2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.4. Dumpīgais izleciens kopā ar „Barbershop”

Mazs cinītis gāž lielu vezumu. Sīkumi var būt par ieganstu lielām darbiem. Aizskarts ego mums piešķir milzīgu enerģiju gan cēlai, gan arī nekrietnai rīcībai. Mēs iztēlojamies savu rīcību par taisnīgu, godīgu, principiālu, varonīgu, bet nepamanām, cik liela loma visā šajā ir mūsu aizskartajam ego.

Kad 1986. gada „Mikrofona” aptaujas noslēguma koncertā Ķezbers un viņa rīkojumu izpildītāji noņēma no skatuves igauņu kvartetu „Barbershop”, es biju pārliecināts, ka mans izaicinošais protests ir taisnīga un drosmīga rīcība. Arī vēlāk es to nekad neesmu nožēlojis. Mana tā brīža rīcība bija patiesa. Ja man tā jāvērtē kategorijās balts un melns, tad joprojām domāju, ka labi vien ir, ka neļāvos samiernieciskam kompromisam.

Barbershop. Foto no “Bildes” 15 gadu jubilejas grāmatas.

Taču vēlāk esmu daudz domājis, ka šo savu drosmi un principialitāti izrādīju pamatīgā jūtu uzplūdumā, brīdī, kad spēcīgi tika aizskarts mans ego.

Mūsu spontānā ideja bija – uztaisīt blīkšķi ar „Barbershop” minikoncertiņu Sporta pils foajē, kad tur pirms galā koncerta būs visvairāk publikas. Es vairs neatceros, kurš pirmais pameta šo ideju. Man vēlāk ļoti gribējās domāt, ka tā bija tieši mana drosmīgā ideja. Bet godīgi jāatzīst, ka īsti vairs neatceros. Varbūt arī kāds cits deva pirmo impulsu. Taču droši atceros, ka biju dedzīgs šīs akcijas īstenotājs. Man tik ļoti gribējās būt dumpiniekam, būt solidāram ar igauņiem. Mani vadīja spēcīgi bezapziņas impulsi.

Kopā ar „Barbershop” devāmies uz Sporta pils foajē. Es uzskrēju augšup pa foajē kāpnēm, lai publika mani redz. Sākumā neviens vēl nepievērsa uzmanību. Citkārt es būtu pavisam bikls, lai uzrunātu publiku, kura tajā brīdī to nemaz negaida. Vairs neatceros, kā piesaistīju sev uzmanību, taču visi jau skatījās uz mani. Tad skaļā balsī paziņoju, ka tūlīt cienījamā publika redzēs to, ko viņiem būs liegts redzēt noslēguma koncertā. Tad es rietumu šovmeņa cienīgā manierē pieteicu „Barbershop”.

Igauņu kvartets arī uzskrēja uz kāpnēm un smaidīgi, ļoti emocionāli nodziedāja savu gabalu. Publika bija patiesi ieinteresēta un pēc dziesmas neskopojās ar aplausiem un gavilēm. Igauņiem tas bija piedzīvojums, publikai tomēr tikai  viens neliels pārsteigums, kas lielā koncerta gaidās tūlīt pat izzuda no atmiņas. Bet es biju nomazgājis savu kaunu un atriebis savu pazemojumu.

Tomēr man jāatzīst, ka tajā brīdī rīkojos neliela afekta stāvoklī. Tā bija nevis mana mierīga prāta diktēta, bet gan no bezapziņas dzīlēm rastu impulsu rīcība. Tur bija pamatīgs emociju kokteilis. Tur ir darīšana ar pazemojumu, ar aizskartu pašcieņu, aizvainotu ego. Tas ego ne vienmēr ir sliktais, negatīvais, tumšais. Dažkārt pamatīgi vajag aizskart tavu ego, lai vienā brīdī tu justos kā brīvs no važām. Un tev vairs nav ko zaudēt. Adrenalīns gluži kā narkotika pieprasa aizvien lielākas dozas.

Vairāk nekā mēnesi biju dzīvojis saspringumā, samierinājies ar kompromisa situācijām, lai tikai nosargātu „Dzimtās valodas” uzvaru. Tagad pēc pēkšņas emocionļas eksplozijas es biju gatavs riskēt ar „Dzimto valodu”. Mana ego par cilvēka godu un pašcieņu pieņemtie principi man bija svarīgāki.

Šodien man jāatzīst, ka manā rīcībā bija arī kaut kripatiņa no atriebības naida personiski Ivaram Ķezberam. Par to pazemojumu, kad viņš mani rupji pasūtīja „vienu māju tālāk”. Atriebības impulsi cilvēku mudina darīt lielas lietas, kuras pēc tam var interpretēt arī kā varonību.

Ķezbers arī man to pieminēja. Vēlāk redakcijas šefs Kārlis Grīnbergs man teica: „Ilmār, tu esi kritis šefa nežēlībā.” Kādā vadības sapulcē Ķezbers bija nicīgi izteicies par mani. Ķezbers joprojām bija varens un ietekmīgs, un arī latviešu inteliģences aprindās respektēts vīrs.

Varbūt Ķezbers bija tieši tas vīrs, kurš izglāba „Dzimto valodu”? Zināma loģika tādos spriedelējumos varētu būt. Kaut gan nekad neesmu pieņēmis šo spriedelēšanu – kas būtu, ja būtu. To mēs nezinām, un nekad neuzzināsim. Mēs tikai zinām, kā mēs rīkojāmies konkrētajā situācijā. Un arī tad, pat godprātīgi skatoties, mums var būt katram savas un atšķirīgas atmiņas par vienu un to pašu situāciju.

Ķezbers man tieši neko ļaunu nenodarīja, lai gan atstāstos dzirdēju vēl dažus viņa nicīgus izteikumus par mani. Tiešā veidā viņš man neko ļaunu nenodarīja. Ja vēlāk mūsu ceļi arī krustojās, tad viņš mani vienkārši ignorēja.

Esmu lasījis, ka Atmodas laikā Ķezbers mēģinājis pārliecināt rietumu latviešus, ka neprātīga latviešu dumpošanās novedīs pie tā, ka mūs sabradās padomju tanki, ka Latvijas atdalīšanās no PSRS beigsies ar ekonomisko krahu un badu. Zināms racionālais pamats tādām bažām varēja būt. Vai tā bija Ķezbera pārliecība? Vai arī pašaizsardzības instinkts? Nezinu. Domāju, ka arī pats Ivars Ķezbers šīs lietas nevarēja sevī izsvērt. Tagad es ar viņu labprāt par to parunātos. Diemžēl viņš pāragri aizgāja citā saulē, kad viņam bija tikai nedaudz pāri piecdesmit. Vēl padomju laikos, ārēji būdams stalts un izskatīgs vīrietis, viņš mocījās ar smagām iekšķīgām kaitēm. Tas varētu liecināt arī par dramatiskiem iekšējiem pārdzīvojumiem.

__________________________________________________________________________________________________________

Būšu pateicīgs par papildinājumiem un labojumiem

Cieņā – Ilmārs Latkovskis

Nobeigums – ceturtdien,29. jūlijā.

Iepriekšējās publikācijas skat.

1. NOTIKUMI UN FAKTI

2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.1. Dziesmas maģiskais spēks

2.2. Jaunu vērtību triumfa gaidās

2.3. Draudu mākoņi pāri noslēguma koncertam

Lasiet vēl:

• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.5. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.3. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.2. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofons – 86” 2. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86”