Plikš, plakš, plikš, plakš….. un tā ejot pa sniegotajām ielām, kur no debesīm sāka lidināties lielas sniega pārsliņas, nokļuvu Lāčplēša ielā 36, un te, pie šīm durvīm, sākās mana ēnu diena.

Šajā dienā iepazinos ar Adriānu Rozi, bet vispirms kāpēc tieši ēnoju viņu?

Jau kādu ilgāku laiku, pirms ēnu dienas, biju aizrāvusies pirmdienas vakaros ieslēgt televizoru un vērot raidījumu „Viss notiek”. Šo raidījumu man neviens neieteica skatīties, vienkārši pašu tas piesaistīja, pat nemanot kāpēc. Laikam jau patīk vizuāli, kā viss salikts kopā, ar tādu īpašu noskaņu, ar pēcgaršu, kas reizēm pēc raidījuma liek par kaut ko aizdomāties. Kāpēc tieši Adriānu? Tāpēc, ka, manuprāt, Adriāna ir tāda kā odziņa raidījumam – padara to izteiksmīgāku un dzīvespriecīgāku ar savu gaišumu un pozitīvismu. Tomēr patīk arī Ilmāra Latkovska reizēm lakoniskās frāzes, un, ja viņam vajag, tad viņš spēj pateikt ko gudru un tieši vietā. Manuprāt, raidījumam ir ļoti piemēroti vadītāji.

Tā kā ļoti patīk raidījums, tuvojoties ēnu dienai domāju, ko es varētu noēnot. Domāju, kas man patīk un iedomājos par raidījumu „Viss notiek”, aizrakstīju e-pasta vēstuli un, re, paveicās un tiku!

Atgriežoties pie Lāčplēša ielas, mēs bijām divas ēnas Adriānai – es un Nora. Uzsvars uz „o” burta. Nōra. Mūs iepazīstināja ar pārējiem cilvēkiem, kas veidoja raidījumu, apskatījām visas telpas un arī raidījuma studiju. Kādu laiciņu runājāmies ar Hansamedia direktori Gundegu Tabaku par Hansamediju un daudz ko citu. Pēc tam vērojām, kā top raidījums. Tas likās interesanti, kā vienkārši diskutējot ar cilvēku par kādu tēmu, var rasties raidījums. Tas viss likās dabīgi, nevis mēģinātu ielīst kamerā un nezin kā izpatikt skatītājiem, bet tieši pretēji – vienkārši sarunāties par kādu tēmu.

Nākamais, ko vajadzēja darīt bija izpildīt savu izlozēto uzdevumu. Es izlozēju ielu interviju un Nora interviju ar zupas virtuves vadītāju. Tā nu viss sākās, gājām ielās –operators, viņa ēna, Adriāna, es un Nora. Gājām uz zupas virtuvi un Norai vajadzēja intervēt vadītāju. Manuprāt, viņai izdevās ļoti labi. Pēc tam vajadzēja man doties uz ielas un meklēt cilvēkus, kuri gribētu un spētu atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem. Daži, protams, pagāja garām attaisnojoties ar laika trūkumu, bet daži spēja atbildēt un tas priecēja. Tā kā pirmo reizi tā pa tiešo ar mikrofonu rokā un tekstu galvā, kurš ik pa laikam centās mainīt savas pozīcijas, un vēl kamera, kura sekoja man uz katra soļa, nedaudz uztrauca mani. Protams, gribētos, lai ielas intervija būtu izdevusies labāk, jo vienmēr jau var labāk, taču saprotu to, ka cilvēks jau no kļūdām mācās un domāju, ja man vajadzētu otro reizi kaut ko tādu darīt, tas viss varētu būt citādāk un labāk. Tagad patiesi saprotu to, ka ar laiku un gadiem tas viss paliek tā vienkāršāk – tu jau zini, ko tev konkrēti vajag un zini, kā labāk visu pateikt.

Man ļoti patika šī ēnu diena, tā pagāja ļoti ātri un ne mirkli nebija garlaicīgi. Zināmu pieredzi es guvu – intervējot cilvēkus uz ielas. Šī diena man asociējas ar labu atmosfēru Lāčplēša ielā un jaukiem, pozitīviem televīzijas cilvēkiem, ar intervijām un daudz sarunām. Tā nu mana ēnu diena pagāja un es turpināju savu ceļu mājup…..plikš, plakš, plikš, plakš……..

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu