Šodien, vairāk par visu, cilvēkiem ir vajadzīga cerība – gan materiāla, gan garīga. Redzot izmisušus cilvēkus, kas “pateicoties” ekonomiskai situācijai valstī ir pazaudējuši ne tikai darbu, bet arī ēdiens viņiem ir kļuvis par ekstra lietu ikdienā, Rīgas Mateja draudze http://www.matejs.lv/j/ nu jau kopš pagājušā gada vasaras turpina īstenot projektu “Sadraudzības pusdienas” un pārtikas paku dalīšana, kas ir tapis sadarbībā ar “Kraukļa Fondu”.

Rīgas Mateja baptistu draudzes sludinātājs Kaspars Šterns ir viens no šo projektu autoriem, kas katru sestdienu ir kopā ar cilvēkiem, kas ir atnākuši gan pēc siltajām pusdienām, gan gūt garīgu un emocionālu atbalstu.

“Mateja baznīcā katru dienu ienāk kāds cilvēks, kurš lūdz pēc ēdiena.Redzot to visu, mēs sapratām, ka mūsu draudze nevar stāvēt malā un iedrošināt cilvēkus tikai ar skaistiem vārdiem. Mēs sākām domāt par iespējām, kā praktiski nest cerību cilvēkiem. Mēs sākām domāt, kā kļūt par draudzi, kas būtu glābšanas plosts tiem, kas šodien dzīvo izmisumā un ir zaudējuši jebkādu cerību.

Mums radās ideja par sadraudzības pusdienām. Tas ir Mateja draudzes radīts projekts, kur katru sestdienu cilvēki tiek cienāti ar siltu, garšīgu zupu, maizītēm, pašceptiem raušiem un siltu tēju. Tā nav parasta zupas virtuve, kur tiek izdalīts ēdiens un aizmirsts cilvēks. Mēs darām visu, lai cilvēks atnākot uz pasākumu, justos īpaši gaidīts viesis. Ja vien tas ir iespējams, mēs ar katru cilvēku cenšamies aprunāties un palīdzēt ne tikai materiāli, bet arī emocionāli un garīgi.

Katru sestdienu dalot zupu, mēs pamanījām, ka ir pietiekoši daudz ģimeņu, kam ēdiens trūkst katru dienu, īpaši redzeslokā nonāca ģimenes ar bērniem. Iepazīstoties ar cilvēkiem, kas vada “Kraukļu fondu”, uzsākām sadarbību par pārtikas paku dalīšanu ģimenēm ar bērniem. Jau no oktobra, katru sestdienu mēs aicinām ģimenes nākt uz Mateju, kur viņi saņem ne tikai pārtikas pakas, bet tiek iedrošināti, uzrunāti. Kopā mēs lūdzam par viņiem.

Viena daļa no kalpojošiem cilvēkiem, katru sestdienu apciemo jaunās ģimenes mājās. Pēc tam, kad pie šīm ģimenēm ir būts divas vai trīs reizes, ģimene ir aicināta nākt uz Mateju pēc pārtikas pakām. Sestdienas pārtikas dalīšana ir kā vesels pasākums, jo uzmanība tiek pievērsta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Ir brīvprātīgie kalpotāji, kas visu savu laiku un enerģiju velta, lai katru sestdienu sagatavotu īpašus pasākumus bērniem. Sestdienas Matejā ir ļoti aktīvas. Sākot no rīta, kad tiek gatavotas pusdienas, līdz vēlai pēcpusdienai, kad tiek pavadīts pēdējais viesis, kurš atnācis pēc palīdzības.

Vienalga kādā situācijā cilvēks atrodās, viņš ir pelnījis, lai pret viņu izsturas līdzvērtīgi. Tas nav viegli, jo sabiedrībā esam pieraduši būt kopā ar līdzīgi domājošiem un no līdzvērtīga sociālā slāņa, bet esot sestdienas kalpošanā, mēs paši tiekam izaicināti iemīlēt katru cilvēku un pieņemt viņu tādu kāds viņš ir. Daļai no šiem cilvēkiem vismazāk ir vajadzīgs nosodījums, bet drīzāk viņi gaida, ka ir kāds, kurš var viņus iedrošināt.

Atceros pirmo reizi, kad uz pusdienām bija atnākuši ap 40 cilvēki. Laiks bija lietains un mums vēl nebija normāla vieta, kur cilvēki varētu ēst. Šis projekts tika uzsākts vasarā, tādēļ izlēmām, ka vislabāk būtu to darīt ārā, Mateja baznīcas pagalmā. Ar katru sestdienu skaits pieaugu. Nāca ne tikai ģimenes, bet ikviens, kuram bija vēlēšanās paēst. Pēdējās sestdienas cilvēku skaits ir manāmi audzis un pašlaik katru sestdienu nāk ap 200 cilvēku, tai skaitā arī bērni. Esam aprēķinājuši, ka katru sestdienu vidēji mēs izdalām ap 100 pakām un izdalām pārtiku 500 cilvēkiem (pieaugušie un bērni). Tas ir liels skaitlis un varu teikt to, ka reizēm šķiet, ka rokas ir par īsu, lai palīdzētu visiem, bet reti ir bijusi tāda sestdiena, kad neesam varējuši kādam palīdzēt.

Katru svētdienu baznīcā mēs redzam jaunus cilvēkus no sestdienas projektiem. Mums ir ļoti svarīgi, ka cilvēki ne tikai saņem dienišķo maizi, bet arī garīgo stiprinājumu, kuru spēj dot Dievs. Uz sadraudzības pusdienām nāk arī tādi, kam ir problēmas ar alkoholu un citām atkarībām. Mūs iepriecina cilvēku skatiens, kad viņi atnāk, jo viņi jūt, ka kādam viņi interesē un nav vienaldzīgi. Nāk arī tādi cilvēki, kam ir slimības un citas dzīves problēmas. Prieks ir redzēt, ka šie cilvēki meklē palīdzību un vēlas no tām atbrīvoties.

Daži no cilvēkiem, kas nāk sestdienās, paši iesaistās šajos projektos. Katru sestdienu ne tikai paši cienājas ar pusdienām un saņem pārtikas paku, bet arī nāk un palīdz sagatavot pusdienas, palīdz tīrīt sniegu un dalīt pārtikas kastes. Var redzēt, ka lielākā daļa no šiem cilvēkiem vēlas ne tikai saņemt, bet arī dot citiem. Kaut vai tas ir mazumiņš, bet tā viņi jūtās novērtēti, jo nevienam nepatīk prasīt. Es redzu lielu vienotību starp tiem cilvēkiem, kas kalpo un dod citiem. Viņi paši tiek stiprināti.

Uz sadraudzības pusdienām ir gaidīts ikviens, kuram ir vēlēšanās paēst siltu, garšīgu zupu. Tev nav jābūt nabagam vai bomzim, lai nāktu uz pusdienām. Gaidīts ir ikviens. Protams, jāņem ir vērā mūsu iespējas. Tādēļ mēs esam ieviesuši sistēmu, ka visi, kas vēlas baudīt pusdienas, saņem bezmaksas mēneša abonomentu, lai mēs varētu zināt konkrētu skaitu.

Sākotnēji projekts “ielās” bija iecerēts vasarā uz 3 mēnešiem, bet tad mēs sapratām, ka tā būtu traģēdija, ja mēs to pārtrauktu, jo zinājām, ka ziema daudziem būs grūta. Realitātē tas arī pierādījās, jo cilvēku, kam ir vajadzīga palīdzība ir aizvien vairāk un vairāk. Šis projekts ilgs tik ilgi, cik ilgi būs cilvēkiem vajadzība pēc ēdiena un garīga atbalsta. Zinu, ka palīgi, līdzekļi un viss nepieciešamais nekad netrūks, lai to varētu izdarīt.

Ja cilvēkam nav cerības, tad nekas cits nav atlicis. Cerība ir vitamīns smadzenēm, bez kuras cilvēks nevar dzīvot. Lielākā daļa cilvēku savu cerību liek uz sevi pašu. Mana lielākā cerība ir Dievs un Viņa vadība. Un tā ir cerība, ko vēlos dot ikvienam cilvēkam. Bībelē ir teikts “Paļaujieties uz To Kungu no visas sirds, tad viņš darīs līdzenus tavus dzīves ceļus.” Nav jau tā, ka dzīve ar Dievu ir rožaini ideāla un tas pat nebūtu veselīgi. Bet es zinu, ka lai kādi laiki pienāktu, Dievs ir ar mani. Viņš dod spēku pārvarēt grūtības, sāpēs un trūkumu. Tā ir lielākā cerība, ko es vēlos dot citiem. Labāki laiki varbūt arī neatnāks. Mēs to nezinām, bet mēs zinām to, ka tie, kas paļaujas uz Dievu, Viņš par viņiem gādā. Dievs ne tikai materiāli gādā, bet dod mieru naktī mierīgi gulēt un ar prieku piecelties no rīta un ieraudzīt, ka šī diena nemaz nebūs tik tumša.

Cilvēka dabā ir vēlēšanās būt pastāvīgam un pārākam. Katru reizi, kad cilvēks lūdz pēc palīdzības, tas liek viņam justies zemākam. Cilvēki palīdzības lūgšanu uztver kā kaut ko pazemojošu, tādēļ drīzāk slēps to nekā ies pie citiem un prasīs palīdzību. Domāju, ka īpaši grūti tas ir vīriešiem, jo vīrieša identitātē ir raksturīgi tikt pašam ar visu galā, īpaši ja viņš ir tēvs, viņam nav patīkami savu bērnu acīs rādīties kā tēvam, kurš nevar parūpēties par savu ģimeni. Tas iespējams ir viens no iemesliem, kādēļ vairākums, kas izdara pašnāvību ir vīrieši.

Es vēlētos iedrošināt cilvēkus būt pateicīgiem, nevis sūdzēties. Novēlu šajā laikā nedot virsroku latviskajam kautrīgumam, bet meklēt palīdzību. Vismazāk cilvēkam vajadzētu ierauties sevī un pašam censties tikt ar to galā. Drīzāk meklējiet palīdzību. Ja arī jums kāds atteiks, tad nākošais var nākt pretī un jums palīdzēt. Iedrošinu ne tikai meklēt palīdzību, bet pašiem būt par palīgu.

Mani aizkustināja viena no sestdienām, kad mēs aicinājām arī trūcīgās ģimenes sniegt savu atbalstu Haiti zemestrīcē cietušajiem. Pārsteidza tas, ka atbalsts, ko sniedza šie cilvēki nebija tik mazs. Viņi saprata, ka, lai kādā situācijā mēs atrodamies, citi, iespējams, atrodas vēl smagākā. Dodot mēs iegūstam citu prieku. Tādēļ Jēzus arī ir sacījis “Svētīgāk ir dot nekā ņemt.” To arī novēlu visiem.”

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu