Jānis Dirveiks

Uzreiz jāsaka, ka piekrītu vairākiem izteiktajiem vērojumiem – gan par ‘jauno’ stāšanos partijās un sekojošo vilšanos, gan par ‘deformētajiem’ NVO. Novērojumus par “savtīgumu un nihilismu” varu tikai apstiprināt, tomēr būtu jājautā vai tās ir tikai šodienas parādības – Jūsu minētie “konjuktūristi”, šķiet, vadījās pēc visai līdzīgiem principiem pirms 20 gadiem.

Man gan šķiet interesantāk runāt par to pašu quo vadis – par nākotni, par to, ko darīt un kas tālāk (kā allaž attrauc mans turpat vai 90 gadus vecais onkulis, kad viltīgi cenšos izprašņāt par viņa atmiņām no 2. Pasaules kara).

Pēc Jūsu rakstītā var noprast, ka viena no ‘jaunās elites’ receptēm būtu speciāli NVO/kustības/forumi, kas apvieno cilvēkus ap konkrētām vitālām interesēm. “Katrs cilvēks pārvalda jomu, kurā viņš apvienojies ar citiem. Cilvēkam ir reāla sajēga kādas savas intereses virzīt uz valstiski politisko līmeni.” Recepte šķiet interesanta, bet līdzšinējie vērojumi liecina, ka šis modelis arī nevarētu būt vienīgais “otrais groziņš”, uz ko paļauties elites veidošanā. Paskaidrošu, kāpēc un pēcāk izvirzīšu dažus principiālus jautājumus, kas būtu publiski jāapspriež, lai noskaidrotu aprises tam, kā veidot ‘jauno eliti’.

Minētie NVO varētu nebūt piemēroti ‘jaunajai elitei’ divu iemeslu – to formāta un dalībnieku dēļ.

Pirmkārt, specializētie, vienu ideju NVO mums kāda saujiņa jau ir. Piemēram, Ogres Forums, bijusī Kreisā Krasta Kustība, Rīga CV, aktīvās Mežaparka Attīstības biedrība un Jūrmalas Aizsardzības biedrība un vairākas citas, kas diez gan veiksmīgi ir spējušas sapulcināt ekspertus un ‘izsist’ cauri (vai tieši pretēji – apturēt ‘izsitējus’) kādus projektus vai problēmjautājumus. Kur ir problēma? To es šeit saskatu tieši konkrēto NVO formātā. Tās darbojas ļoti šaurās nišās un to aktivitāte pašā pamatā sākas ar pavisam reālistiskām (viegli apjaušamām) problēmām, piemēram, pretdabiskas debesskrāpju ‘iestādīšanas’ starp Daugavas kreisā krasa divstāvu koka ēkām, villu iegrūšana kāpās vai būvmateriālu rūpnīcas celšana kaimiņa pagalmā. Šīs ir ļoti saprotamas un viegli aktualizējamas problēmas. Un tāpēc izskatās tieši tā, kā to raksturo Edijs Bošs, ka latvieši cīnās tikai tad, ja “pretiniekos ir Melnais Bruņinieks vai vismaz Interfronte”. Problēmas, ar ko būtu jāsaskaras ‘jaunajai elitei’ nav tik viegli konceptualizējamas. Tie ir plaši jēdzieni un vispārīgas nepieciešamības, piemēram, demokrātiskāka valsts pārvalde iesaistot sabiedrību, efektīvāka valsts pārvalde reformējot un restrukturizējot esošo, Latvijas (vai varbūt tikai latviešu) nākotnes perspektīvas un stratēģija, kā tās sasniegt, latviešu identitātes konstruēšana, Latvijas ekonomiskās un sociālās bāzes izkristalizēšanās un spēcināšana, latviešu nācijas turpināmība, u.tml. Šie ir vairāk vai mazāk abstrakti uzstādījumi, bet tajā pašā laikā arī ļoti svarīgi problēmjautājumi, kas būtu ‘jaunajās elites’ vitālās rūpes. Bet šie mērķi diemžēl vairāk līdzinās Daugavas tumšo ūdeņu nenoteiktībai un izplūdumam nevis labi saskatāmam mērķim uz Melnā Bruņinieka paura. Tātad minētais NVO formāts varētu nestrādāt pie plašāka mēroga valstiskām problēmām, kaut arī šīs organizācijas veiksmīgi darbojas un cerams arī darbosies lokālu problēmsituāciju risināšanā.

Otrkārt, termina ‘jaunā elite’ pirmā daļa norāda uz cilvēku grupu, kas ir vai nu gados jauni, vai arī jauni attiecīgajā lauciņā, kurā tie sākuši darboties (šajā gadījumā tā ir politika). Ja mēs ‘jauno eliti’ saprotam ar pēdējo, tad minētās formas NVO būtu šīs ‘jaunās elites’ aktivatori. Bet, ja izmantojam pirmo versiju – ‘jaunā elite’, kā grupa, kas sapulcina gados jaunus cilvēkus (ar cerību uz šo cilvēku ‘citādo’ un ‘nesabojāto’ domāšanu) – šie konkrētie idejiskie NVO nespēs veidoties uz ‘jaunās elites’ bāzes, jo jaunie cilvēki nebūs visatbilstošākie kritērijam ”Katrs cilvēks pārvalda jomu, kurā viņš apvienojies ar citiem [t.i. nozares eksperts]. Cilvēkam ir reāla sajēga kādas savas intereses virzīt uz valstiski politisko līmeni [t.i. ar 'galiem', kas var ietekmēt vadošo ešelonu]“. Jaunie cilvēki nevar būt labākie eksperti vienlaikus un viņiem vēl “jāizsitas pie teikšanas” un pie ‘galiem’ partijās.

Tieši šis neskaidrais apstāklis par ‘jaunās elites’ saturu liek pievērsties pie kāda cita ļoti svarīga jautājuma – kāds tad izskatīsies ‘jaunās elites’ pārstāvis? Kādi ir kritēriji ‘jaunajai elitei’? Pēc tam arī – kāda tipa elite ir nepieciešama (ekonomiskā, ideoloģiskā, utt.)? Un kā šādu ‘jauno eliti’ var veidot, ja to vispār var izdarīt.

Sākot iepriekšējā secībā: kādi varētu būt kritēriji ‘jaunās elites’ pārstāvjiem? No vienas puses tie varētu būt kritēriji, kas saistīti ar problēmjautājumiem, ar ko šie jaunie cilvēki nodarbotos. Piemēram, reāla jauniešu grupa, – kas šobrīd strādā pie jauna interneta tīklošanās portāla izveides, kas apvienos Rīgas (pēc tam arī citu Latvijas un vēlāk pasaules pilsētu) iedzīvotājus īpašā uz pilsētas digitālās kartes bāzētā tīklā, kurā varēs veidot domubiedru grupas ap sabiedrībai un pilsētvidei aktuāliem jautājumiem – varētu tikt uzskatīta par progresīvu ideju aktīviem nesējiem un tāpēc ‘jauno eliti’. Citāds kritērijs varētu būt cilvēku individuālā pieredze un profesionalitāte – to izsaka viņu CV. Varētu uzskatīt, ka ‘jauno eliti’ veido 30 gadus veci cilvēki ar vismaz maģistra (ja ne doktora) grādu, kas iegūts prestižā ārzemju universitātē, aptuveni 5-10 gadu darba pieredzi konkrētā jomā, kā arī ar pieredzi dzīvojot ārzemēs un ceļojot (uzkrājot zināšanas par alternatīviem risinājumiem un citādiem domāšanas veidiem) un arī ar pieredzi aktīvi darbojoties dažādās sabiedriskajās organizācijās. Iespējams, ka augstākminētos divus ‘jaunās elites’ kritērijus var apvienot vai arī vienoties, ka elite būs abu šo grupu cilvēki. Tāpat iespējami citi kritēriji (piem., cilvēki, kuros sabiedrība ieklausās – harizmātiskas autoritātes), kā noteikt, kas tad īsti ir ‘jaunā elite’. Neatkarīgi no tā, tomēr būtu jāprecizē to cilvēku profils, kas tad veidotu ‘jauno eliti’, lai tos varētu viegli atšķirt no “vagaru”, “revolucionāru” un “konjuktūristu” masām.

Tāpat ar elites formu ir saistīts jautājums arī par ‘jaunās elites’ tipu/iem. Ja “konjuktūristi” pirms 20 gadiem izveidoja “ekonomisko eliti”, tad būtu jāievieš skaidrības par to – kāda tipa eliti veidos ‘jaunie’. Vai ‘jauna elite’ nepieciešama ekonomikā, kultūrā, politikā (ideoloģijā), zinātnē, vai arī visās šajās nozarēs? Vai ‘jaunā elite’ izdalīsies pēc šiem dažādajiem nodaru tipiem vai veidosies kā viengabalaina masa, kas ievedīs “jaunu domāšanu” visās šajās nozarēs nepastarpināti?

Visbeidzot jāprecizē, vai ‘jauno eliti’ iespējams veidot? Varētu salīdzināt ar LTF un Jaunlatviešu veidošanās motīviem – vai tie bijuši dabiski, organiski, vai arī šīs kustības aktīvi producētas (vai abi vairanti!) un vai iepriekšējā pieredze ir kaut nedaudz pielietojama esošajā situācijā Latvijā atšķirīgā laika konteksta dēļ.

‘Jaunās elites’ jautājuma kustināšana, redzams, var izraisīt spēcīgus ‘pēcgrūdienus’ (aizņemoties E.Boša epitetu), kas rezultējas ar jautājumu plūdiem. Neskaidrības jau sākumā ir par ietvaru, kuros ‘jaunajai elitei’ darboties, par kritērijiem, ko izvirzīt cilvēkiem, ko mēs pieskaitām pie ‘jaunās elites’ un par jaunās elites tipiem. Tāpēc es diez gan minimāli varu papildināt jūsu ‘jaunās elites’ pamatos ieliktās idejas, bet gan tikai provokatīvi turpināt aizsākto ‘impulsu’ diskusijai par ‘jaunās elites’ (ne)veidošanos.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu