2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJA

2.5. Uzvara un nākotnes cerībasIzaicinošais priekšnesums foajē vairāk bija gandarījums man nekā igauņiem. Ja būtu izvēle, „Barbershop” tomēr izvēlētos priekšnesumus uz skatuves. Gan solidarizējoties ar igauņiem, gan protestējot pret notiekošo, es bravūrīgi paziņoju, ka koncerta laikā neiešu zālē un nesēdēšu sev kā mikrofonietim un scenārija autoram ierādītajā goda vietā pirmajā rindā. Tāda izvēle manam ego nebija nemaz tik viegls upuris. Sēdēt „Mikrofona” aptaujas pirmajā rindā bija super prestiži. Tas norādīja uz tavu saistību ar šo lielo notikumu. Bet es vēl biju scenārists. Koncerta laikā šie cilvēki tika stādīti priekšā publikai. Dziesmu laikā skatītāju pirmās rindas rādīja TV. Tas bija daudzkārt nozīmīgāk nekā šodien iekļūt slavenību privātās dzīves žurnālos.

Jau iepriekš bija plānots, ka nesagaidot koncerta noslēgumu igauņi tiks vesti uz Tallinas vilcienu. Pārāk vēlu atskārtām, ka televīzijas mašīnas šoferis nav nekur atrodams. Tad pa galvu pa kaklu meklējām taksīti. Kad mūsu godājamie viesi beidzot kāpa mašīnā, līdz vilciena atiešanai bija palikušas četras minūtes. Šķita diezgan nereāli, ka viņi varētu pagūt uz vilcienu. Tā bija vēl papildu deva manai vainas apziņai pret igauņiem. Nezinu, vai viņi paguva uz to vilcienu. Koncerta vietā viņi neatgriezās. Vilcina biļetes viņi man pa pastu vēlāk arī neatsūtīja, lai gan tā bija norunāts. Man bija kauns un bailes painteresēties, kā viņi nokļuva mājās.

Palicis viens nedaudz samiernieciski atgriezos pie mūsu pašu mūziķiem, kurus vienu brīdi biju uzskatījis par mīkstajiem streiklaužiem. Bija skaidrs, ka es viņiem nespēšu pateikt nevienu skarbāku vārdu. Viņi joprojām bija tā vidē, kurā es vēlējos būt pazīts, atzīts un ieredzēts. Bet man pret viņiem vairs nebija tās pārmērīgās pietātes, ar ko sirgu agrāk. Līdz šim man bija diskomforta sajūta, kad kopīgas iedzeršanas laikā viņi vienmēr vīpsnāja par „Mikrofona” aptaujām, bet paši tomēr tik ļoti vēlējās ar savām dziesmām gan iekļūt aptaujā, nemaz jau nerunājot par nonākšanu uz noslēguma koncerta skatuves.

No aizkulisēm skatījos kā mūziķi viens pēc otra kāpj uz skatuves. Koncerts pamazām tuvojās savai kulminācijai – „Dzimtajai valodai”. Kopā ar Grodumu ierāvām pa graķītim. Uzzināju, ka bijusi pamatīga ņemšanās, lai nepieļautu oriģinālās fonogrammas, kur Grodums „ķērc”, atskaņošanu. Jutu, ka Grodums pats nav drošs, vai skanēs īstā fonogramma.

Tad tika pieteikti „Līvi” ar „Dzimto valodu”. Pirmā vieta.

Saskatījāmies ar Grodumu. Nevaru aprakstīt, cik daudz informācijas un emociju var izteikt tāda īsmirklīga saskatīšanās. Lai to visu izteiktu vārdos, mums būtu jāsarunājas stundām ilgi – par koncerta dienas aizkulisēm, par „Dzimtās valodas” visām perepetijām aptaujas laikā, par politisko situāciju un vēsturi. Tad Grodums pamāja, ko es iztulkoju: „Vecīt, man jāiet – būs labi.”

„Līvi”, kā allaž, vieglā šmigā uznāca uz skatuves. Tas bija viņu dabīgais stāvoklis, tāpēc arī ļoti patiess.

Atskanēja dziesmas ievada dūkoņa. Jau ierasta, bet vienalga pirmreizējas sajūtas radoša. Tad solo ģitāras pirmie akordi un publiku vienojošie aplausi. Viss notiek, kā tam jānotiek – vai tiešām būs?

… Vienā valodā raud visi ļaudis…

Ieskanējās Groduma smeldzīgā balss. Zinātāji saprata, ka tā ir fonogramma. Īstā, ar Groduma „ķērcošo” balsi. Viss bija izdevies. Tā bija vēl nebijusi uzvara. Pirmajā vietā dziesma par dzimto valodu. Pirmajā vietā rokgrupa. „Dzimtā valoda” uzrunāja kaut kādas apslēptas vēlmes, ko cilvēki tā līdz galam nemaz nespēja apzināties. Tā uzrunāja latviešus. Arī – kompartejistus, blatņikus un karjeristus. Arī viņi savā dziļākajā būtībā tomēr ir latvieši. Arī viņos dziļi slēpjas nacionālās jūtas. Tas viss tika uzjundīts no bezapziņas dzīlēm.

Bija sajūta, ka nu ir izdevies paspert kādu soli, ko agrāk nespējām, ko agrāk neuzdrošinājāmies. Bija sajūta, ka esam jaunu, satraucošu notikumu priekšvakarā.

Tiem laikiem šerpi progresīvā jaunā mūzikas kritiķe Daiga Mazvērsīte žurnālā „Avots” rakstīja, ka tas bijis labākais koncerts „Mikrofona” aptauju vēsturē. Domāju, ka arī vēlākajos gados tas vairs netika pārspēts. Divos turpmākajos gados, lai gan nebija tik spilgta notikuma kā „Dzimtā valoda”, aptauju noslēguma koncerti vēl turēja sabiedriski nozīmīga notikuma līmeni. Ienāca jaunas rokgrupas, ieradās trimdas tautieši. Deviņdesmito gadu sākuma aptaujas jau pārtapa rietumnieciskās komercaptaujās. Notika tas, kam neizbēgami bija jānotiek. Tās vairs nebija tautu vienojošās „Mikrofona” aptaujas.

„Dzimtās valodas” maģiskās ietekmes notikumi pārvietojās no rokmūzikas uz politisko skatuvi. Jau nākamā 1987. gada vasarā sākās puķu revolūcijas notikumi pie Brīvības pieminekļa. Tauta iepazina vēl vienu grupu no dumpīgās pilsētas Liepājas – cilvēktiesību grupu „Helsinki – 86”

… dzimtā valodā pasmejies pie sevis pats…

__________________________________________________________________________________________________________

Būšu pateicīgs par atsauksmēm un korekcijām

Cieņā – Ilmārs Latkovskis

Raksta beigas

Iepriekšējās publikācijas skat.

1. NOTIKUMI UN FAKTI

2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.1. Dziesmas maģiskais spēks

2.2. Jaunu vērtību triumfa gaidās

2.3. Draudu mākoņi pāri noslēguma koncertam

2.4. Dumpīgais izleciens kopā ar „Barbershop”

Lasiet vēl:

• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.2. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofons – 86” 2. daļa
• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.4. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.3. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86”