Ilmārs un futbols
- Autors:
- admin
- Publicēts:
- 08.07.2010
- Sadaļas:
- Galerijas
Personības - Birkas:
- Ekstrēmais sporta veids
- Komentāri:
- 4 | Komentēt >
- Skatīts:
- 311 reizes
Es atzīstos – visu mēnesi esmu bijis atkarīgs no Pasaules kausa spēlēm futbolā. Futbola kaislību varā esmu kopš mazām dienām.
Futbols ir spēle, kuru saprotu un izjūtu no bērna kājas. Kā pašu mazāko puišeli mani ielika vārtos, un izrādījās, ka tur jūtos kā zivs ūdenī. No sētas futbola drīz vien nokļuvu Madonas sporta skolas komandā, kurā piedalījos Latvijas jaunatnes čempionātā.
Atceros, ka piektajā klasē man bija trīs lielie sapņi. Pirmais – kaut es jelkad varētu noskūpstīt Dz. no 3.a klases. Otrais – brīva Latvija. Trešais – kļūt par pasaulslavenu futbola vārtsargu. Pirmais sapnis piepildījās pēc pieciem gadiem, otrais pēc divdesmit. Trešais, kurš tolaik šķita atkarīgs tikai no manis paša un tāpēc visreālākais, vēl nav piepildījies. Futbols sporta skolā pajuka, un vecāki mani vairāk ievirzīja uz mācībām, nevis meklējumiem turpināt futbolista karjeru.
Vēlāk daudz augstākā līmenī esmu spēlējis basketbolu un rokasbumbu. Taču šajās spēlēs man nekad nav bijušas tādas dotības kā futbolā. Futbola vārtos atgriezos pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma, piedaloties gan mediju spēlēs, gan citos regulāros veču mačos. Pašam par brīnumu, atkal jutos kā zivs ūdenī. Spēles izjūta un veiksme mani nebija pametusi, lai gan veiklība vairs nebija agrākā. Bija parādījušās arī dažas „vecuma gudrības”. Piemēram, izraujas viens uzbrucējs pret taviem vārtiem – agrāk nekavējoties izskrēju pretim un kritienā cēlu nost bumbu no pretinieka kājas. Tagad līdzīgās situācijās pieķēru sevi mirkli domājam – a, varbūt ir kādi citi varianti?…
Lielākais gandarījums bija spēlēt kopā ar dēliem, un vēl saņemt uzslavu medusmaizi: „Nu, vecīt, tu parādīji klasi…” Abi mani dēli Emīls un Jānis arī no mazām dienām bija kā apburti tieši uz futbolu. Trenējās un jau puišeļu gados izspēlējās starptautiskos turnīros pa visu Eiropu. Taču uz profesionālu futbolistu karjeru viņi netiecās. Un labi vien ir, jo ar mācībām tā lieta nav savienojama. Un, ja tavs mērķis nav Anglijas premjerlīgas līmenis, tad arī profesionāla futbolista karjera ir ne šis, ne tas.
Diemžēl jāatzīst, ka nopietna ņemšanās ar futbolu atspēlējas ar kāju ķibelēm. Patlaban spēlēt nevaru. Sākumā tas bija liels psiholoģisks trieciens. Bet ceru, ka pēc „remonta” es vēl uzspēlēšu.
Bērnībā kaimiņš man uzdāvināja krāsainu 1966. gada Pasaules kausa izcīņas emblēmu. Tā man bija maģiska vērtība.. Iztēlojos Wembley stadionā notikušo, un laikam iedzīvojos nožēlā, ka tad vēl nebiju pieslēdzies futbola pasaulei, un nebiju to redzējis. Nostalģija restaurēt nepiedzīvotas sajūtas. Laikam tāpēc katru pasaules čempionātu gaidu ar cerībām, ka varbūt šoreiz atkal angļi varētu uzvarēt. Taču viņiem diezko neveicas. Šogad atkal nekā…. Gaidīšu vēl četrus gadus.
paragrāfam, šķiet, kaut kāds profesionālais kretīnisms…
“Para-grāfienes” (tekstam ir sievisķīgs rokraksts) komentārs raisīja, manuprāt, aktuālas pārdomas par interneta tekstiem un valodu. Konkrētais kritizētais raksts, tāpat kā daudzi interneta vidē, izskatās pēc steigas produkta, kurā ir drukas un paviršas steigas kļūdas. Tur nu Para-grāfienei piekrītu. Gausties par latviešu žurnālistiem gan vairs nav jēgas. Internetā pazūd robeža starp žurnālistu un vienkāršu rakstītāju. Katrs raksta kā grib un māk, un tur neviens neko nevar darīt. Patīk vai nepatīk, bet tā ir un būs.
Toties Para-grāfines kritika par konkrētajiem piemēriem ir viņas pašas pieņēmumi, kas ir pareizi (latviski), kas nav pareizi. Piemēram, “veselu mēnesi” nebūt nav pareizāks par “visu mēnesi”. Sarunvaloda ir pilna ar visādiem “a”, “davai” utml. Neesmu par to, lai rakstītā valoda būtu tas pats, kas sarunvaloda. Taču interneta vidē sarunvalodas stils un valodas “nepareizums” ienāk aizvien vairāk.
Pamēģiniet sadraudzēties ne tikai ar futbolu, bet arī ar latviešu valodu, ar kuras palīdzību taču pelnāt sev iztiku. Nedariet kaunu saviem latviešu valodas skolotājiem. Un kā veicas dēliem šajā jomā?
Spriežot pēc konteksta, nevis “es atzīstu”, bet “atzīstos”; nevis “visu”, bet “veselu” mēnesi; nevis “jūtos”, bet “jutos” kā zivs ūdenī (sk. 2. rindkopu); “kura piedalījos” (?); nevis “apburti uz”, bet “uzburti uz”. Un kas jāsaprot ar “a, varbūt”? Šis krievu “a” latviski tulkojams kā “bet”, un komats liekams nevis aiz, bet pirms šī saikļa. Šī turklāt nav vienīgā interpunkcijas kļūda.
P.S. Kāda jēga no tā, ka latviešu valodu esam pasludinājuši par valsts valodu, ja tagad latviešu žurnālisti runā un raksta daudzkārt sliktākā latviešu valodā nekā pirms 20 gadiem? Gandrīz katrā Jūsu vadītajā raidījumā izskan: “kā reiz”, ne reizi tomēr nepaskaidrojot, par kādu vai kuru “reizi” ir runa. Vai patiešām neviens no jums nesaprot, ka “kā reiz” nav tas pats, kas “как раз”. “Kā reiz” ir “как однажды”!
Rezumējot – atpūtieties no futbola, pievērsieties latviešu valodai.
1973. gada (!!!) 17. jūlijā Madonas BJSS ar 3:2 (2:2) uzvarēja tā gada čempionus Ventspils BJSS. Tā bija mūsu izcilākā spēle.