Tagad ir tāds pārmaiņu laiks

Māra Gulēna. Kanādas latviete. Dzīvojusi arī Ēģiptē.  Atmodas laikā drosmīgi un pašaizliedzīgi iesaistījās dažādās palīdzības akcijās Latvijai. Vēlāk rakstīja kultūras sleju Dienai. Interneta vietnē veidoja Toronto ziņu portālu latviski un angliski. Pēdējos gados no latviešu mediju vides Māra ir distancējusies. Sadarbība „Viss notiek” Toronto brauciena laikā mums bija kā no jauna atrasts gandarījums.

Māra, ko tev nozīmē Toronto?

Kas man ir Toronto! Man Toronto ir tā vieta, kur dzīvo gandrīz visa mana ģimene, izņemot vienu māsu. Te ir tā vieta, kur es esmu dzīvojusi gandrīz visu mūžu. Un es jūtos šeit ērti. Te ir kultūra, izglītība, konferences, māksla, teātris. Viss nāk uz Toronto. Man šķiet, ka šeit ir centrs. Par to pārējā Kanāda mūs kritizē.

Par to, ka Toronto uz pārējo Kanādu skatās kā uz tādiem provinciāļiem, kā Latvijā saka, pāķiem?

Varbūt. Reiz sēdēju vienā mazā krodziņā triju stundu attālumā no Toronto. Vietējie man pārmeta, ka es ar Toronto iedomājos pārstāvam visu Kanādu. Ja es saku, ka kaut ko dzirdēju CBC radio, viņi teiks: ziniet – tas jau Toronto, bet mēs nejūtamies kā Toronto.

Kanādieši bieži uzsver, ka viņi nav tas pats, kas Amerika. Mums par lielu gabalu tomēr liekas, ka tas ir tas pats. Kā tu jūti Kanādas un Amerikas atšķirību?

Mēs domājam, ka mēs esam mazāk un mīļāki. Man liekas, ka mēs domājam, ka Amerikā viss notiek vairāk un lielāk. Arī ekonomikas krīze Amerikā ir lielāka. Arī terorisms tur notiek briesmīgāk nekā šeit. Mēs visi tur gribam braukt, ciemoties, mums tur patīk, mums visiem tur ir draugi, bet mēs domājam, ka šeit viss ir mērenāks un ne tik ļoti pārspīlēts.

Vai amerikāņi un kanādieši viens otru apsmej?

Ir tāds komiķis Rick Mercer ( www.rickmercer.com ) Viņš kļuva ļoti populārs ar savu šovu “Talking to Americans”, kurā bija intervijas ar amerikāņiem – ko viņi domā par Kanādu. Viņi domājot, ka mums ir 25 stundu pulkstenis. Ka mēs dzīvojot pārāk ilgi. Ka mēs liekot vecus cilvēkus uz ledus, lai viņi mirst. Mēs arī izdomājam visādas muļķības par amerikāņiem. Tādā ziņā esam līdzīgi.

No malas šķiet, ka Kanāda ir labklājības un sociālisma zeme ar kolosālām sociālajām garantijām un drošību. Vai ikdienā tu jūti arī nedrošību par rītdienu, nepieciešamību pamatīgi saspringt, lai vienā mirklī nekļūtu par lūzeri?

Jā, jā… atslābināties nevar ne mirkli. Ok, mirklīti var, bet ne ilgāk … JEs varētu ņemt pati sevi par piemēru. Noteikti, man ir jāgādā par savām trim meitām, man visu laiku jādomā, ko darīšu. Tas man ir liels stress. Īpaši, kad bija visas šīs ekonomiskās grūtības – tas ir uztaisījis to lietu nopietnāk. Mums ir sociālie atbalsta tīkli, bet neviens tā īsti no tā izdzīvot nevar. Visu laiku ir jādomā kas jauns. Tas ir stress. Daudzi cilvēki to nespēj.

Bet vai tad Kanādā var kļūt par nabagu, ja vien neesi galīgais sliņķis?

Dažreiz tas ir neatkarīgi no taviem pūliņiem. Es to varu teikt arī no savas pieredzes. Ja es vienkārši skatos savā paziņu lokā, sevišķi pēdējos gados, tik daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu. Un viņiem ir bijis jāpārvērtē, kā viņi dzīvo, ko viņi darīs. Pilnīgi drošs nevar būt neviens.

Bet viņi taču nepakrīt pie kaut kāda nabadzības sliekšņa?

Nē, viņi ir pietiekami īsā laikā varējuši tikt uz priekšu. Cilvēks dzīvo visādos līmeņos. Ir vairākas pakāpes, pa kurām tu vari krist – tu vari iztukšot kredītkarti, jāaizņemas nauda no bankas, vari iekrist parādos. Vienu brīdi bija ļoti stresains laiks, tagad paliek nedaudz labāk.

Bet, vai tā nav arī viena atšķirība starp Kanādu un Ameriku? Amerikā tomēr niknāk jācīnās, tas ko izcīni tas ir? Kanādā tomēr ir valsts ar valsts garantijām gan veselības aprūpē, gan izglītībā?

Jā veselības aprūpe un izglītība ir vieglāk pieejama. Bet neviens nesamaksā rēķinus tavā vietā šā vai tā. Varbūt ir vieglāk nekā Amerikā, es nezinu. Bet es vienkārši zinu, ka cilvēkiem nekas nekrīt no debesīm šeit šā vai tā. Pat tad, ja tas sociālais tīkls te ir.

Kas tev ir piesaistījis latviskajā Latvijā, jo tas tavā dzīvē visu laiku ir bijis klāt. Es pieļauju, tu neesi dramatiski vīlusies, jo citādi būtu aizmukusi pilnīgi.

Jā, bet es esmu daudz par to domājusi. Manī tas bija ģenētiski, ka es mēģināju palīdzēt un piedalīties. Tagad atrodos tādā  pārdomu posmā, ko man tas latviskais nozīmē. Šeit arī viss kaut kas mainās. Man vienmēr bijusi tendence lekt iekšā un darīt, bet tagad es to gribu drusku vairāk apdomāt. Kas tas ir bijis? Tā ir bijusi daļa no manis. Un tagad es mēģinu izdomāt, kura daļa.

Vai tas ir dārgs prieks – būt latvietim Kanādā?

Dārgs ceļošanas ziņā.

Tā ir viena lieta, kas tev prasa laiku, naudu, un neko materiālā veidā atpakaļ nedod.

Viena mana paziņa teica, ka viņai būtu bijis labāk, ja viņa nebūtu gājusi latviešu  nometnēs, bet gājusi kaut kādās vasaras nometnēs nozarē, ko viņa vēlāk varētu darīt, attīstīties. Dažreiz domāju līdzīgi. Bet citreiz domāju, ka latvietība ir devusi tādu pieredzi, kuru citādi nekādi neiegūtu. Tā kā puse uz pusi. Es domāju, ka tomēr svarīgākais ir – kāpēc tu to dari? Vai tikai tāpēc, ka tā jādara, vai arī tāpēc, ka gribi to darīt.

Tas varētu būt atkarīgs no garastāvokļa. Tā lieta apnīk vienā brīdi un tu domā – priekš kam man tas viss vajadzīgs!? Un galu galā, tu pie tā atgriezies.

Šeit arī ir bijis diezgan sarežģīti, īpaši pēdējos gados. Viss latviskais sarūk aizvien mazāks. Latviešu skola tā kā ģimenes skola, viss tas ir jāpārdomā. Visas lietas, kuras darīji, tagad vairs tāpat nevari turpināt. Tagad ir tāds pārmaiņu laiks.

Mārtiņa Sudraba foto

Lasiet vēl:

• Armitsteda dumpīgā mantiniece – Hildegarde
• Mazā Indija Toronto centrā
• Māra Gulēna – kanādiete un latviete
• „Kristus Dārzs” – vieta, kur mūža nogali sagaida Kanādas latvieši
• 2010. gada 2.augusts