„Viss notiek” turpina stāstus par Rīgu. Šoreiz viesojamies Ķīpsalā.

Ķīpsala izsenis bijusi samērā nomaļa zvejnieku mājvieta. Tagad salas mierā ienākusi prestiža rajona slava, lielveikalu kņada, satiksmes sastrēgumi un modernas celtnes. Tomēr joprojām katrai mājai ir sēta – sava miera robeža un nereti arī kāds stāsts par zvejniekiem. Urve Aivare 30 gadus nodzīvojusi bijušā lašu tirgotāja ofisā, no kura logiem paveras skats uz Daugavu. Viņasprāt – Ķīpsala ir visromantiskākā un mierpilnākā daļa Rīgas.

Pirms 30 gadiem jaunā igauniete Urve Aivare ar vīru pirmoreiz iebrauca Rīgas autoostā. Tolaik Vanšu tilta vēl nebija. Tāpēc pārim bija jādodas uz Pontontiltu, lai nokļūtu vīra ģimenes mājā Ķīpsalā.

„Neasfaltēts akmeņu ceļš, lielas sētas, klusums, šur tur suņi rēja, šur tur pat vistas varēja dzirdēt… Tas bija ļoti pārsteidzoši, ka – centrs tepat, 10 minūšu gājiena attālumā, bet Ķīpsala atstāja tādu pilnīgu lauku, mierīgu, romantisku sajūtu,” tālaika iespaidu atceras Rīgas Igauņu vidusskolas direktore Urve. Viņas vīra radu māja ir Balasta dambrī, tajā sieviete nodzīvojusi apaļus 30 gadus. Te uzaudzinātas divas meitas, sagaidīts pirmais mazbērns.

„Salavecis atnesa meitām uz Ziemassvētkiem slidas, bet slidot īsti šeit nevarēja. Tad mēs lūdzām, lai tētis palīdz. Viņš paņēma lielu sniega lāpstu, nokāpa pa krastu lejā un uztaisīja mums lielu laukumiņu un mēs ar meitām varējām nākt un slidot,” Urve ik uz soļa Balasta dambī atceras kādu atmiņu. Noteikti līdzīgi stāsti bijuši arī vīra radiem – Sēļu ģimenei -, kuriem, kā izpētījusi Urve, piederējis zaļais Balasta dambja nams: „Tā balkons bieži figurējis fotogrāfijās, arī uz trepēm mums ir vairākas fotogrāfijas saglabājušās.” Ēkas īpašnieks, Sēļa kungs, bijis lašu tirgotājs.

Jau ievējojami senāk – ap 1400. gadu zvejnieki novērtējuši Ķīpsalas izdevīgo ģeogrāfisko novietojumu – starp Zunda atteku un Daugavu. Zvejnieki te ne tikai apmetušies uz dzīvi, bet arī devuši salai vārdu. Vispirms 17. gadsimta sākumā tā dēvēta salas ievērojamākā zvejnieka Žagara vārdā par Žagarsalu. Bet 17. gadsimta vidū Žagara amatu ieņēmis zvejnieks Ķīpis. Tā sala kļuvusi par Ķīpja jeb Ķīpsalu.

Savukārt māja, kurā Urve nodzīvojusi 30 gadus, bijusi – moderni sakot – lašu tirgotāja Sēļa ofiss. „Tā bija mūsu māja, kur mēs dzīvojām un Ziemassvētkus svinējām. Runājot ar saviem bijušajiem kaimiņiem, zinu, ka daudzi cilvēki vienkārši, tāpat kā mēs, vienkārši pārdod mājas,” atzīst Urve.

Šajos Ziemassvētkos savai mīļākajai vietai Ķīpsalā – vecajām mājām – Urve varēs noiet garām vairs tikai no ārpuses. Ēka ir pārdota. Tomēr Urve priecājas arī par jaunienākušo ķīpsalnieku slāni – viņi spēj restaurēt mājas, par ko gados vecajiem salas iedzīvotājiem atliek vien sapņot.

„Ķīpsala ir visprestižākā vieta, kur dzīvot – ja jūs dzīvojat ar skatu uz Vecrīgu privātmājā. Bet Ķīpsalā un arī Mežparkā iedzīvotāji ir visneapmierinātākie ar savu apkaimi. Tātad ar apkalpi, būvniecības procesiem un visu pārējo… Te īsti nevar saprast – jo iedzīvotāji dzīvo labākā vidē, jo viņiem augstākas prasības pret kvalitāti,” vērtē Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvis Guntars Ruskuls.

Laika gaitā Ķīpsala no samērā nomaļas zvejnieku mājvietas kļuvusi arvien apdzīvotāka. Pirms gadiem 30 te bijusi Hokeja nūju izgatavošanas fabrika un Armijas veļas mazgājuve. Tagad salas mierā ienākusi gan lielveikalu kņada, gan satiksmes sastrēgumi, ainavā izaugušas jaunas, modernas ēkas. Rosību piešķir Ķīpsalas halle, peldbaseins un Rīgas tehniskās universitātes studentu kopmītnes.

Teju grūti iedomāties, ka pirms 30 gadiem nošķirtās dzīves dēļ te mājokļi ierādīti arī bijušajiem ieslodzītajiem – jo tolaik koka mājas nereti bez ūdens un siltuma apgādes nav bijušas iekārota prece.

Turpretim tagad Urvei, kad pārdota vecā māja, arī jaunā mītne uzcelta Ķīpsalā. Ir bijis žēl šķirties no mīļotās Rīgas daļas: „Es nezinu nevienu tik romantisku vietu kā ir Ķīpsalā. Mums ilgus gadus bija suns un man ļoti patika ar viņu staigāt no rītiem pie upes. Arī vakaros mēs staigājām pa ielām visā Ķīpsalā. Bija tāda ļoti interesanta sajūta staigājot un skatoties uz dažādiem logiem, un domājot – ko tie cilvēki aiz tiem logiem dara, ko runā, kā dzīvo?”

„Varbūt tiešām rīdzinieki pārāk maz iet un skatās, kas tur (Ķīpsalā) notiek. Visi pieraduši apskatīties Vecrīgu, Jūgendstilu, varbūt arī citas teritorijas. Bet Ķīpsala, manuprāt, ir ļoti unikāla un skaista vieta. Varbūt ir jādomā, kā viņu atvērt iedzīvotājiem – lai nebūtu cietoksnis vietējiem!” saka Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta pārstāvis Guntars Ruskuls.

Urve min, ka arī katra māja Ķīpsalā ir visai noslēgta – atdalīta ar sētu. Un šajā mierā viņa kavējas atmiņās par vecās mājas dārza aprikožu kokiem, kuri Ķīpsalas labvēlīgajā mikroklimatā nogatavojās katru gadu. Bet jaunajā dārzā būs eglīte – lai ir ko svētkos rotāt – nu jau- kopā ar mazbērniem.

Lasiet vēl:
Teika
Kalnciema ielas republika
Neredzot Torņkalnu
Mana Rīga

Lasiet vēl:

• Herders un Matiass Knolls
• Pirmajā pusgadā paveiktais
• The Light. Riga
• Teika
• Kalnciema ielas republika