1946. gada 3. februārī Rīgā tika sarīkota publiska nāves soda eksekūcija, kas bija pirmā kopš XVII gadsimta. Varmācīgi estētiski tika pakārti septiņi vācu ģenerāļi.

Notikumi tie paši, kurus savā nesen izdotajā grāmatā „Ešafots” aktualizējis advokāts, tagad arī – rakstnieks, Andris Grūtups. Producentu grupa „Hansa Media” par to veido dokumentālu filmu. Filmā, lai gan apskatīti tie paši notikumi, tomēr galvenie akcenti būs citi.

Filma ir par nosacījumiem, kas cilvēku pārvērš slepkavā. Arī nežēlīgā masu slepkavā, kas rod attaisnojumu, dod pavēles, izrāda iniciatīvu un izdomu, lai slepkavotu – pat simtiem, tūkstošiem un miljoniem cilvēku.

Konkrētais notikums, kas raisa šīs pārdomas un vēsturiskus ekskursus, ir septiņu vācu ģenerāļu tiesāšana un pakāršana Rīgā, 1946. gada sākumā. Otrā pasaules kara uzvarētāji tiesā uzvarētos. Tiesas process ir viens vienīgs farss. Taču mūsu nolūks nav attaisnot vācu ģenerāļus, pat ne – censties kāda vainu mīkstināt. Lai gan viņu vainas pakāpes bija atšķirīgas.

Galvenās mūs interesējošās līnijas ir:

Konkrēto vācu ģenerāļu biogrāfijas parāda, ka viņi pirms kara ir bijuši visnotaļ cienījami cilvēki. Jautājums: kas ir tie nosacījumi, kas ir tie apstākļi, kas cilvēkā atraisa slepkavu? Kas ir tā motivācija? Pēdējos gados Otrā pasaules kara pētnieki aizvien vairāk pievēršas domai, ka ar masu slepkavībām nav saistīti tikai Hitlers un daži citi Vācijas vadošie maniaki. Kā aktīvi vai pasīvi varmākas slepkavībās ir bijuši ierauti pat miljoniem cilvēku. Gan vācieši, gan daudzu citu nāciju pārstāvji. Un ne tikai tie vien, kas karoja Vācijas pusē. Te nav runa tikai par tiešu un aktīvu līdzdalību slepkavošanā. Miljoniem cilvēku bija pasīvie slepkavas – viņi bija vai nu vienaldzīgi vai pat izrādīja zināmu interesi, pauda attaisnojumu slepkavībām, ko veica citi. Tas ir sociālpsiholoģiskas, pat psihiatriskas jomas jautājums: katrā, pat šodien vishumānākā cilvēka dzīlēs var slēpties slepkava.

Totalitāro varu nežēlīgā sadursme. Šajā gadījumā sadursmes sākums savijas ar Molotova – Ribentropa paktu, kura 70. gadadienu šogad atzīmējam. Totalitārais režīms gan Vācijā, gan PSRS bija tas, kas deva impulsus, atraisīja rokas nežēlīgam teroram pret miljoniem cilvēku. Totalitārais režīms vienmēr atrod ienaidnieku, lai rastu attaisnojumu cilvēka tieksmei nogalināt.

Līdz šim Rietumos un Krievijā ir dzīvojuši ar mītu par Otro pasaules karu, ka tas bija karš starp labo un ļauno. Labais jeb PSRS un sabiedrotie uzvarēja ļauno jeb hitleriešus un viņu līdzskrējējus. Šis vienkāršotais mīts joprojām neļauj izprast ne vēsturi, ne daudzas mūsdienu situācijas.

Austrumeiropā, jo īpaši Baltijas valstīs ir pavisam cita dzīvās vēstures pieredze. Pirmais ļaunums, kas te atnāca, bija PSRS okupācija. Tas bija vēl asiņaināks režīms nekā vācieši. Rietumiem šīs pieredzes vienkārši nav.

Rīgas ģenerāļu tiesa un pakāršana ir viena spilgta liecība kā šī viena rupjā vara izrēķinājās ar otru. Tiesa bija viens vienīgs farss, lai gan tas neizslēdz vācu ģenerāļu vainu. Pakāršanas eksekūcija bija arī publisks iebaidīšanas akts, kas notiks ar visiem, kas būs pret režīmu.

Tiesas farss bija arī sava veida eksperiments, kā arī turpmākajos gados režīmam bez liekām ceremonijām tikt galā ar nevēlamiem elementiem.

Lasiet vēl:

• “Ešafots. Soda izrāde” 7.septembrī plkst. 18:00 Latvijas Okupācijas muzejā
• “Ešafots. Soda izrāde” 31. augustā plkst. 21:55 LTV1
• Dokumentālā filma „Ešafots. Soda izrāde”
• Mārtiņš Brauns: „Stāsts par tiem, kas pazaudējuši Dievu”
• Kāpēc cilvēkā pamostas zvērs?