Intervijas fragments no žurnāla „Sociālais Darbinieks”

Intervēja Ausma Mukāne

Informācijas tehnoloģiju firmas, viena no 50 pasaules lielākajiem Web uzturēšanas uzņēmumiem, Superb Internet Corp dibinātājs un vadītājs Haralds Jass jau visai ilgi dzīvo un strādā ārpus Latvijas – Vankūverā, Kanādā. Īstenojot inovatīvu firmas attīstības projektu, pagājušā gada sākumā Haralds galveno ofisu gan ir pārcēlis uz Honolulu Havaju salās.

Šobrīd, kad Latvijā aktīvi diskutē par to, kas rīkojas pareizāk – tie, kuri aizbrauc, vai tie, kuri paliek dzīvot visai sarežģītajos apstākļos tepat, no vienas puses, nebūtu īsti patriotiski pievērsties ārpus Latvijas tapušam veiksmes stāstam (bet Latvijai piederīgs tas noteikti ir, jo Haralds ne tikai ir latvietis, bet Latvijā arī dzimis un dzīvojis līdz pusaudža vecumam). No otras puses, tādi veiksmes piemēri tieši šobrīd ir ļoti nepieciešami, lai latvieši nezaudētu ticību sev – ka pārstāv apdāvinātu un, galvenais, izdarīgu un strādīgu tautu; lai ieslīgšanu pesimismā, kritizēšanā un negācijās aizstātu ar pozitīvu programmu. Turklāt ir vēl trešais apstāklis – 21. gadsimtā visi esam ļoti cieši saistīti: gan atbildībā, gan bezatbildībā; gan garīgi, gan tīri tehniski kaut vai ar informācijas tehnoloģiju starpniecību.

Mēs visi šobrīd veidojam un savā ziņā jau pierakstām Latvijas dzīvesstāstu – gan tie, kas esam šeit, gan tie, kas dažādos laika posmos ir pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs vai pašlaik dodas prom: vieni ekonomiskajā emigrācijā, citi mācīties utt. Galvenais, kāds ir katra stāsts – daļa kopīgajā dzīvesstāstā.

Galvā dzimtās Vaidavas mežu taku karte

- Vai atzīstat to, ka zināmā mērā esat arī Latvijas dzīvesstāsta veidotājs, vai jūtat saikni ar Latviju kā dzimteni?

- Protams! Es regulāri sekoju ziņām no Latvijas, man ofisā uz galda ir – un vienmēr ir bijis – Latvijas karogs; un ikreiz, kad man kāds prasa, no kurienes esmu, saku, ka no Latvijas.

Mēs visi, tā vai citādi ar Latviju saistītie un Latvijai piederīgie, veidojam vienu Latvijas dzīvesstāstu. Pasaules mērogā ņemot, visi esam viens dzīvesstāsts.

- Kādas ir spilgtākās bērnības, skolas gadu atmiņas no Latvijā nodzīvotā laika?

- Atmiņu man ir daudz. Vienas no sāpīgākajām tiešā vārda nozīmē: es kādus trīs kilometrus bēgu no drauga māju (biškopju) bitēm ar velosipēdu, bet dīvainā kārtā nekādi nevarēju tikt no tām prom – lai gan strauji attālinājos, tik un tā jutu to klātbūtni… Tikai tad, kad tiku mājās, uzzināju, ka bites man ieķērušās matos (un pats par sevi saprotams, „atbrīvošana”, mana un bišu, bija ļoti sāpīga).

Man tuvākās un mīļākās atmiņas saistās ar staigāšana pa mežiem Vaidavas (tagadējā Valmieras novadā) apkārtnē ar vecmāmiņu, ko mīļi saucu par Omīti. Arī ar velosipēdu esmu visas meža takas izbraucis, un man galvā joprojām ir pilnīga Vaidavas apkārtnes mežu taku karte.

- Kā atceraties aizbraukšanu no Latvijas, iejušanos citā valstī, citā sabiedrībā? Vai šobrīd varat teikt, ka jums tas ir izdevies?

- Svarīgākais ir nevis tas, kur mēs atrodamies, bet gan tas, ko mēs darām. Par to, kas ir izdevies vai kas nav izdevies, labāk var spriest citi, ne es pats.

Nu jā, tomēr domāju, ka iejusties citā vidē ir izdevies. Līdz tam gan pagāja tāds labs laiks, it sevišķi to var teikt par iejušanos skolā Kanādā.

No 6. klases Latvijā uz 7. klasi Kanādā – gluži vai kā atkal bērnudārzā Latvijā…

- Vai varat salīdzināt Latvijas un Kanādas izglītības sistēmas, kaut vai vispārējās izglītības posmā? Latvijā nereti ironizē par pārlieku vieglumu un zemām prasībām, piemēram, Amerikas skolās salīdzinājumā ar prasībām mūsu skolēniem – vai jums šajā sakarībā ir kāds komentārs?

- Pirmais iespaids: kad ar savu 6. klases skolēna pieredzi nokļuvu 7. klasē skolā Kanādā, jutos, tēlaini izsakoties, kā atkal bērnudārzā Latvijā… Kanādas un Amerikas izglītības sistēmām katrai ir vēl savas īpatnības, bet kopumā ņemot, vienā ziņā tās nav ne tuvu Latvijas līmenim. Lielākā atšķirība – Kanādā izglītības sistēma nav tik akadēmiski orientēta kā Latvijā. To sevišķi jūt izglītības sākumposmā. Vēlāk (universitātē) tas izlīdzinās.

Es gan varu teikt, ka man ar izglītības iegūšanu ir ļoti veicies, jo tiku Britu Kolumbijas provinces vislabākajā publiskajā vidusskolā – University Hill Secondary School (U-Hill). Šai skolai vienmēr ir bijuši vislabākie akadēmiskie rezultāti visā provincē. Tā ir maza vienstāva ēka – klases arī nav tik lielas kā citur, tādu lietu kā zvanu tur vispār nav (katrs iet pēc sava laika).

U-Hill mācījos no 8. līdz 12. klasei, un kaut gan pirmos trīs četrus gadus tur arī vēl bija standarta programma, tas pats ko jau Latvijā biju iemācījies sešās klasēs, vienlaikus tur bija arī daudzas labas speciālas programmas un klases, kā, piemēram, radošā rakstīšana. To es apmeklēju parastās angļu valodas klases vietā; 12. klasē gan uzzināju, ka, lai beigtu skolu, nepieciešams apgūt arī parasto (standarta) angļu valodas programmu, ko tad apmeklēju kā „korespondences klasi,” un kas bija neiedomājami viegli – mazāk, kā divos mēnešos to pabeidzu.

… elastīga un katra skolēna mācīšanās tempam atbilstošā vide

Līdz 12. klases beigām biju jau apguvis arī četrus kursus no pirmo universitātes gadu līmeņa, un vispār – gandrīz vai visas tur pieejamās programmas. U-Hill ir arī programma, kurā var visu piecu gadu mācības pabeigt divos vai trijos gados (tas tad ir apmēram tādā pašā tempā kā Latvijā). Es gan tās vietā gluži vienkārši apguvu vairākas programmas un arī dabūju universitātes pirmā gada kredītpunktus. Kopumā varētu teikt, ka tā tomēr ir elastīga un katra mācīšanās spējām un tempam atbilstoša sistēma.

Patriotisks latvietis un patriotisks havajietis

- Jūsu uzvārds ir pateicīgs lietošanai angļu valodā un jūsu līdzgaitniekiem nav „jāmežģī mēles”, izrunājot tipiskus latviešu īpašvārdus. Vai un pēc kādām pazīmēm cilvēki pamana, ka esat iebraucējs, un, ja atklājas vai pats atklājat, ka esat no Latvijas, kā tas tiek uztverts?

- Šeit jau pārsvarā visi ir iebraucēji. Tā ir gan Vankūverā, gan arī Honolulu, kur tagad dzīvoju un strādāju. Tā kā drīzāk jājautā: kurš nav iebraucējs? Uztveršanas ziņā ir pilnīgi vienalga, no kurienes „oriģināli” cilvēks ir, un nevienā kontekstā nav atšķirību, vai cilvēks dzimis ASV, Latvijā, Vjetnamā, Nigērijā vai kur citur. Ja kāds par to apvaicājas, tad tikai intereses dēļ, un atbilde uz to neietekmē attieksmi.

Vienmēr esmu gatavs stāstīt (ja ir tiešs vaicājums vai sarunas virzās uz to pusi) par Latviju – kur tā atrodas (Ziemeļeiropā, stundas lidojumā no Kopenhāgenas) un kas tai, īsi uzskaitot, raksturīgs (Eiropas Savienības visātrāk augošā valsts (pirms krīzes) ar lielu banku/finanšu starptautisko sektoru, importa/eskporta un avio tranzīta biznesu, kā arī vērienīgu kultūras un mūzikas un, protams, Laimas šokolādes eksportu; un pat, ja šobrīd kādā pozīcijā rādītāji nav tie labākie, tad ir ar cerībām jāraugās uz Latvijas nākotni). Vienmēr iesaku Latvijas produktus, ko šeit var nopirkt, pastāstu – kur. Tāpat vienmēr mudinu cilvēkus braukt uz Latviju kā tūristiem. Visi, kuri mani pazīst, zina, ka es esmu patriotisks Latvijas pilsonis.

Pirmais bizness sešpadsmit gados ar palienētiem 600 dolāriem

- Vai un kā jūsu izvēli sākt savu biznesu ir ietekmējušas ekonomikas studijas Britu Kolumbijas universitātē?

- Taisnību sakot, no tā nebija ietekmes sākt biznesu. Biznesu sāku jau 1996. gada vasarā, kad man bija sešpadsmit gadi un tikko biju pabeidzis 10. klasi, proti, vairāk nekā divus gadus pirms studijām UBC (University of British Columbia). Līdz tam laikam, kad sāku mācīties UBC, jau strādāju katru dienu visu ārpus mācībām brīvo laiku, bet pēc pirmā universitātes gada gan bija jāizvēlas – bizness (kas tad jau bija respektabli attīstījies un pamanāms, ar gandrīz desmit tajā nodarbinātiem strādniekiem) vai universitāte, jo gluži vienkārši nebija pietiekami daudz laika abiem. Kaut arī biju „Top 1%” starp UBC studentiem, tomēr tad izvēlējos biznesu.

Kā to iesāku, kas to ietekmēja? No 1994. lidz 1996. gadam strādāju projektā Superb Entertainment (tulkojumā Lieliskais laika kavēklis), vadīju to – starptautiskā grupā (bijām no Kanādas, Amerikas, Francijas, Krievijas, vēl citam valstīm) darbojāmies kopā internetā, radījām inovatīvu interaktīvu datora spēli. Web firmā, kas apkalpoja mūsu mājas lapu, bija daudz problēmu un es redzēju potenciālu veidot jaunu mājas lapu uzturēšanas firmu ar patiešām labu servisu. Tā arī sākās manas tagadējās firmas Superb Internet darbība; par finansiālo pusi piebildīšu – ar 600 dolāriem, ko aizņēmos no latviešu zobārstes Vankūverā un ko pēc desmit dienām atdevu (jo firma jau pirmajās desmit dienās nesa peļņu: man bija plānots aizņēmumu noteikti atdot ne vēlāk kā pēc mēneša ). No tā laika firmas izaugsme ir notikusi bez jebkādiem aizņēmumiem, bez palīdzības no ārpuses.

Jānovērtē tas, kas ir dots

- Kas, jūsuprāt, ir noteicošākais biznesā, bet vienlaikus arī ikvienā citā jomā, – inovatīvas idejas, nebaidīšanās riskēt, godprātība utt.?

- Manuprāt, ir jābūt gatavam un jāprot likt ideju un darbu pirmajā vietā, sevi „aizmirstot”. Svarīgi ir arī būt nevis augstprātīgam, bet mācēt sarunāties ar cilvēkiem, veidojot ciešas personīgas saites (gan ar strādniekiem, gan ar klientiem); respektēt  citus un ticēt citiem (pat zinot, ka dažreiz tas nāks par sliktu), vienmēr būt 100% godīgam un atklātam ar klientiem, saglabāt savu individualitāti, neietekmēties slikti, un – nekad nebūt mantkārīgam.

- Firmas pārcelšanai uz Havaju salām esat minējis ne tikai ekonomiskus iemesls, bet arī atsaucies uz dabisku, tīru vidi, kas nereti tiek minēta arī par Latvijas priekšrocību – vai tas ir kapitāls, ko neprotam pienācīgi novērtēt?

- Jā, tā domāju gan. Mēs nekad neprotam novērtēt to, kas mums ir dots, jo stāvam tam pārlieku tuvu. Tas ir tāpat kā neredzēt kalnu: cik tas ir augsts, ja stāvam tā pakājē — vajadzīga distance.

Šajā biznesā mums viens no visvērtīgākajiem kapitāliem ir intelektuālais – cilvēku – kapitāls. Kā to vislabāk aizsargāt? Ar veselīgu, pozitīvu, zema stresa dzīves vidi, kur ir daudz iespēju ātri atgūt spēkus, jo šis ir augsta stresa, ātras spēku iztērēšanas bizness un darbs.

Šeit – Havaju pavalstī – ir visā Amerikā visilgākās dzīves izredzes un viszemākais stresa līmenis (otrs zemākais ir vairāk par divām reizēm augstāks nekā te!). Kādēļ? Tīra daba, nepiesārņots gaiss un neierobežotas atpūtas (gan aktīvas, gan pasīvas) iespējas. Kaut gan uz kartes salas izskatās mazas, šeit ir visas pasaules klimata zonas, izņemot arktisko, pat uz vienas salas (Hawai’i – „lielās salas”). Ir gan ziemā sniegs, kur slēpot (kaut arī tas atrodas augstu kalnos, kur skābekļa ir maz un grūti daudz kustēties), gan tajā paša laikā, uz tās pašas salas, tikai 45 minūšu brauciena attālumā, lejā – 28 grādi plusā un vienmēr saulaina pludmale.

Ir daudz ar ūdeni saistītu aktivitāšu, arī tūkstošiem taku, gan pa kalniem, gan pa tropu mežiem, gan pa svaigu, tikko atdzisušu lavu (kur var redzēt, kā zeme „aug”: lava ieplūst okenā, atdziest un paliek par cietzemi, tāpēc var teikt, ka sala aug). Te divos kilometros ir vairāk dažādības dabā nekā Kanādā vairāk kā 1000 kilometros. Gandrīz vai viss, ko vien var iedomāties, te ir – un pat vēl vairāk (piemēram, pasaulē vienīgā zīdaino maigi zaļo smilšu pludmale, balto un melno (vulkānisko) smilšu pludmales utt.).

Tas nav viegli, tas ir nogurdinoši. Bet tādam taču darbam ir jābūt!

- Kāds ir jūsu priekšstats par sociāli atbildīgu uzņēmējdarbību?

- Tas katrā ziņā ir ļoti svarīgs biznesa aspekts: nevar domāt tikai par sevi. Jadomā par zemi, par sabiedrību – par citiem un to, kā, ar lielāku vai mazāku ieguldījumu, padarīt pasauli labāku mums visiem.

- Daudzi uzņēmēji atzīst, ka pats svarīgākais ir nodarboties ar to, kas patīk, kas ir tuvs sirdij un tad arī veiksies – ko jūs par to domājat un kāda ir jūsu pieredze? Vai varat teikt, ka jūsu dzīvē darbojas variants, pēc kā tīko katrs, bet ko ne katram iespējams īstenot, proti – daru to, kas man patīk un ar to vēl nopelnu naudu?

- Tas katrā ziņā palīdz, bet tas nav obligāti, un ne vienmēr pats galvenais. Piemēram, man patiešām nav aizrautīgas personīgas intereses par datoriem un IT jomu, bet tik un tā es spēju šajā nozarē darboties jau vairāk nekā 15 gadus. Palīdz tas, ka šajā biznesā vienmēr ir daudz pārmaiņu un notiek daudz kas jauns, un es arī vairāk fokusējos uz biznesa lietām un nākotnes plāniem, kā arī veltos mūsu IP tīkla dizainam un konstrukcijai – tas man personīgi dod vairāk profesionālu gandarījumu. Bet 95% no tā, ko es daru, man nav pārāk tuvu sirdij. Tas ir gluži vienkārši profesionāls darbs, pienākums: un katru dienu (365 dienas gadā) pirmā un pēdejā lieta jau visus šos vairāk nekā 15 gadus ir pārbaudīt darba e-pastu. Tas nav viegli, tas ir nogurdinoši. Bet tādam taču darbam ir jābūt! Ja kaut kas patīk, tad tas ir hobijs, bet nevis darbs. Nedomāju, ka tas ir reāli – vismaz vairākumā gadījumu – no hobija veidot īstu, pastāvīgu darbu. Tie, kas to prot un kam tas sanāk, ir ļoti veiksmīgi.

Ir arī tādi vadoši spēki kā sirdsapziņa, intuīcija. Tāpat ir jāprot neplātīties, klusēt un darīt. Tas, es domāju, ir vissvarīgākais: koncentrēties un darīt to, kas ir jādara – darbu nekad neatlikt (ko var izdarīt šodien, nekad neatlikt uz rītdienu) un pirms kādas ieplānotas atpūtas vienmēr pabeigt visu darbu.

- Tagad, kad Latvijā ir dramatiska apjoma bezdarba līmenis (vidēji 17%, bet Liepājā tuvu 20% un Latgalē pat pārsniedz 20%), un daudziem vairs nav arī vairākas darbavietas, labākajā gadījumā – viena, ir vērojami arī tādi pozitīvi momenti, ka cilvēki ir sākuši vairāk lasīt grāmatas, pavadīt laiku kopā ar ģimeni, pat atraduši visai ģimenei kopīgus vaļaspriekus – kāda ir jūsu attieksme pret to, ko tautā sauc par „laimi nelaimē”?

- Ir divas cilvēku grupas: vieni kliegs un brēks, ka ir palikusi tikai pusglāze ūdens; otri priecāsies, ka vēl ir tik daudz ūdens -  vesela pusglāze! Citiem vārdiem sakot, jebkura situācija, kas mums ir dota un kurā atrodamies, ir tā labākā, ja mēs to pareizi uzņemam. Jāprot priecāties par to, kas mums ir (neko nevajag pieņemt kā pašu par sevi saprotamu vai, ka kaut kas mums tāpat vien pienākas) un kas un kā ar mums notiek, jo mēs ne vienmēr varam mainīt apstākļus, kādos atrodamies – no sliktas situācijas (piemēram, zaudēts darbs) var arī būt labi rezultāti (sākts jauns un sekmīgs bizness). Apstākļi tiek mums doti, lai liktu aizdomāties; lai mēs progresētu, augtu. Tas tā vienmēr, manuprāt, ir bijis un vienmēr būs.

Katrs, kam ir brīvs laiks, var pārdomāt: ko es protu labi darīt, ko man patīk darīt un ko cilvēkiem vajag – pēc kā ir pieprasījums? Tad censties saskatīt, kur visas lietas sakrīt – un no tā var būt (varbūt) jauns, sekmīgs bizness. Apzinos, ka nav nekas vieglāks kā minēt šo ļoti vienkāršoto vispārīgo piemēru, taču tajā ir racionāls kodols.

- Kāds būt jūsu novēlējums citiem Latvijā palikušiem darīt un strādāt gribošiem?

- Vienmēr domāt to labāko, un nevis tikai par to, kas ir, bet par to, kas labs var būt – un to īstenot!

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu