„Mums ir tik lieliska tauta, bet tik pretīga valsts pārvalde…” tā pirms pieciem gadiem man intervijā par savu zemi teica kāds ukraiņu inteliģents. Es viņam biju kā pretstats no civilizētās Eiropas. Jāatzīstas, ka pat ļāvos glaimīgajam vilinājumam. Vismaz izmantoju izdevību paklusēt, lai nezākātu savu valdību.

Pa šiem pieciem gadiem ne reizi vien esmu pieķēris, ka arī par Latviju domāju līdzīgi kā tas ukraiņu inteliģents. Kur tik pagriezies, tur nonāc gudru, talantīgu, čaklu un godīgu latviešu sabiedrībā. Nu, kā tā var būt, ka tik lieliskai tautai ir tik pretīga valsts pārvalde, politiķi?

Ar šo neuzticēšanos valstij un politiķiem saistās arī attieksme pret nodokļiem. Lielākā daļa pavalstnieku šodien Latvijā vismaz daļēju nodokļu nemaksāšanu uzskata par morāli attaisnojošu lietu. Piekrītu tiem, kas apgalvoja, ka pirms gadiem trim no nodokļu nemaksāšanas apburtā loka jau gājām ārā. Dižķibeles jauno nodokļu trieciens bija smags atkritiens. Nodokļu smagais pielikums un pat zināma bezjēdzība būtu bijusi vēl tikai puse no nelaimes. Tā teikt, patīkami nav, bet visi savilksim jostas un izturēsim Latvijas vārdā… Bet tad kāds ministrs sāk atbalstīt pus valstiskas – pus privātas kompānijas izvairīšanos no nodokļiem Latvijā. Ministrs saka: muļķis tas, kurš nemāk savus nodokļus „optimizēt”. Godīgs uzņēmējs varētu arī norīt, ka valsts amatpersona viņu uzskata par muļķi. Taču ir viena daudz racionālāka konsekvence – tas muļķis, kurš pirmais godīgi sāks maksāt nodokļus, tas arī aizies pa burbuli konkurencē ar tiem, kas māk nodokļus nemaksāt, ministra terminoloģijā runājot, optimizēt. Tādā sistēmā godīgais ir lūzers.

Vēl – par bēdīgi slavenajiem Neo atmaskojumiem. Laikā, kad daudziem likts sakost zobus un ciest, atklājas, ka valsts ierēdnim, kura amats ir gaisa kulšana, atalgojums desmitkārt pārsniedz laba skolotāja, zinātnieka, mediķa, pat… ha, ha… ministra atalgojumu. Vēl un vēl atklājas neskaitāmi līdzīgi, klaji kliedzoši piemēri.

Ja uz valsts iestāžu (t.sk. ministriju un Saeimas) atmaskotajiem tēriņiem paskatās ar ražotāja, privāta uzņēmēja acīm, tad nepieciešamas pārcilvēciskas pūles, lai savaldītu sašutumu. Vidējais un mazais uzņēmējs labi zina, kādas pūles prasa radīt vienu darba vietu ar 800 – 1000 latiem „uz rokas” un visiem nomaksātājiem nodokļiem. Viņam politiķi apgalvo, ka nav citu variantu, kā tikai uzkraut vēl jaunus nodokļus ražotājam, ka valsts aparāts jau ir saīsināts, cik tik vien var saīsināt. Un tad viņš ierauga nebeidzamas ailes, kur lērums no valsts budžeta jeb no iekasētajiem nodokļiem saņem virs diviem, trijiem, četriem tūkstošiem, bet nereti vēl vairāk. Un mēs vēl vairāk ieciklējamies apburtajā lokā un savās dubultajās lomās. Daudziem to tik vajadzēja, lai atmestu pēdējās šaubas par nodokļu nemaksāšanu.

Kā netaisnības upuri jūtas arī paši atmaskotie lielo naudu saņēmēji. Protams, katram cilvēkam ir attaisnojums, ka viņam nu gan pienākas tas, ko viņš saņem. Bez tam viņam aizvainojošs šķiet veids, kādā pie kauna staba grib pienaglot tieši viņu. Jā, kāpēc gan tieši viņu? Un dažs labs nemaz nevar izstāstīt, ka ne jau viss, kas maksāts uz viņa vārda, arī paliek viņa kabatā. Nu kā var nesaprast, ka ir jādalās taču! Un galu galā viņu pārņem tīri cilvēciskas bailes, ka pēkšņi viņa dzīve var dramatiski mainīties. Un te nonākam pie vēl viena apburta loka – jā, tādas sociālās netaisnības jāceļ gaismā, taču ar atmaskotu, pazemotu, līdz nāvei pārbaidītu ierēdņu masu valsts arī nekur tālu netiks. Apburtais loks ar neuzticību un naidu citam pret citu savelkas aizvien ciešāk.

Neo atmaskojumiem, protams, ir arī savi problemātiskie aspekti. Viegli ir visus sarakstos redzamos cilvēkus pārmest pārī vienai kārtij. Nebūtu arī pareizi likt justies vainīgiem tiem cilvēkiem, kuri saņem naudu. Ne vairums to cilvēku vainīgi, ne tas dos mums ko labu visiem kopā. Pie vainas tomēr ir tie, kas pieļauj tik ačgārnas sistēmas pastāvēšanu. Šobrīd Neo veiktie atmaskojumi vienkārši paralizē nodokļu maksāšanas motivāciju. Taču ne jau vainot Neo vai arī visu paslaucīt zem paklāja tagad būtu tas prātīgākais. Valdībai tagad būtu iespēja pateikt: jā, patiešām, mums vēl ir lietas, ko sakārtot. Un arī dažas tikai pirmajā mirklī šķietamas netaisnības, bet mēs pacentīsimies tās izskaidrot…

Patreizējo mazspēju izrauties no krīzes var izteikt arī ar morāli: „Muļķos paliks tas, kurš pirmais centīsies pilnīgi godīgs būt.”

Neuzticības apburtā loka jautājums ir jautājums par sociālo taisnīgumu. No tā izriet arī sociālās atstumtības un nabadzības problēma. Neuzticības un naida apburtais loks ir viena no būtiskākajām problēmām, ar kuras risinājumiem savi ieteikumi un programmas būtu jāsalāgo ikvienam politiskajam spēkam, ikvienam politiķim.

Diskusijas par jaunu Latviju „LV 3.0” ievirze ir definēt apburtos lokus, kuros latvieši šobrīd iekļuvuši, un rosināt domu par jauniem risinājumiem. Diezgan skaidrs, ka bez neordināriem piegājieniem, bez noteikta entuziasma un revolucionārisma te neiztikt. Ja uzreiz nav konkrētu risinājumu, tad arī nevajadzētu mesties savstarpējā apzākāšanā. Svarīgi, lai rodas mērķtiecīgas diskusijas. Sākumā atsevišķās grupās, un nebūt nepretendējot uz tūlītējām vispārnacionālās glābšanas receptēm. Jāiekustina jauni cilvēki un jaunas domas.

Lasiet diskusiju “LV 3.0″ šeit: http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/index.php?storytopic=49

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu