Intervija ar Liepājas sociālā dienesta direktori Ivetu Pūķi.

Šogad ES cīnās pret nabadzību un sociālo atstumtību. Ko Liepāja dara šajā sakarā?

Liepāja milzīgus lozungus neveido. Liepājā, tāpat kā visur Latvijā, sociālajam dienestam un sociālajiem darbiniekiem, šis nav īpašs gads. Tas ir parasts gads, kad jāstrādā ar cilvēkiem, kas nonākuši kritiskā situācijā. Liepājā cilvēku skaits, kas meklē palīdzību pieaug. Pirmkārt, jau bezdarbnieki. Klientu profils mainās. Agrāk pārsvarā pabalsti tika piešķirti vecuma pensionāriem vai cilvēkiem, kas zaudējuši darba stāžu. Uz doto brīdi arvien vairāk pabalsti jāpiešķir ģimenēm ar bērniem – cilvēkiem, kuri ir darba spējas vecumā. Sociālā dienesta darba lauks paplašinās.

Runājot par nabadzību, mēs gribētu vēlēties kaut klientu un kontaktu ar cilvēkiem, kas nonāk ļoti smagās situācijās, būtu mazāk. Šobrīd sociālais dienests īpaši novērtē un meklē sadarbību ar visdažādākajiem partneriem, lai cilvēkiem tiktu sniegta palīdzība. Tas veidojas, jo mēs ikdienā redzam šīs situācijas un, cik svarīgi šiem cilvēkiem ir palīdzēt un sniegt atbalstu. Mēs, kā sociālais dienests, pašvaldības iestāde, strādājot ar cilvēkiem, priecājamies par jebkura veida iniciatīvu.

Šogad sociālajā dienestā darbojas trīs darbinieku komisija, kas izsniedz pārtikas produktus. Pašvaldības iestāde strādā uz noteikumiem, pašvaldību budžeta stingrām atskaitēm un saistošiem noteikumiem, kas nosaka – kam mēs varam palīdzēt. Savukārt, šajā komisijā, piesaistot vienu uzņēmēju, kas dod pārtikas produktus, mēs varam ātrāk un vienkāršāk reaģēt, kur cilvēkam nav jāpierāda ar pirkuma dokumentu, ka viņš ir nonācis kritiskā situācijā.

Mēs priecājamies, ka ar uzņēmēju atbalstu ir iespēja kādai ģimenei nodrošināt bezmaksas kino apmeklējumus. Baseinā ir divas bērnu grupas – tie ir mūsu ģimeņu atbalsta daļas redzeslokā esošie bērni, kuri var baseinu apmeklēt bez maksas. Mēs ļoti novērtējam visa veida atbalstus, kurus iedzīvotājiem sniedz nevalstiskās organizācijas. Manuprāt, Liepājai nekādā ziņā nav jākonkurē, ir kopīgi jāskatās, kādas ir iespējas cilvēkiem sniegt atbalstu.

Vai sadarbība ar NVO kļūst ciešāka?

Kā sociālajam dienestam, mums ir sarežģīti nodot finansiālus līdzekļus, jo strādājam pēc apstiprinātā budžeta, kur ir konkrētas pozīcijas. Ar NVO esam uz „tu”. Es zinu, ka maniem darbiniekiem, kas strādā ar ģimenēm, kurām ir bērni, katram ir kāda organizācija, kur viņi vairāk šos kontaktus ir veidojuši. Piemēram, ja ir ģimene, kurā ir bērns bez gultas, mēs zvanām uz diakonijas centru un sakām: „Vai jums nav kāda gultiņa?”. Tādā veidā mēs sadarbību varam veidot ļoti veiksmīgi. Manuprāt, tagad, kad pašvaldības resursi ir tik, cik ir, NVO resurss ir ļoti nozīmīgs.

Kas ir tā nabadzība, ko mēs cenšamies izskaust? Tas ir tikai naudas izteiksmē, vai tur apakšā slēpjas vēl kaut kas?

Mana personīgā pārliecība ir, ka nabadzība ir subjektīva sajūta. Vienam nabadzība ir tā, ka viņš šogad nav aizbraucis savā plānotajā ceļojumā ārpus Latvijas, kādam nabadzība ir tad, kad viņš visu nedēļu nav ēdis siltu ēdienu. Pašvaldību un valsts līmenī ir noteikta kārtība un ienākumu līmeņi, kas ir jānodrošina. Kopumā nabadzība ir subjektīva sajūta un tas, ko es minēju par kino vai baseinu, ir ļoti svarīgi – cilvēkiem dot iespēju skatīties kino, pat tad, kad viņiem pietrūkst nauda maizei, jo ikdienas cīņā ar trūkumu, cilvēks var zaudēt skatu uz dzīvi kā tādu. Tā nav sociālā dienesta funkcija, bet mēs redzam, ka ir situācijas, kad tas ir nozīmīgāk nekā pārtikas talons.

Mēs cenšamies atbalstīt jebkuru iniciatīvu. Īpaši Ziemsvētkos, kad cilvēku iniciatīvas kļūst ļoti plašas, jo katrs vēlas sniegt palīdzību. Mūsu darbiniekiem tā ir papildus slodze. Katram jāpiemeklē, ko viņš varētu atbalstīt. Mēs no tā neatsakāmies, jo zinām, ka tas ir nozīmīgi. Ļoti strikti var skatīties, ko nosaka noteikumi – kas pienākas un, kas nē, ko arī darām, jo nevaram sniegt palīdzību ārpus noteiktajiem normatīviem. Tāpēc ļoti svarīgs ir tas, kas nāk papildus – ko varam piesaistīt, lai cilvēkiem būtu šīs iespējas.

Liepājā ir īpaša tradīcija. Mēs divreiz gadā rīkojam koncertus, kuros uzstājas cilvēki ar īpašām vajadzībām. Arī šajā laikā, kad budžeti tiek samazināti, cenšamies atbalstīt NVO, kuras apvieno cilvēkus ar īpašām vajadzībām, kur šie cilvēki sanāk kopā, lai, piemēram, dziedātu, pītu un dejotu. Mēs no šīm tradīcijām neatsakāmies arī grūtos laikos, kad lielākā daļa budžetu aiziet pamatvajadzībām – dzīvokļu pabalstiem. Ļoti mēģinām šīs labās lietas saglabāt. Ēst maizi bez cerības, tā arī ir miršana badā.

Cik liela ir Liepājas sociālā sirdsapziņa?

Man nav objektīvs viedoklis. Saskaroties ar cilvēkiem, kas ir nonākuši smagā situācijā, dažkārt šķiet, ka tā sirdsapziņa kaut kur ir pazudusi. Cilvēki prasa tāpēc, ka viņiem pienākas nevis tāpēc, ka būtu tā lielākā vajadzība. Šobrīd sociālajā dienestā redzam tādus cilvēkus, kuriem tiešām ir bijis grūti līdz mums atnākt un ieņemt šo lūdzēja lomu. Kopumā liepājnieki ir diezgan skarbi, bet īpašos brīžos atsaucību var atrast.

Man ir bijušas sarunas ar reliģisko konfesiju mācītājiem, kuri gatavi uzklausīt sociālā dienesta situāciju un uzņemties rūpes par sociālajām mājām. Nav runa par to, ka draudze atnāks un izdalīs visiem paciņas, bet sniegs garīgo aprūpi. Tas ir ļoti plašs darbības lauks gan no dažādām draudzēm, ticīgiem cilvēkiem, gan no NVO, kuras veido dažādas atbalsta grupas.

Liepājā ir izveidoti divi pensionāru dienas centri, kuri nesniedz nekāda veida palīdzību, kas attiecas uz materiālām vērtībām. Tās ir vietas, kur cilvēki pensijas vecumā sanāk kopā un spēlē galda spēles, vingro, dara dažādas aktivitātes tajā laikā, kad viņi varētu vieni sēdēt savā dzīvoklī un teikt: „Viss ir beidzies, viss iet tikai uz galu.”

Manuprāt, jebkāda veida iniciatīva ir jānovērtē. Ja uzreiz neredzam labumu un lietas, ko nevar izmērīt naudā, mums ir jāvērtē cilvēka gribēšana un velēšanās kaut ko darīt. It īpaši tas attiecas uz NVO. Darīt lietas bez maksas.

Tiek prezentēta virtuālā sociālā karte. Vai internets ir līdzeklis, ar ko apkarot nabadzību?

Internets ir resurss. Manuprāt, šī karte un tas, ka šī informācija ir pieejama plašai auditorijai internetā un tur var ielikt aktuālo informāciju, ir ļoti nozīmīgi. Šī karte ir tikko iznākusi un man šķiet, ka mēs drīz redzēsim jauninājumus un papildinājumus. Šodien papīra formātā izdota informācija, kā tas notiek mūsdienu pasaulē, rīt jau būs veca. Tāpēc es redzu būtisko lietu – informācija ir aktuāla un plaši pieejama. Internets ir nozīmīgs instruments.

Kā ir ar trūkuma cietēju piekļuvi internetam? Kāds ir jūsu risinājums?

Liepājā vairākās vietās pilsētā ir izveidoti bezmaksas interneta punkti, kas jau tiek izmantoti ilgāku laiku – tas nav nekāds jaunums. Tur ir cilvēki, kuri var palīdzēt orientēties un atrast vajadzīgo informāciju. Šī informācija ir nozīmīgs resurss tiem, kas saskaras ar cilvēkiem, kas nonākuši grūtībās.

Šobrīd sociālais darbinieks, kurš strādā nakts patversmē, var ieiet virtuālajā sociālajā kartē un apskatīties visas tās vietas, kur vēl viņš var meklēt palīdzību. Tas nenozīmē, ka cilvēkam, kurš ir nonācis kritiskā situācijā pašam ir jāiet un jāmeklē konkrētā informācija. No otras puses, es redzu labu iespēju tiem, kas ir nonākuši kritiskā situācijā, bet ir ļoti sarežģīti iet un prasīt palīdzību – viņi var apskatīt iespējas un izvērtēt tās. Varbūt kādā punktā ir kāds pazīstams cilvēks, pie kura aiziet. Šodien tas cilvēku loks, kam vajadzīga palīdzība, mainās, tas kļūst plašāks. Ir sarežģīti, ja visu dzīvi esi ticis galā un pēkšņi ir jāsāk meklēt palīdzība. Es nedomāju, ka nonākot grūtā situācijā, vajag beigt cīnīties. Vajag cīnīties un mēģināt rast visādus variantus, kā sev palīdzēt, bet gadījumā, ja ir jāsāk padoties, ir pieejams šis atbalsts.

Kāds ir jūsu novēlējums tiem, kas nonākuši grūtā situācijā?

Pats svarīgākais ir cilvēkiem nepalikt vieniem. Nav obligāti jānāk uz sociālo dienestu. Manuprāt, ļoti svarīgi ir izmantot tos resursus un cilvēkus, kas ir apkārt – mūsu ģimenes locekļus, draugus. Pamazām iekustās tā situācija, kad cilvēki ir gatavi palīdzēt, bet, ja cilvēki nav lūguši palīdzību, mēs nezinām, ka viņiem to vajag. Mans galvenais novēlējums būtu tāds, ka cilvēkiem ir jādalās ar to situāciju. Es zinu, ka tas ir grūti un padošanās dažreiz tiek uztverta kā netikšana galā ar situāciju. Mums nav jātiek galā ar savu dzīvi vieniem pašiem. Ir jāmeklē un jārunā, un jāizsaka sava sāpe, lai mums būtu iespēja saņemt palīdzību.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu