Ar sūdzēšanos par to, ka viss ir slikti, neviens darbs uz priekšu nevirzīsies. Bezizeja ir tikai mūsu prātos, tās ir mūsu bailes no nezināmā. Kā saka: „Nauda ir un būs, tikai pašreiz nav!’’

Aizmirstiet par zebru, par baltajām un melnajām svītrām, kam seko…. Viss ir atkarīgs tikai no jums pašiem. Kas nestrādā, tam nebūs ēst.

Vai ar neatlaidību un lielu gribasspēku var glābt savu saimniecību no bankrota? Jā, var! Ja nepadodas bara instinktam un neatmet visam ar roku.

Didzis Zuters ir 26 gadus jauns uzņēmējs. Savu zemnieku saimniecību ,,Jaunceplīši” viņš nodibināja 2004. gadā.

Didža stāsts

Saimniecības pamatnodarbošanās ir piena lopkopība. Saimniecībā ir 65 slaucamas govis un jaunlopu. Apstrādājam apmēram 250 ha zemes. Lielāko daļu zemes izīrējam, kas ir papildus ienākums saimniecībai.

Sākumā pārstrādei nodevām ļoti daudz piena, taču iepirkuma cenas ar katru gadu samazinājās. Tas bija ļoti neizdevīgi un par saņemto naudu nespēju nomaksāt kredītsaistības un turpināt vadīt saimniecību.

Sākot ar 2009. gadu, situācija vēl vairāk pasliktinājās – burtiski katru mēnesi paziņoja par zemāku iepirkuma cenu. Medijos izskanēja informācija, ka daudzi lauksaimnieki nespēj nomaksāt parādus un bankrotē. Tas, protams, grāva arī manas ilūzijas, ka viss būs kārtībā un valsts mums palīdzēs. Laiks gāja, parādi pieauga, nespēju vairs norēķināties ar piegādātājiem, bet no valsts nekāda atbalsta nesagaidīju.

Pasliktinoties situācijai, medijos sāka izskanēt arī daudzi veiksmes stāsti, kuros lauksaimnieki ,,nemeta plinti krūmos” un paši sāka tirgot savu pienu māju pagalmos. Tas bija salmiņš, pie kā pieķerties, un es nolēmu pamēģināt. Man bija divas izvēles – vai nu es nedaru neko un ļauju saimniecībai bankrotēt, vai mēģinu kaut kā izķepuroties, lai pārdzīvotu vismaz krīzes laiku.

Daudzi cilvēki paši interesējās vai nevarot braukt pie viņiem un tirgot pienu viņu māju pagalmos. Tā kā cilvēku atsaucība bija liela, tad 2009. gada februārī nolēmu visu enerģiju veltīt tiešajai piena tirgošanai.

Vispirms vajadzēja nokārtot visas atļaujas, lai varētu sākt tirgoties, kā arī sagādāt nepieciešamās iekārtas piena produktu ražošanai. Lielākais izaicinājums bija piedalīties projektā ,,Standartu sasniegšana”. Pasākuma mērķis ir atbalstīt lauku saimniecības, kurās nepieciešama ES standartu sasniegšana vides aizsardzības, dzīvnieku labturības, higiēnas un darba aizsardzības jomās. Ar projekta palīdzību izremontējām piena māju, iegādājāmies jaunu piena baseinu, uzcēlām slaukšanas zāli, iesākām nepiesietās kūts celtniecību, kurā pašlaik atrodas lielākā daļa slaucamo govju. Pašiem tagad ir sava tehnika lopbarības gatavošanai.

Sākumā nebija viegli, jo ar tirdzniecību nekad nebiju nodarbojies. Daudzas lietas bija svešas un neiepazītas. Īsā laikā bija jānokārto visas atļaujas, jāiekārto telpas un jāatrod klienti. Pašu produktu ražošana lielas problēmas nesagādāja, jo sev vienmēr esam gatavojuši piena produktus.

Atbalstu sagaidījām arī no pašvaldībām, kuras nelika šķēršļus tirgošanai. Gan konsultāciju centri, gan ‘’Pārtikas un veterinārais dienests’’ (PVD) rīkoja papildus kursus, lai palīdzētu lauksaimniekiem, jo vismaz to cilvēki saprata, ka tā ir izdzīvošana, nevis brīnumu bizness.

Uz doto brīdi praktizējam izbraukuma tirdzniecību. Tā vajadzībām esam iegādājušies mašīnu ar aukstuma iekārtu. Savu produkciju tirgojam Rīgā, Ogrē un Siguldā. Cenšamies piedāvāt pēc iespējas lielāku produkcijas klāstu – pienu, biezpienu, krējumu, sieru, sviestu, kefīru un jogurtu.

Esmu pieradis, ka viss ir atkarīgs tikai no paša. Visgrūtākais ir tas, ka nav skaidrības par nākotni no valsts puses, kā arī, nav banku atbalsts, kas neveicina saimniecību attīstību un jaunu ideju veiksmīgu realizēšanu.

Uz doto brīdi situācija vairs nepasliktinās, taču vēl jo projām ir smaga. Piena cenas vēl jo projām ir zemas, sola samazināt subsīdijas, cilvēkiem pirktspēja ir samazinājusies līdz minimumam, taču kredīti tāpat jāatmaksā.

Nākotnē vēlos palielināt ganāmpulku, uzlabot darba kvalitāti un ražīgumu. Ceru, ka sagaidīšu atbalstu no valsts puses, taču pārāk daudz uz to nepaļaujos.

Man vienmēr ir bijis uz ko tiekties – apmeklēju seminārus, regulāri braukāju uz citām saimniecībām un cenšos labākās idejas ieviest savā saimniecībā. Tas ir labs veids kā pamanīt kļūdas savā saimniekošanā un ņemt piemēru no citiem.

Tiem, kas jau nolaiduši rokas vai vēlas to darīt, ir jācenšas nepadoties un meklēt risinājumus. Galvenais, jāapbruņojas ar pacietību un jātic, ka viss būs kārtībā.

Iespējams, ka kāds teiks, ka tur nav nekā tāda, ko nevar izdarīt ikviens, ja viņam iedod pāris govis. Tad atceraties par to, ka ar govīm ir par maz, jo katram projektam ir vajadzīga uzdrīkstēšanās, drosme to visu uzsākt, idejas, kuras ieviest kā to visu izdarīt, kur meklēt palīdzību. Es uzskatu, ka tas ir Didža dzelžainais gribasspēks. Viņš nepadevās, kad liela daļa saimniecību izlēma pārdot lopus un īpašumus. Kam neizdevās pārdot, tam saimniecība vēl arvien stāv tukša.

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu