Sociālā atstumtība un nabadzība ir sociālais stāvoklis, ar kuru šodien saskarās ļoti daudz cilvēki – gan Latvijā, gan pasaulē. Trešās pasaules valstīs šādu cilvēku ir ļoti daudz, tā ir ikdiena, ar to cīnās teju katrs. Rietumu valstīs sociālā atsumtība ir un tā veido izteiktu nevienlīdzību. Sociāli atstumtam un nabadzīgam cilvēkam ir ne tikai sarežģīti sevi nodrošināt ar Maslova piramīdas pamatnē uzskaitītajām vajadzībām, kas ir pašas elementārākās – pārtika, siltums, jumts virs galvas, bet arī izrietoši augstākajām – vajzību pēc drošības, piederības, pašcieņas, nemaz nerunājot par pašīstenošanos. Sociālā atstumtība būtībā grauj cilvēku. No pašiem pamatiem.

Mēs dzīvojam valstī, kura visnotaļ veiksmīgi seko līdzi IT attīstībai, kas palīdz paplašinātkomunikācijas kanālu iespējas – ar vienu vēstījumu kļūst iespēja sasniegt plašu auditoriju. Informācijas pieejamība palīdz apmierināt cilvēku vēlmes, vajadazības un intereses – informācija ir būtisks ceļš uz to. Tomēr, lai arī cik informēti mēs nebūtu, bieži vien mēs neredzam to, kas ir mums blakus – cilvēki, kuri slīkst nabadzībā, jūtas sociāli atstumti un būtībā nevienam, arī valstij, nevajadzīgi. Un, pat, ja mēs redzam, bieži ir vieglāk to izlsēgt no savas apziņas, savu domu loka, sak’ – tas uz mani neattiecas. Bet attiecas. Attiecas uz ikvienu, jo mēs katrs kā indivīds veidojam sabiedrību, kas ir viens veselums, viena masa. Analoģijai var teikt – sabiedrība ir kā pulkstenis, kur katra mehānisma detaļa ir indivīds. Ja kāda no pulksteņa detaļām sabojājas, sabojājas viss pulkstenis. Ja indivīds slīkts nabadzībā un sociālās atstumības gūstā, tas atspoguļojas visas sabiedrības sejā. Tikai jautājums – vai visi sabiedrības locekļi ir gatavi iesaistīties, lai to novērstu.

Sabiedrībai kā tādai pēc būtības ir arī kāds, kas par to rūpējas – valsts. Ir skaidrs, ka Latvija šobrīd ir tik ļoti novārgusi, ka nevarēs palīdzēt visiem sociāli atstumatjiem, jo sociāli atstumtie ir ne tikai nabadzīgie, bet arī vientuļās māmiņas, daudzbērnu ģimenes, pensionāri, mazizglītotie, invalīdi, no ieslodzījumu vietām atbrīvotie, alkoholiķi, bezpajumtnieki u.c. Latvijā šīs cilvēku grupas veido aptuveni vienu ceturto daļu no visiem iedzīvotājiem, tātad katrs ceturtais iedzīvotājs cīnās ar sociālajām problēmām.

Ja kaut vai viens no katriem trim iedzīvotājiem, kas dzīvo vismaz normāli un spēj apgātāt sevi un savu ģimeni, spētu palīdzēt arī sociāli atstumtajiem un nabadzīgajiem, Latvija būtu ceļā uz laimīgāku sabiedrību. Tas ir utopisks pieņēmums, bet nostādos augstus mērķus, ir iespēja kaut mazliet mainīt.

Mums ir jāiemācās redzēt tālāk un plašākā spektrā, lai ieraudzītu tos, kam vajag palīdzēt. Mums ir jāiemācās arī gribēt palīdzēt ne tikai sev, bet arī citiem.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu