaut kad jau esmu pārdzīvojis līdzīgas sajūtas. Kad aiziet kāds reiz tuvs, kopīgu pārdzīvojumu cilvēks, kurš daudzus pēdējos gadus nav bijis tavā redzeslokā. Nē, es nebiju personīgi pazīstams ar Solžeņicinu. Bet tomēr daudzus gadus Solžeņicins man, tāpat kā daudziem latviešiem, bija garīgi tuvs pārdzīvojums.

Aleksandra Solžeņicina (dz. 1918) vārdu atceros no PSRS „naidīgajām radiobalsīm”. Tas patiešām bija pārdzīvojums caur ideoloģisko traucētāju skrapstoņai klausīties fragmentus no „Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē”, „Gulaga arhipelāgs”, „Nedzīvot melos” lasījumiem. Adrenalīns un iedvesma. Bailes un cerīgs prieks par citu drosmi. Lepnums, ka ir vēl cerība cilvēcisko cieņu pacelt augstāk par labas dzīvošanas konjunktūru.

Līdz ar Atmodas laikiem un brīvības vēju ieplūšanu par Solžeņicinu aizmirsām. Nebija vairs tik aktuāli. Laiku pa laikam dzirdēju, ka tagad Solžeņicins esot krievu monarhisma un pareizticības vienreizējās misijas cildinātājs. Tas gan nav nekāds pārsteigums, ka Solžeņicins aizgājis pa šo ceļu. Es to respektēju, lai gan nevaru viņam sekot. Kuriozs: daudzus gadus Solžeņicins bija čekas ienaidnieks numur viens. Arī tolaik, kad Putins bija uzticams čekas virsnieks. Tagad Solžeņicins bija kļuvis par Putina Krievijas draugu.

Solžeņicina uzskati tagad man liek atsaukt citu manis respektētu vīru – amerikāņu politisko filozofu Hantingtonu. Līdzīgi Hantingtonam Solžeņicins pasauli iedala globālās civilizācijās (kultūrās) – Rietumi, Ķīna, musulmaņu pasaule u.c. Tādu civilizāciju, kas nosaka visu pasaules attīstību, esot ne vairāk kā desmit. Savulaik arī Krievijai bijusi patstāvīga vieta kā vienai no savrupām un pasauli virzošām civilizācijām. Tagad Krievija savu savdabīgo spēku esot zaudējusi, un Solžeņicina garīgie pūliņi bija vērsti, lai to atgūtu. Tajā pašā laikā Rietumu humānisms, kas līdz šim bijusi progresīva parādība, līdz ar globālisma cildināšanu esot piedzīvojis krahu. Mūsdienu pasaules humānisms nonācis pie robežšķirtnes, kad tas ir spiests prasīt ierobežot nesaprātīgo ražošanu un patēriņu. Taču bagātie Rietumi, kas ir 1/6 daļa no pasaules, neesot gatavi ierobežot paši sevi. Viņi vēloties, lai pārējās 5/6 cilvēces ierobežo savu attīstību un grimst tālākā postā un nabadzībā.

Lai kādi arī nebūtu Solžeņicina radošās darbības un biogrāfijas paradoksu skaidrojumi, nenoliedzams ir viens: mūžīgais disidents Aleksandrs Solžeņicins mūs allaž ir mudinājis domāt un nesamierināties.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu