Ilmārs A. Lejiņš, NBS majors

Ar interesi izlasīju Latkovska kunga rakstu par mūsu karavīriem un Afganistānu šorīt ( Delfi, 22.07.)

Rakstā tiek pamatā izvirzītas divas tēmas – pirmais, par mūsu karavīru iespējamo psiholoģisko stāvokli (t.s. post traumatiskā stresa sindroms- PTSS. Angliski - Post traumatic stress disorder PTSD) un otrs, par mūsu (ASV, rietumi u.t.t.) vispārējo klātbūtni Afganistānā. Abām tēmām tika veltīts pārāk maz laika un, iespējams, rakstam bija jākoncentrējas uz vienu tēmu. Uzskatu, kā par svarīgāko būtu jārunā vairāk par mūsu karavīru psiholoģisko stāvokli, nevis Hantingtona u.c. (t.s. vācu pilsoņu) teoriju parafrāzēšanu.

Karavīri Afganistānā pilda savus uzdevumus, kuriem savu akceptu (mandātu) devusi LR Saeima, pamatojoties uz ANO rezolūcijām un Afganistānas valdības lūguma. “Jus ad Bellum” mums, tā teikt, ir nodrošināts, un mēs, karavīri, tad vairāk pievēršamies taktiskajiem jautājumiem, ar kuriem mums jāsaskaras ikdienā. Man, piemēram, tas bija atbalstīt Afganistānas nacionālās armijas bataljona komandieri viņu cīņā pret talibiem. Varētu šeit izvērsties vairāk, bet tad šī vēstule pārtaptu par eseju. Bet man jāoponē Latkovska (iespējams nievājošajam) apgalvojumam, ka mūsu karavīri dodas uz Afganistānu naudas dēļ.* NBS karavīri, būdami Afganistānā, saņem aptuveni 1000 Ls (netto) klāt pie sava parastā atalgojuma. Vai jūsuprāt tā ir tāda nauda, kuras dēļ būtu vērts riskēt savu dzīvību? Nopelnīt var labāk Īrijā… Protams, bez maizes dzīvot nevar un arī tā nauda, ko karavīri “nopelna” misijās, palīdz karavīram uzturēt ģimeni.

Karavīru būtība – mēs dodamies uz Afganistānu (Bosniju, Kosovu, Lielupi, Daugavpili, Alūksni) pildīt uzdevumus, kurus ir noteikuši NBS, pamatojoties uz valdības/Saeimas mandātiem un likumiem. Cits jautājums ir, kāpēc pilsonis X kļuva par karavīru – bet tā jau ir cita tēma.

Par “širmjiem”. NBS ir programma un atsevišķs psihologu dienests, kuram uzdevums ir novērot un, pēc iespējas, novērst problēmas mūsu karavīru vidū. Protams, latvieši ir tādi paši cilvēki kā amerikāņi, un mūsu karavīriem, turpinot piedaloties militārajās operācijās, PTSS skaits pieaugs. Jautājums ir – vai mēs (pats karavīrs, viņa biedri, ģimene, NBS, sabiedrība) esam tam gatavi. NBS vienībās mēs par šo tēmu runājam un attiecīgi sagatavojamies. Protams, var diskutēt, cik efektīvi esam, bet svarīgāk būtu arī sagatavot sabiedrību. Sabiedrībai jāsaprot, ka mums ir karavīri, kuri pilda uzdevumus kara apstākļos. Jānodala diskusiju par to, “vai tur mums jābūt?” no jautājumiem “ko viņi tur dara?”. Zanes Penezes filma un sabiedrības reakcija Latvijā pēc pirmizrādes š.g. sākumā, labi demonstrēja sabiedrības nezināšanas līmeni. Uzskatu, ka filma savu lomu izpildīja. Nevēlos šeit un tagad mācīt citus, bet skaidrs ir, ka karavīram ir “vieglāk” pārvarēt savas dienesta grūtības, ja sabiedrība (valsts, cilvēki, ģimene) viņu atbalsta – nevis zākā kā, piemēram, Delfu komentāros. Šeit es arī varētu izvērsties, bet kā jau rakstīju, nevēlos uzrakstīt eseju.

Karavīriem pārmest par kara likumību jeb to nepieciešamību ir pilnīgi nevietā. Saukt viņus par algotņiem un okupantiem ir vienkārši jēli un infantili. Mēdz teikt, ka ne jau karavīri karus uzsāk, bet politiķi – karavīri, toties, karus beidz. Tādēļ, visi jautājumi par to, vai mums ir vai nav jābūt Afganistānā, ir jāadresē politiķiem, nevis karavīriem.

Karavīri ir tādi paši cilvēki kā jūs redakcijā, vienīgi darbs mums ir savādāks.

* I. Latkovska tekstā: „Lozungi par demokrātisko vērtību aizstāvību, šķiet, jau ir bankrotējuši. Vairumam gan amerikāņu, gan latviešu karavīru motivācija būt Afganistānā ir sadzīvisku vai karjeras situāciju risinājums. Diezin vai kāds vairs tic demokrātisko vērtību misijai.”

**foto no elja50.lv arhīva

Lasiet vēl:

• Vai arī mūsu karavīriem „širmis var aiziet ciet”?