Liepājas Krusta ev. lut. draudze sevi uzskata par diakonisku draudzi – visās darbības nozarēs tā vēlas īstenot kalpošanas darbu un lai īstenotu sekojošos mērķus:

• sniegt sociāli mazaizsargāto grupu locekļiem, Liepājas pilsētā un rajonā materiālu, medicīnisku un garīgu palīdzību;
• stiprināt iedzīvotāju kopību un pašpalīdzību;
• atbalstīt un veicināt diakonisko darbu kristīgās draudzēs Liepājas rajonā, lai tās koordinētu un lietderīgi izmantotu savus resursus.

Mācītājs Mārtiņš Urdze no Liepājas Krusta ev. lut. draudzes un Diakonijas centra gribēja dalīties ar sekojošiem rakstiem no Delfi portālā.

Arī jūs varat dalīties ar citiem šīs lapas apmeklētājiem ar jūsuprāt interesantiem rakstiem un ziņām.

Trūcīgie mājoklim pērn tērēja 29% ienākumu, turīgie – 9%

Vissmagāk mājokļa izdevumu nastu izjūt trūcīgās mājsaimniecības – vistrūcīgākie mājokļa izmaksu segšanai pērn tērēja 29% no to rīcībā esošā ienākuma, savukārt turīgākās – tikai nepilnus 9%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) Kopienas statistikas ietvaros veiktā 2009.gada apsekojuma dati par ienākumiem un dzīves apstākļiem (EU-SILC).

Pērn arī ievērojami pieaudzis to mājsaimniecību īpatsvars, kurām ar mājokli saistītie izdevumi sagādā nopietnas finansiālas problēmas. To mājsaimniecību īpatsvars, kurām šādi maksājumi ir ļoti apgrūtinoši, ir pieaudzis no 28% 2008.gadā līdz 35% pērn. Situācija ir līdzīga tai, kāda tā bija 2005.gadā, kad mājokļa izdevumus kā ļoti apgrūtinošus raksturoja 36% mājsaimniecību. Vistrūcīgākajās mājsaimniecībās atbildi, ka ar mājokli saistītie izdevumi ir ļoti apgrūtinoši, pērn sniedza puse (50,4%) respondentu, bet 2008.gadā – 46%.

CSP norāda, ka izdevumi mājoklim pēdējo piecu gadu laikā gandrīz ir dubultojušies, un vidēji mēnesī katra mājsaimniecība pērn šiem mērķiem tērēja 87 latus.

Kopš 2005.gada mājokļa izdevumu īpatsvaram bija tendence samazināties, bet pagājušajā gadā tas ir nedaudz palielinājies un sasniedza 13,4% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem. 2008.gadā šo izdevumu īpatsvars mājsaimniecību budžetos bija 13,1%.
EU-SILC 2009.gada apsekojuma dati liecina, ka parādi par komunālo pakalpojumu rēķiniem pēdējo 12 mēnešu laikā bija 17% mājsaimniecību (2008.gadā 11%). Vairāk šāda veida parādu ir nepilnās ģimenes, kurās viens no pieaugušajiem audzina bērnus, kā arī ģimenēm ar bērniem.

Nabadzības riskam visvairāk pakļautajās vienas personas mājsaimniecībās, kurās dzīvo 65 gadus veci un vecāki cilvēki, parādu apjoms bija visai zems. Tomēr mājokļa maksājumu savlaicīga samaksa tām ir smags slogs – gandrīz puse (45%) šo mājsaimniecību mājokļa izdevumus raksturoja kā ļoti apgrūtinošus.
Kopējais mājsaimniecību skaits, kurām pēdējo 12 mēnešu laikā ir bijuši parādi par komunālajiem maksājumiem, pērnā gada beigās sasniedzis 145 tūkstošus, kas ir 1,5 reizes vairāk nekā gadu iepriekš.
EU-SILC 2009.gada apsekojums tika veikts no aprīļa līdz jūlijam.

http://www.delfi.lv/news/national/politics/trucigie-majoklim-pern-tereja-29-ienakumu-turigie–9.d?id=29880303

Igors Šuvajevs: Cīņa pret nabadzību?

Skaists lozungs — cīņa pret nabadzību. Bet kāpēc pret to cīnīties? Varbūt labāk būtu — nepieļaut, novērst to? Militārās metaforikas izmantošana dažkārt ir nodrošinājusi traģiskas sekas. Turklāt mūsdienās šo cīņu apgrūtina tas, ka vieni ir specializējušies peļņā, bet otri — zaudējumos. Tā ir dzīve uz citu rēķina, parazitēšana, kas atspēlējas arī uz peļņas guvējiem labklājības pasaulē. Modernā verdzība ar tās vienreiz lietojamiem cilvēkiem lielā mērā nodrošina labklājības pasauli, kuras nepieciešama sastāvdaļa ir nabadzība, trūkums. Nabadzība ir vēsturiska, un mūsdienās to lielākoties raksturo trūkums. Taču trūkums raksturo arī profitējošos, “bagātos”, turklāt ne tikai izpratnes ziņā. Trūkumcietēji ir kā nabagie, tā bagātie. Mūsdienās dominē patērētājsabiedrība, kuru raksturo nevis saprātīga izmantošana, bet gan tērēšana, kas rada tērētu indivīdu, kam vienlīdz grūta ir nabadzība un pārticība.

Bet lai nu paliek globālie mērogi, der paskatīties uz pašmājās notiekošo. Gandrīz vai Eiropas centrā veidojas trešā pasaule vārdā Latvija. Un šāda pasaule rodas arī Latvijas sabiedrībā. Tiek lēsts, ka par nabadzīgiem var uzskatīt vairāk nekā pusi Latvijas iedzīvotāju. Vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju mitinās trūkumā, t.i., apstākļos, kad pietrūkst naudas līdz iztikas minimumam. Vairāk nekā pusei strādājošo ikdienas lietojumam paredzētā alga nepārsniedz iztikas minimumu. Pilnīgi skaidrs, ka ar ekonomisko izaugsmi nepietiek, lai novērstu nabadzību un nevienlīdzību. Nabadzības riska indekss Latvijā ir visaugstākais Eiropas Savienībā, lai gan tā slieksnis ir viens no viszemākajiem. Savukārt ienākumu nevienlīdzība ir vienkārši kolosāla, Latvijā ir augstākais nevienlīdzības koificents – 20 %. Principā tas nozīmē, ka nabadzīgie kļūst aizvien nabadzīgāki, bet bagātie – aizvien bagātāki. Šajā saistībā gan var atzīmēt divus fenomenus. Kultūrvēsturiski ir izveidojies tā, ka cilvēki, kaut arī objektīvi tiek pieskaitīti pie nabadzīgajiem, paši sevi par tādiem neuzskata, jo ne jau materiālā labklājība ir dzīvē svarīgākais. Bet bagātie lielākoties ir tie, kas ir izsitušies, proti, nevis savā darbā un ar to kaut ko sasniegušie. Līdz ar to zeļ iznirelībai raksturīgās īpašības, turklāt iznireļi cieš no visdažādākajām komlikācijām, jo neapzināti tomēr aptver, cik viņi ir nabadzīgi. Šādu darboņu inflācija (inflatio – uzpūstība) iet roku rokā ar noslēgšanos savā pasaulītē.

Bet kāda loma šajos procesos ir valstij? Retorikas līmenī viss ir kārtībā. Taču principā programmu “Cilvēkresursi un nodarbinātība” Latvijai ir uzspiedusi Eiropas Savienība. Tāpēc likumsakarīgi rodas jautājums, kā Latvija izmanto Eiropas Sociālā fonda sniegto finansējumu. Vairāk par trim miljoniem latu ir atvēlēti tam, lai jaunieši bezdarbnieki apgūtu pirmās darba iemaņas, lai tiktu pieskatīti pirmsskolas bērni, kamēr vecāki bezdarbnieki ir iesaistīti NVA pasākumos. Gandrīz trīs miljoni latu ir saistīti ar tā sauktajiem dīkstāves kuponiem. Vairāk par trīsdemit miljoniem latu ir atvēlēti tā sauktajiem stipendiātiem. Kā tiek izmantots finansējums? Vai par to visu vispār ir pieejama kāda informācija? Toties kaut kas cits tiek nemitīgi daudzināts: pašapziņas paaugstināšanas, motivēšanas, karjeras plānošanas konsultācijas. Taču, lai motivētu, ir vajadzīgi motivētāji, kurus arī nepieciešams motivēt un kuriem nepieciešams iemācīt motivēt. Un tā – uz vella paraušanu! Tiek lēsts, ka šogad ap 200 tūkstošiem cilvēku varētu pienākties trūcīgās personas statuss. Taču, lai par tādu kļūtu, cilvēkam pašam ir jāreģistrējas, – iespējams, ka tas ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka pazemošanas līdzekļiem. Tā vietā, lai tiktu mazināta nabadzība, atstumtība un trūkumcietība, cilvēks tiek atstumts vēl vairāk, liekot turklāt vēl saprast, ka viņš nav nekam derīgs.

Plātīzeru un gvelzēju netrūkst. Taču aptaujā, piemēram, noskaidrots, ka lielākā daļa neizprot atšķirību starp pensiju sistēmas līmeņiem, vairums tajā saskata saistību ar nabadzību un atstumtību. Zīmīgi, ka visniecīgākā izpratne ir jauniešiem. Neizpratni, nomāktību acīmredzot vairo ne jau dzīve trūcīgos apstākļos, ne jau tā vairo ciešanas. Drīzāk jau tās vairo tas, ka par savu darbu nākas dzīvot trūkumā, kamēr darbonis – nevis strādājot, bet darbojoties – slīgst pārtikušā pašapmierinātībā. Savulaik vārds “cietīgs” tiek attiecināts nevis uz cilvēku, kas cieš, bet gan uz centīgu cilvēku. Cieš no netaisnības un tā, ka paša centība netiek novērtēta, ka tai liek priekšā visdažādākos – arī administratīvos – šķēršļus.

Šie ir tikai daži jautājumi, par kuriem diskutēja sarunā “Cīņa pret nabadzību?”, kas notika ceturtdien Eiropas Savienības mājā. Šāda diskusija pirmoreiz tiek organizēta jaunatvērtajā ES mājas sarunu istabā.

Kā eksperti sarunā piedalījās arī sociologs, “Latvijas Fakti” direktors Aigars Freimanis, Nodarbinātības valsts aģentūras direktore Baiba Paševica, Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla priekšsēdētāja Inete Ielīte, kā arī sociālā darbiniece, Mpf. Ilze Viņķele.

http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=29871089

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu