Dieva izdzinēji
- Autors:
- Ilmārs Latkovskis
- Publicēts:
- 19.08.2010
- Sadaļas:
- Esejas
- Birkas:
- Pārdomas
Pujāts
Reliģija - Komentāri:
- 7 | Komentēt >
- Skatīts:
- 1,039 reizes
Kardināla Pujata runa Aglonā* atsauca atmiņā K.G. Junga atziņu, ka kristīgā baznīca ir izdzinusi Dievu no cilvēka – debesīs. Izdzinusi ar formālu svētulību un tumsonīgu principialitāti, bravūrīgi nozākājot citas garīgās pieredzes, ļaujoties kārdinājumam tikt maldinātai no viltus kristiešu politiķu puses.
Eksorcists – tā sauc to, kurš izdzen ļauno garu no cilvēka. Parasti tas izdzinējs ir garīdznieks. Bet ir taču arī Dieva izdzinēji. Kādā vārdā tos lai dēvē? Vai arī tie Dieva izdzinēji parasti ir garīdznieki?
Dieva izdzīšanu no cilvēka apraksta mans domājamais draugs Karls Gustavs Jungs. Viņš bija protestantu mācītāja dēls. Tāpat kā divi citi mani domājamie draugi – Fridrihs Nīče un Hermanis Hese. Visu trīs manu domājamo draugu tēvi gribēja redzēt savus dēlus izskolojamies par mācītājiem. Un viņi patiesi bija Dieva meklētāji. Taču pirmā patiesā saskarsme ar kristīgo baznīcu visiem trijiem atklāja pārāk daudz ārišķības, liekulības un muļķības.
Tad Jungs teica: Rietumu baznīca ir izdzinusi Dievu no cilvēka. Izdzinusi tur augstu debesīs, kur tam Kungam jāsēž un jāiedveš ticība caur bailēm visos savos pavalstniekos. Un tāpēc daudzi rietumnieki dodoties meklēt patiesību Austrumu mācībās. Austrumu garīgā tradīcija sakot: Dievs ir arī tevī pašā.
Visi trīs mani domājamie draugi devās patiesības meklējumos Austrumu virzienā. Nīče gāja pirmais, un varbūt tieši tālab nekur tālu netika. Plaisa starp ideāliem un reālo pasauli viņa prātam bija nepārvarama. Nīče sadega ārprātā ar kliedzienu: „Dievs ir miris!”.
Ar pietāti, bet zināmu vilšanos beidzās Heses Austrumzemes meklējumi Austrumos. Viņš atgriezās Rietumos, lai ļautos līdzsvara meklējumiem starp pasaulīgo un mūžīgo, starp materiālo un garīgo. Viņš ļāvās mūžīgās pretrunas spožumam un postam. Bībeles vietā Hese lika līdz galam īsti netveramo „Stikla pērlīšu spēli” – universālu patiesības atklāsmi
Arī Jungs pamatīgi izgāja cauri Austrumu pieredzei. Viņš teica: tā ir vērtīga pieredze, kas jāpiedzīvo un jāzina. Rietumiem jāmācās no Austrumiem. Taču rietumniekam jāapzinās, ka viņš nekad nevarēs patiesi dzīvot Austrumu pieredzē. Tā nav domāta viņam. Izej loku caur Austrumiem, bet atgriezies savos Rietumos. Atgriezies kristietībā, kas ir tev nolemtais arhetips.
Te varbūt kāds iebildīs ar piemēriem, ka tāds un tāds pazīstams rietumnieks sekmīgs budisma vai kādas citas Austrumu tradīcijas sekotājs… Izņēmumi tikai apstiprina likumus. Rietumos būt par budistu var atļauties tikai ļoti bagāti vai nabagie – tie, kuriem tas neko nemaksā.
Jungs teica: gan Rietumi atradīs paši savu „jogu”. Vārdu „joga” domādams plašākā nozīmē – gan arī kristietība atgūs Dievu arī pašā cilvēkā. Tas prasīs daudz pacietības un iecietības, daudz gudrības un spēju mācīties no citām garīgajām pieredzēm, tajā skaitā – Austrumu.
Pagājis pusgadsimts kopš mana domājamā drauga Karla Gustava Junga aiziešanas Mūžīgajos Austrumos. Kristīgā meditācija mūs ved kristīgajā misticismā, ved pie Dieva sevī. Mēs varam saprast, ko Jungs teica ar vārdiem, ka Rietumi gan jau izdomās paši savu jogu. Kā Dievu atrast sevī.
* Kardināla Pujata runas teksts http://www.catholic.lv/main.php?parent=3440
7. septembrī “Viss notiek” iepazīstinās ar budistiem Latvijā.
Negribētu īsti piekrist, ka par budistu var būt vai nu bagātais, vai nabagais. Budisma mācība ir ļoti dziļāka. Tā māca izprast sevi, savu rīcību, domas, izvēli un darbības. Tā atklāj, ka vienmēr ir izvēle un uz instinktiem balstītā izvēle bieži ir nepareiza (kaut arī tai brīdī šķiet, ka izvēle ir bijusi tikai viena). Tā ir mācība par ego, par tā uzpūsto dabu, pieķeršanos un citām galējībām, kas rada ciešanas mūsu dzīvē (piemēram, pietiek ar vienas ierastas lietas pazušanu, vai aizskarošu vārdu un mēs jau jūtam diskomfortu, kas rada ciešanas).
Buda ir teicis, ka šī mācība nav patiesība, ja to pieņem balstoties tikai uz viņu kā autoritāti. Par šo mācību praktizētājam ir ilgi jādomā, jāanalizē un jāpielieto lai saprastu kas no tā visa noder, kas ne un tikai tad tā var kļūt par patiesību. Tā sniedz daudz atbildes. Tā ir kā kumoss, kas jāsagremo pirms norij. Ēdot nesagremotu tā sprūst kaklā. Manai zinātkārei un loģikai tā sniedz vairāk atbildes un precīzākus skaidrojumus par notiekošo nekā citas. Noteikti citam labāk derēs kristietība, islams, kabala, sufiju mācība, hinduisms vai dievturība. Tikai nevajag strīdēties kas labāks “Latviešiem”. Mēs visi esam pārāk atšķirīgi, lai tiktu iebāzti vienā “optimālajā” rāmī.
Kristietība, budisms, islāms, dievturi utml. – tie ir vienlīdzīgi ceļi pie Dieva. Jautājums ir tikai par godīgu izpildījumu un atbilstību kultūrvēsturiskajai situācijai. Būtu aplami latviešiem tagad pārmesties uz budismu, taču mēs neesam ne tuvu tam. Atsevišķu cilvēku pievēršanās budismam nav jānosoda. Katrā ziņā godprātīgs budists Latvijai vairāk vajadzīgs nekā pūlis viltus kristiešu.
Karojošs Katolicisms XXI gadsimtā – skumji protams.
Interesanti, vai kungs Pujats zin, ka viņa labvēļu partijas “Par Labu Latviju” biedra, kunga Ķirsona ēstūžu sienas un interjeri ir piesātināti ar dievturu un pagānu zīmēm un simboliku?
Dieva izdzinēji vai ‘nelaidēji iekšā’ jau patiesībā esam mēs visi cilvēki. Tāda ir kļuvusi mūsu daba kopš zināmiem notikumiem kādā dārzā.. Tāpēc mums ir tik tipiski apšaubīt Dieva eksistenci vispār vai arī skeptiski bīdīt dažādas idejas kāds tas Dievs ir un tā arī neatbildot sev un citiem ko tad ar Viņu iesākt. Redzi, tad kad savelkas mākoņi mēs paņemam lietussargu, kaut arī vēl nav nopilējusi neviena pile, kad koku lapas paliek dzeltenas mēs iepērkam siltākas drēbes kaut arī vēl nav palicis auksts. Mēs savā ikdienā ļoti labi spējam interpretēt dažādas ‘zīmes’. Bet tikai ne tās, kuras attiecas uz mūsu dzīves mērķi vai tās, kuras norāda, kas notiks pēc mūsu nāves. To, ka Dievs pats ir atnācis pie mums Jēzus personā un ar savu dzīvi, darbiem, nāvi un augšāmcelšanos ir atvēris Debesis mums, to nespējam adekvāti inerpretēt. Šaubīties par dzīves jēgu un mērķi nozīmē parādīt inteliģenci; teikt, ka ir kādas lietas ko mēs noteikti par to varam zināt un paļauties- muļķības kalngals. Vienkārši noticēt, ka Dieva Valstība ir pieejama katram, kurš uzticas Jēzum un tādejādi ielaiž Debesis sevī, tas taču ir pārāk vienkārši vai arī parāk stulbi. Bēdīgi, protams, ja kr. baznīca vai drīzāk jau tikai kāda daļa no tās liek šķēršļus šai ticībai. Bet tas jau nemaina Patiesību – Dieva Valstība cilvēkiem ir tuvu nākusi un ir pieejama nu jau kādus 2000 gadus.
Jungu vajadzētu izstudēt katram mācitājam. Junga attieksme pret kristietību ir pozitīva, taču ļoti veselīgi kritiska.
Atgriezies kristietībā, kas ir tev nolemtais arhetips.
___________________________
Par kādiem arhetipiem ir runa? Vai arhetipi nav kolektīvajā bezapziņā smeltās lomas, scenāriji, kuru ietvaros cilvēki sliecas dzīvot un domāt? Tie ir motīvi, kas pastāvīgi atkārtojas mītos, mākslā, tai skaitā arī kristietībā. „Nolemtie” arhetipi vispirms atrodami mūsu folklorā un tā ir pirmām kārtām jāmāca bērniem, jo mūsu kopīgais domājamais draugs Jungs ir teicis arī tā: „Cilvēks jūtas izolēts kosmosā, jo viņš vairs nav iesaistīts dabā un ir pazaudējis savu emocionālo „neapzināto” identitāti ar dabiskiem fenomeniem.”
Nīče bija talantīgs pretrunu atklājējs. Tomēr viņa talants ir viņa slimība. Jo īpši tas sakāms par “Antikristu”.