“Viss notiek” par Eiropas brīvprātīgo darbu savā raidījumā  jau ir runājuši vairākkārt.  Šoreiz piedāvājam iespējams nedaudz citādāku stāstu par to, kā būt brīvprātīgajam.  Šis stāstu mums ir izstāstīju Gudega, kura pirms gada pati bija brīvprātīgā Portugālē. Un kā viņa pat atzīst, brīvprātīgais darbs ir lieliska pieredze, tomēr neceliet milzu sapņu pilis un galvenais – izvērtējiet vai Jūs tam esat gatavi!

Laika periods: 2008.gada beigas līdz 2009.gada septembris

Doma par brīvprātīgā darba iespējām mani vilināja jau labu laiku. Kā vienmēr, pirms tam bija daudz šaubu un neziņa. Turklāt, salīdzinoši nesen biju atgriezusies no Kipras, kur pusgadu strādāju algotu darbu. Dzīvojot Latvijā, strādāju birojā par sekretāri – menedžeri, līdz ar to dzīve likās it kā ok, taču man, pēc dabas ceļotājai un avantūristei, ar laiku šis darbs sāka nogurdināt. Pienāca dzīvē periods, kad, salīdzinoši ļoti īsā laika periodā, ar manu dzīvi notika straujas pārmaiņas, kas lika nopietni pārdomāt, vai esošā situācija ir viss, ko es vēlos. Sapratu, ka PIETIEK, un beidzot sāku nopietni ķerties klāt brīvprātīgā darba meklēšanai ārvalstīs. Tas viss norisinājās 2008.gada oktobrī.

Projekta meklēšana bija ilga – pavadīju neskaitāmas stundas, mēģinot piemeklēt attiecīgo valsti un sev vispiemērotāko darbiņu. Orientējos vairāk uz jauniešu aktivitātēm, mākslu un kultūru, nedaudz uz sociāla rakstura darbu. Visiem izmeklētajiem projektiem aizsūtīju garu motivācijas vēstuli, CV un fotogrāfiju. Nosūtīju pieteikumu vismaz 20 projektiem, taču atbildi saņēmu tikai puses, un atbildes lielākoties bija negatīvas – projekts ir vai nu beidzies, vai arī atlase notiks tikai pēc pusgada un projekts sāksies attiecīgi pēc gada. Novembra vidū es saņēmu telefona zvanu no organizācijas Portugālē ar nosaukumu Proatlantico (www.proatlantico.pt), kas man piedāvāja sākt projektu… jau pēc 2 nedēļām! TIKAI – tas nav manis izvēlētais projekts, bet gan pavisam cits, it kā līdzīgs – apstiprinātais brīvprātīgais pēdējā brīdī esot atteicies. Līdz ar to viņiem ātri nepieciešams kāds cits viņa vietā.

Turot rokā klausuli, nedaudz minstinājos – parasti projekta sagatavošanās laiks, dokumentu kārtošana u.t.t. aizņem apmēram pusgadu, bet te – divas nedēļas! Lūdzu piezvanīt man nākošajā dienā, lai nedaudz aprunātos ar kolēģiem, kuriem jāpaskaidro, ka ātrāk jāiet prom no darba un ar dzīvokļa biedriem, ka izvācos. Izrādījās, ka bēda maza, līdz ar to nākošajā dienā apstiprināju savu dalību (te arī sākās ziepes ar projekta izvēli, kas vēlāk man lika šo to nožēlot, bet par to vēlāk).

Ātri sameklēju Latvijā nosūtītāj organizāciju (www.klubsmaja.lv), kas nokārtoja visu aizbraukšanai nepieciešamo dokumentāciju (apdrošināšana, līgums ar projekta organizāciju u.c.), un jau decembra vidū sēdos lidmašīnā uz saulaino Portugāli.

Lisabonā mani sagaidīja uzņjēmējorganizācijas Proatlantico šefs, un tā kā es biju ieradusies ar novēlošanos (projekts sākās 10.decembrī, bet es ielidoju 17.decembrī), tad ar mani neviens īpaši neauklējās un pa taisno aizveda uz jaunajām mājām Oeiras, kas atrodas netālu no Lisabonas. Jau pēc pāris stundām mēs devāmies uz mana projekta vietu (vai, cik tālu no mājām!), lai iepazītos ar jaunajiem kolēģiem, bērniem un darba vidi, kā arī sastādītu darba grafiku. Projektā paredzēto On arrival training[1] es biju nokavējusi.

Tātad, nedaudz par manu projektu. Casa Pia CEAS ir bērnu (līdz 14 g.v.) sociālais izglītības centrs, kurā diendienā tiek nodarbināti daži desmiti audzinātāju, biroja darbinieku, pavāru, apkopēju u.c. Centrā izglītoties drīkst jebkura sociālā slāņa bērni, taču, ņemot vērā centra atrašanās vietu (Almadas pilsēta, rajons ar zīmīgu nosaukumu Boa Esperansa – labā cerība, vienvārdsakot – geto), tad 95% bērnu nāk no sociāli nelabvēlīgas vides, lielākoties afrikāņu imigrantu bērni no bijušajām Portugāles kolonijām. CEAS darbība ir principā bērnudārzs pašiem mazākajiem bērniņiem un pēc-skolas nodarbības skolas vecuma bērniem. Šajā centrā bērni izpilda mājas darbus priekšmetos, kas viņiem nepadodas. Skolā tiek pasniegtas papildus stundas attiecīgajā priekšmetā, lai uzlabotu zināšanas. Paralēli pieejams ir arī koris un dejošanas nodarbības. Turpmākā diena pagāja atpūšoties, iepazīstoties ar dzīvokļa biedriem (visi ir brīvprātīgie Proatlantico organizācijas koordinētajos projektos).

Nākošajā dienā cēlāmies agri, lai dotos uz banku nokārtot maksājumu kartes un sociālos numurus, kā arī pasūtītu transporta kartiņas. Mums tika piešķirta ik mēneša nauda izdevumiem. Kopā 220 EUR – 140 EUR ēdienam un apģērbam, un 80 EUR -kabatas nauda. Transports uz un no projekta tiek apmaksāts. Vēl mums piešķīra velosipēdus, kurus gan reti izmantojām.

Nedaudz par dzīves apstākļiem. Astoņi brīvprātīgie dzīvojām 5 istabu dzīvoklī ar viesistabu, tātad istaba bija jādala ar vēl kādu no biedriem. Dzīvoklī bijām – trīs spāņu meitenes, viens spāņu puisis (mans projekta biedrs), puisis no Bulgārijas, meitene no Vācijas, vēl viena meitene no Austrijas un es no Latvijas (pēc 2 nedēļām mums pievienojās arī itāliete). Visbiežāk mūsu mājā regulāri uzturējās vēl kāds (piemēram, mans puisis no Vācijas vai bulgāru puiša draudzene, vai arī vienkārši kāds tusiņa dalībnieks). Oficiāli par nakšņošanu mājā bija jāmaksā 5 EUR par nakti, taču tas, protams, tika ignorēts. Vienīgais SOS bija brīžos, kad kāds no organizācijas vadības nāca regulārajā reisā pārbaudīt dzīvokli, tad vajadzēja saslēpties pa stūriem.

Kopumā sadzīvojām labi. Spāņu vairākuma dēļ mājā lielākoties skanēja spāņu valoda (angļu valodu spāņi zina ļoti sliktā līmenī), kas mazliet traucēja komunikāciju, taču lika man apgūt spāņu valodu ātrāk nekā portugāļu (atbraucot nezināju ne vārda abās valodās). Katru vakaru viesistabā notika pārrunas, omulīga kopīga pasēdēšana, un bieži vien kopīgi gatavojām arī maltītes. Visi brīvprātīgie, izņemot mani un Huanu (spāņu kolēģi), šeit dzīvoja jau 4 mēnešus. Mēs bijām jauniņie, tāpēc mums tika dotas pamācības un tika darīts viss, lai mēs justos labi.

Tomēr katram savas personiskās brīvības telpas nepieciešamības līmenis atšķiras. Līdz ar to, 10 cilvēku nepārtraukta rīvēšanās vienam gar otru (kad nav pat savas istabas, kur nolīst un atpūtināt smadzenes), var iegrūst stresā un neapmierinātībā. Spāņu meitenes lielākoties bija ļoti skaļas (turklāt runāja lielākajai daļai nesaprotamajā spāņu valodā). Huans bija mierīgs un noslēgts, taču draudzīgs. Vācu un austriešu meitenes gandrīz vispār nekomunicēja ne ar vienu, un sēdēja ieslēgušās savā istabā. Īpaši jau vāciete Hanna, kurai bija kultūršoks visbriesmīgākajā izpausmē – viņai riebās visi un viss, viņu smaidot nekad neredzēju. Beigās viņa esot pat pārstājusi sveicināt savus dzīvokļa biedrus.

Šādi pagāja pirmais mēnesis. Līdz janvāra sākumam mana istaba vēl piederēja tikai man un manam puisim, taču tad mums pievienojās jauna brīvprātīgā – itāliete Laura (kas ar laiku kļuva par manu labāko draudzeni un vispār itāļiem jē jē!) – līdz ar to es un mans puisis nolēmām izvākties no dzīvokļa. Šāda iespēja ir katram brīvprātīgajam, ar nosacījumu, ja tev pašam ir pietiekoši daudz naudas, lai segtu jaunā mājokļa īri. Projekts šim nolūkam ieskaita kontā papildus 100 EUR.

Tā mēs divu nedēļu laikā atradām jaunas mājas – ļoti skaistā vietā, tuvu Lisabonas centram. Braucienu uz darbu tas gan nesaīsināja, taču mums beidzot bija pašiem sava istaba ar verandu – lielā astoņu istabu dzīvoklī. Sapratu, ka tas ir labākais risinājums man, lai ar laiku nekļūtu tāda pati kā Hanna. Te mēs dzīvokli dalījām ar citiem cilvēkiem, taču puse no dzīvokļa iedzīvotājiem bija ārzemnieki – ERASMUS studenti. Uz veco dzīvokli ciemos uz kūkām gan braucām vai arī tikāmies Lisabonas izklaižu vietās, vai arī kopīgi devāmies izbraucienos ārpus Lisabonas. Nu kā jau normāli draugi!

[1] Piecu dienu ilgs seminārs, kurā brīvprātīgajiem tiek viss sīki un smalki izstāstīts – kur un kā meklēt palīdzību nepieciešamības gadījumā, un vispār psiholoģiska sagatavošanās projektam.

Stāsta otrā daļa – nākampirmdien!

Lasiet vēl:

• “Jaunā Marseljēza”
• Eiropas Brīvprātīgais darbs
• Brīvprātīgie. Santa Spānijā