Kad lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, padodoties krīzei, draud ieslīgšana depresijā, jo jūtas sociāli atstumti un nevajadzīgi pat saviem tuviniekiem, ir cilvēki, kas domā citādi! Ir cilvēki, kas rīkojās!

Raimonda, Solveiga, Ludmila, Jautrīte un Arvīds ir savā ziņā varoņi. Viņi savā piemājas bibliotēkā ir atraduši iespējas izglītoties. Izveidojuši „Informācijas tehnoloģiju draugu grupu”, viņi kopā apgūst jaunās tehnoloģijas, neskatoties uz faktu, ka liela daļa viņu paaudzes cilvēku labi, ja māk ieslēgt elektrisko tējkannu. Izmisumu un atstumtību viņu balsīs es nesaklausīju.

Filmas autore Adriana Roze uzskata, ka: „Šīs grupas dalībnieku iegūtās iemaņas darbā ar datoru ir tikai monētas viena puse, daudz svarīgāk, ka bibliotēkas vadītājai izdevies radīt dzīvespriecīgas kopienas sajūtu un mazināt sociālo atstumtību. Nodarbības, kas sākās bezpersoniskā tehnoloģiju valodā ir kļuvušas par bibliotēkas apmeklētāju pašpalīdzības centru, šī jēdziena labākajā izpratnē”.

Viņi ir atraduši veidu, kā neieslīgt depresijā. Viņi sanāk kopā, apspriež jaunumus un iegūst gandarījumu par jauniegūtajām zināšanām. Viņi jūtas iederīgāki sabiedrībā, jo tagad viņiem ir zināšanas, kā strādāt ar datoru. Viņi ir atklājuši sev kaut ko jaunu un interesantu un tagad var paveikt daudz vairāk. To gribētos dēvēt par sociālo kopu, jo tagad viņu dzīves kvalitāte ir mainījusies. Viņi var paveikt to, kas agrāk bijis liegts, kā arī, viņi ir atraduši jaunus draugus uz kuriem var paļauties.

Vai Jūs uzskatāt, ka šie cilvēki bezjēdzīgi tērē laiku, jo jauno tehnoloģiju apgūšana nav domāta viņiem, vai tomēr tas ir labs veids, kā iekļauties sabiedrībā un justies tai piederīgiem?

Iespējams, Jūs paši esat kādā domubiedru grupā vai esat noklausījušies kaimiņu sarunu par kaut ko līdzīgu. Ja tā, pastāstiet, lai to sadzird arī citi!

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu