Latvijas galvenais trūkums ir kvalitatīvas elites trūkums. Nepieciešama jauna sabiedriska kustība, kas sagatavo augsni kvalitatīvi jaunai Latvijas elitei – izglītotai, patriotiskai, godprātīgai, globāla redzējuma spējīgai.

Ar sabiedrības eliti jāsaprot cilvēki, kas ietekmē valstiski nozīmīgus lēmumus, cilvēku domāšanu un vērtību sistēmu. Elite ir jebkurai sabiedrībai. Tikai jautājums – kāda? Kā tā ietekmē sabiedrības dzīvi, domāšanu, uzvedību? Esošās elites nomaiņa ar kvalitatīvi jaunu eliti nav īstermiņa jautājums. Taču, jo ātrāk sāksim, jo ātrāk ko sasniegsim. Pirmās nelielās pārmaiņas varēsim izjust jau pavisam drīz.

2010. gada maijā neformāls integrālās domāšanas klubs uzsāka diskusiju par jaunu Latviju „LV 3.0”. Diskusijas pieteikumā bija rakstīts:

„Šīs diskusijas mērķis ir rosināt cilvēkus atbildīgi piedalīties jaunas Latvijas veidošanā. Jaunas: pirmkārt, attiecībā pret pēdējos gados notiekošo. Jaunas domas, jaunas vērtības, jauna rīcība.“

Diskusijas balstījās uz mūsdienu integrālās pieejas, filozofa Kena Vilbera koncepciju. Integrāls skatījums uz cilvēka vispārīgo attīstību, uz izglītību un kultūru, uz ekonomiku un politiku, uz visām mūsu dzīves sfērām.

Tagad pienācis laiks domāt, kā šo neformāli aizsākto diskusiju pārvērst sabiedriskā kustībā. Šīs kustības mērķis ir:

-      sagatavot augsni kvalitatīvi jaunas elites veidošanai Latvijā,

-      iesaistīt jaunus cilvēkus Latvijas dzīves veidošanā,

-      attīstīt jaunu valdošo domāšanas un vērtību sistēmu Latvijā.

Jaunās sabiedriskās kustības iniciatīvas grupā aicinu iesaistīties gan neformālā diskusiju kluba „LV 3.0” dalībniekus, gan citus interesentus.

Par jaunu sabiedrības eliti. Par jaunu sabiedrisku kustību! is a post from: Viss Notiek

Alternatīvas partiju demokrātijai

Latvijā ir hroniska partiju demokrātijas krīze. Partijas pārvērtušās par biznesa kantoriem. Vecā politiskā sistēma neļauj partijās ieplūst jaunām asinīm. Ja partijās ienāk jauni cilvēki, viņi spiesti pakļauties valdošajiem tikumiem, ja ienāk jaunas partijas, tās spiestas partiju andelēs respektēt vecos tikumus!

Saprotams, ka mēs nevarēsim vienā rāvienā atteikties no partiju sistēmas. Nav pilnvērtīgas alternatīvas. Tāpēc jādomā par partiju sistēmas transformāciju un iespējām cilvēkiem iesaistīties politikā arī bez partiju starpniecības, kā arī piedalīties valstiski svarīgu lēmumu pieņemšanā un ietekmēšanā. Sabiedriskām un profesionālām organizācijām jāpanāk tiesības izvirzīt savus kandidātus un sarakstus Saeimas un pašvaldību vēlēšanām.

Jāpārtrauc partiju dominance dažādos valsts uzņēmumos un to padomēs!

www.manabalss.lv ir pētāma un attīstāma tautas tiešās demokrātijas iniciatīva.

Atbalstāmas arī citas e-demokrātijas formas. Taču tās vienmēr kritiski jāizvērtē, lai izvairītos no balsu pirkšanas u.c. riskiem.

Par nacionālu un multikulturālu Latviju

Latvijai kā neatkarīgai valstij pastāvēšanas jēga ir tad, ja Latvija ir zeme ar unikālu kultūru, kas iekļaujas pasaules kultūras daudzveidībā. Neatkarīgai Latvijai nebūtu jēgas kā „mazajai Krievijai” vai „Rietumu vērtību” valstiņai.

Latvijas kā savdabas kultūras pamatā ir divas tradīcijas – latviskā un multikulturālā. Latviskās vērtības ir šīs zemes pamats. Šeit un tikai šeit sakņojas latviešu tauta un kultūra. Ja nīkuļos latviskais, tad Latvijā kā otršķirīgā Krievijā nīkulīgai eksistencei būs lemtas arī citas tautas.

Multikulturālais ir otra Latvijas kultūras vērtība, kurai jārod saskanīga mijiedarbe ar latviskajām vērtībām. Multikulturālā tradīcija ir spilgta Latvijas vēstures iezīme. Multikulturālisma tradīcijas nepieciešamību nosaka arī mūsdienu Latvijas iedzīvotāju etniskais sastāvs.

Līdz šim latvisko vērtību aizstāvība ir bijis kā pretspēks, kas stiprinājis arī krieviskas Latvijas pretpolu. Izņemot dažus panākumus, kopumā līdzšinējā „nacionālās stingrās stājas” un „integrācijas bukletu”, kombinētā politika Latviju ir polarizējusi divkopienu valsts virzienā.

Neatsakoties no Latvijas kā suverēnas valsts un latviskajām vērtībām, jāmeklē jaunas dialoga formas, lai Latvijā veidotu patiesi multikulturālu sabiedrību. Lai nelatvieši turētu godā un cieņā sarkanbaltsarkano Latvijas, nevis Krievijas, karogu.

Nacionālā izlīguma iespējas

Latvija ir sašķelta ne tikai etniski, bet arī visos citos iespējamos veidos. Totāla neuzticība, bailes, naids – starp partijām, starp tautu un politiķiem, starp medijiem un politiķiem, starp tautu un medijiem, starp oligarhiem un sorosistiem, vienkārši citam pret citu. Totālas depresijas un neuzticības apstākļos ir jādomā par nacionālā izlīguma iespējām. Ir jāmeklē iespējas kā pārvilkt svītru samudžinātai pagātnei un sākt kopt savu valsti – ar personisko un nacionālo pašcieņu. Daudziem būs kremtoša sajūta, ka citi nav saņēmuši pēc nopelniem. Bet, lietas negriezīsies uz labo pusi, ja turpināsim muļļāt iebrauktās sliedes. Ja cilvēki ir spējīgi pārvērtēt savu attieksmi un ar darbiem pierādīt savu patriotismu, tad vispirms jāizskata izlīguma un sadarbības iespējas.

Par Rietumu un Austrumu vērtībām

Sauklis par Rietumu vērtībām ir novecojis. To var saprast kā Latvijas jaunās valsts tieksmi būt par Eiropas valsti, attālināties no postsovjetiskās nolemtības. Jā – Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij. Bet Latvija nevar būt arī Eiropas nomale. Rietumu vērtības nevar būt norobežošanās no Austrumu vērtībām. Sauklis par Rietumu vērtībām nevar būt vērsts pret atvērtību Krievijas, Ķīnas, Kazahstānas, Azerbaidžānas vai citām kultūrām un ekonomikām. Latvijai kā suverēnai valstij un līdzvērtīgam sadarbības partnerim jābūt atvērtai gan Rietumiem, gan Austrumiem.

Par nacionālās valsts saimniecisko pamatu

Latvijas valsts dzimšana nebūtu bijusi iespējama bez nacionālā saimnieciskā pamata. Tāds nepieciešams arī šodien, ja gribam piedzīvot Latvijas kā stipras un plaukstošas valsts atdzimšanu. Šobrīd labākajā gadījumā varam runāt, ka veiksmīgākie uzņēmēji ir pamanījušies, lai valsts viņiem pārāk netraucē. Taču mums nepieciešami piemēri kā valsts veicina nacionālo uzņēmējdarbību. Šiem piemēriem jākļūst par visaptverošas sistēmas sastāvdaļu. Te nav jāvelk atdaloša robeža starp latviešu un nelatviešu uzņēmējiem. Svarīgi, lai viņi justos kā Latvijas valsts patrioti, kā uzņēmēji, kuriem rūp valsts un savas vides sakoptība un attīstība.

Zaļā Latvija

Zaļajām idejām jātop par vienu no Latvijas vērtībām un dzīves kvalitātes kritēriju, par ekonomiskās izaugsmes potenciālu. Tā ir mūsu iespēja. Tā ir pasaules izdzīvošanas nepieciešamība un nākotnes attīstības virziens.

Integrāla pieeja

Ar katru paaudzi cilvēcei ir vairāk informācijas un zināšanu, bet aizvien lielāks risks pazaudēt kopsakarības un sapratni par sevi, par pasauli, par visa savstarpējo saistību. Mēs ciešam no drudžaini straujas un safragmentētas eksistences. Jebkurš jautājums skatāms tā daudzveidībā – cēloņu, kopsakarību, seku. Nemitīgs līdzsvara meklējums starp galējām pozīcijām. Sinerģija, lai skatījumu paceltu augstākā pakāpē. Mums jāskatās uz politiku, nevis kā uz fragmentu, kas atrauts no pārējās dzīves, bet kā uz integrālo politiku, tāpat arī integrālo ekonomiku, izglītību, medicīnu utt.

Jauna politiskā kultūra

Politika prasa ideju sacensību, kur konkurences jēga ir būt sabiedrotajiem valsts uzplaukuma vārdā. Panīkušā valstī var redzēt, kā politika pārvēršas par nožēlojamu eksistenciālo kaislību cīņu arēnu. Integrālā pieeja un patriotisms prasa jaunu pieeju politisko diskusiju kultūrā pret saviem oponentiem. Ar korektumu un iecietību jāmodina oponentos cieņa un iecietība pret sevi, kas paver cerības uzlabot arī politisko attiecību gaisotni Saeimā, mediju telpā, visā sabiedrībā kopumā. Tikai uzticības un sadarbības gars var glābt Latviju. Tik vienkārši…

Ilmārs Latkovskis

Vairāk skatīt: http://www.vissnotiek.lv/category/latvija/lv-3-0/

Poētika politiskai programmai is a post from: Viss Notiek

Edijs Bošs ir Kembridžas universitātes doktorants, kurš īpaši izjūt latviešu nāciju. Viņā mīt pārliecība, ka jaunieši, kas aug šobrīd, ir Latvijas nākotnes elite. Un ne tikai, jo vecums ir absolūti neobjektīvs kritērijs – būtiskākais ir girbēt un darīt.
Edijs kopā ar domubiedriem ir aizsācis diskusiju „LV 3.0”, kas lasāma „Viss notiek” mājas lapā http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/index.php?storytopic=49, par Latvijas nākotni, par tās cerību uz jauniem, aktīviem un perspektīviem cilvēkiem.

Saruna ar Ediju Bošu is a post from: Viss Notiek

Edijs Bošs

Komentāri un kritika par manām ‘LTF paradigmas’ tēzēm, to uzpotēšana lielākam jautājumam par Latvijas sabiedriskās elites stāvokli un attīstību motivē mani slīpēt šīs domas tālāk. Impulss šoreiz nāk no britu ārlietu ministra Deivida Milibenda intervijas, kuru nupat izlasīju The Guardian.

Britu politika un vēlēšanu kampaņa, lai paliek britiem. Taču koncepts, ko Milibends piesauc – ‘anti-politika’ – ir tas trūkstošais zīmols, argumenta esence, kura man, iespējams, pilnīgākai domas skaidrībai ‘LTF paradigmas’ tēzēs pietrūka.

‘LTF paradigma’ bija mēģinājums Atmodas laika politikā saskatīt priekšvēstnesi, izskaidrojumu – vai vismaz daļiņu izskaidrojuma – mūsdienu Latvijas sabiedrībai tik raksturīgajam anti-politikas garastāvoklim.

Anti-politika nenozīmē apolitiskumu. Apolitiskums ir norobežošanās, intereses trūkums par politisko dzīvi un no tā izrietošs politisku uzskatu raupjums. Anti-politika savukārt ir anarhisma radiniece, kaut kādā ziņā tā sākumstadija.

Anti-politika, kā es to definētu, ir pieņēmums, ka politikas ļaunuma sakne ir pati politika, pat relatīvi demokrātiska politika un tās tradicionālie valsts pārvaldes institūti – politiskās partijas, parlamenti, ierēdniecība, valdības un ministri, lobiji. Pat gadījumos, kad tas balstīts uz iespaidīgām intelektuālām konstrukcijām, anti-politikas uzskats parasti netiek tālāk par konstatējošo daļu. Vērā ņemamu alternatīvu tradicionālajai politikai anti-politikas piedāvājumā nav, un, kad ir, tad tās ir tādas vai citādākas nokrāsas revolucionāras utopijas.

Palieku pie pārliecības, ka vienīgās zāles pret mūsdienu Latvijas politikas kroplībām ir pietiekami lielas – katrā ziņā lielākas nekā šobrīd – sabiedrības daļas gatavība saprast savas anti-politikas bezjēdzību un tapt politiski aktīviem, līdz ar to kļūstot par sabiedriskās elites sastāvdaļu. Vislabāk pielikt roku savas valsts pārvaldei, izmantojot to pašu veco, tradicionālo demokrātijas instrumentu – politiskās partijas.

Zinu: partijas ir tādas un šitādas; tur priekšā sēž tādi un šitādi; negribu, lai par mani domā tā un šitādi. Bet kāda ir alternatīva?

Milibends tajā pašā augstākminētajā intervijā saka, un tam es piekrītu, ka „tieši caur politiku sabiedrība nokļūst pie sociālām, ekonomiskām un politiskām izmaiņām”. Caur politiku, nevis caur anti-politiku.

P.S. Termins ‘anti-politika’ nav ne Milibenda, ne manis izgudrots. Pirmoreiz ar to sastapos ungāru disidenta Ģerģa Konrada tāda paša nosaukuma esejā. Konrada „Antipolitika”, sarakstīta 1980-to gadu sākumā, gan šo konceptu lieto nedaudz citādākā – Aukstā kara laikmeta problemātikas kontekstā.

Saistīta diskusija:
http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/index.php?storytopic=49

Anti-anti-politika is a post from: Viss Notiek

„Mums ir tik lieliska tauta, bet tik pretīga valsts pārvalde…” tā pirms pieciem gadiem man intervijā par savu zemi teica kāds ukraiņu inteliģents. Es viņam biju kā pretstats no civilizētās Eiropas. Jāatzīstas, ka pat ļāvos glaimīgajam vilinājumam. Vismaz izmantoju izdevību paklusēt, lai nezākātu savu valdību.

Pa šiem pieciem gadiem ne reizi vien esmu pieķēris, ka arī par Latviju domāju līdzīgi kā tas ukraiņu inteliģents. Kur tik pagriezies, tur nonāc gudru, talantīgu, čaklu un godīgu latviešu sabiedrībā. Nu, kā tā var būt, ka tik lieliskai tautai ir tik pretīga valsts pārvalde, politiķi?

Ar šo neuzticēšanos valstij un politiķiem saistās arī attieksme pret nodokļiem. Lielākā daļa pavalstnieku šodien Latvijā vismaz daļēju nodokļu nemaksāšanu uzskata par morāli attaisnojošu lietu. Piekrītu tiem, kas apgalvoja, ka pirms gadiem trim no nodokļu nemaksāšanas apburtā loka jau gājām ārā. Dižķibeles jauno nodokļu trieciens bija smags atkritiens. Nodokļu smagais pielikums un pat zināma bezjēdzība būtu bijusi vēl tikai puse no nelaimes. Tā teikt, patīkami nav, bet visi savilksim jostas un izturēsim Latvijas vārdā… Bet tad kāds ministrs sāk atbalstīt pus valstiskas – pus privātas kompānijas izvairīšanos no nodokļiem Latvijā. Ministrs saka: muļķis tas, kurš nemāk savus nodokļus „optimizēt”. Godīgs uzņēmējs varētu arī norīt, ka valsts amatpersona viņu uzskata par muļķi. Taču ir viena daudz racionālāka konsekvence – tas muļķis, kurš pirmais godīgi sāks maksāt nodokļus, tas arī aizies pa burbuli konkurencē ar tiem, kas māk nodokļus nemaksāt, ministra terminoloģijā runājot, optimizēt. Tādā sistēmā godīgais ir lūzers.

Vēl – par bēdīgi slavenajiem Neo atmaskojumiem. Laikā, kad daudziem likts sakost zobus un ciest, atklājas, ka valsts ierēdnim, kura amats ir gaisa kulšana, atalgojums desmitkārt pārsniedz laba skolotāja, zinātnieka, mediķa, pat… ha, ha… ministra atalgojumu. Vēl un vēl atklājas neskaitāmi līdzīgi, klaji kliedzoši piemēri.

Ja uz valsts iestāžu (t.sk. ministriju un Saeimas) atmaskotajiem tēriņiem paskatās ar ražotāja, privāta uzņēmēja acīm, tad nepieciešamas pārcilvēciskas pūles, lai savaldītu sašutumu. Vidējais un mazais uzņēmējs labi zina, kādas pūles prasa radīt vienu darba vietu ar 800 – 1000 latiem „uz rokas” un visiem nomaksātājiem nodokļiem. Viņam politiķi apgalvo, ka nav citu variantu, kā tikai uzkraut vēl jaunus nodokļus ražotājam, ka valsts aparāts jau ir saīsināts, cik tik vien var saīsināt. Un tad viņš ierauga nebeidzamas ailes, kur lērums no valsts budžeta jeb no iekasētajiem nodokļiem saņem virs diviem, trijiem, četriem tūkstošiem, bet nereti vēl vairāk. Un mēs vēl vairāk ieciklējamies apburtajā lokā un savās dubultajās lomās. Daudziem to tik vajadzēja, lai atmestu pēdējās šaubas par nodokļu nemaksāšanu.

Kā netaisnības upuri jūtas arī paši atmaskotie lielo naudu saņēmēji. Protams, katram cilvēkam ir attaisnojums, ka viņam nu gan pienākas tas, ko viņš saņem. Bez tam viņam aizvainojošs šķiet veids, kādā pie kauna staba grib pienaglot tieši viņu. Jā, kāpēc gan tieši viņu? Un dažs labs nemaz nevar izstāstīt, ka ne jau viss, kas maksāts uz viņa vārda, arī paliek viņa kabatā. Nu kā var nesaprast, ka ir jādalās taču! Un galu galā viņu pārņem tīri cilvēciskas bailes, ka pēkšņi viņa dzīve var dramatiski mainīties. Un te nonākam pie vēl viena apburta loka – jā, tādas sociālās netaisnības jāceļ gaismā, taču ar atmaskotu, pazemotu, līdz nāvei pārbaidītu ierēdņu masu valsts arī nekur tālu netiks. Apburtais loks ar neuzticību un naidu citam pret citu savelkas aizvien ciešāk.

Neo atmaskojumiem, protams, ir arī savi problemātiskie aspekti. Viegli ir visus sarakstos redzamos cilvēkus pārmest pārī vienai kārtij. Nebūtu arī pareizi likt justies vainīgiem tiem cilvēkiem, kuri saņem naudu. Ne vairums to cilvēku vainīgi, ne tas dos mums ko labu visiem kopā. Pie vainas tomēr ir tie, kas pieļauj tik ačgārnas sistēmas pastāvēšanu. Šobrīd Neo veiktie atmaskojumi vienkārši paralizē nodokļu maksāšanas motivāciju. Taču ne jau vainot Neo vai arī visu paslaucīt zem paklāja tagad būtu tas prātīgākais. Valdībai tagad būtu iespēja pateikt: jā, patiešām, mums vēl ir lietas, ko sakārtot. Un arī dažas tikai pirmajā mirklī šķietamas netaisnības, bet mēs pacentīsimies tās izskaidrot…

Patreizējo mazspēju izrauties no krīzes var izteikt arī ar morāli: „Muļķos paliks tas, kurš pirmais centīsies pilnīgi godīgs būt.”

Neuzticības apburtā loka jautājums ir jautājums par sociālo taisnīgumu. No tā izriet arī sociālās atstumtības un nabadzības problēma. Neuzticības un naida apburtais loks ir viena no būtiskākajām problēmām, ar kuras risinājumiem savi ieteikumi un programmas būtu jāsalāgo ikvienam politiskajam spēkam, ikvienam politiķim.

Diskusijas par jaunu Latviju „LV 3.0” ievirze ir definēt apburtos lokus, kuros latvieši šobrīd iekļuvuši, un rosināt domu par jauniem risinājumiem. Diezgan skaidrs, ka bez neordināriem piegājieniem, bez noteikta entuziasma un revolucionārisma te neiztikt. Ja uzreiz nav konkrētu risinājumu, tad arī nevajadzētu mesties savstarpējā apzākāšanā. Svarīgi, lai rodas mērķtiecīgas diskusijas. Sākumā atsevišķās grupās, un nebūt nepretendējot uz tūlītējām vispārnacionālās glābšanas receptēm. Jāiekustina jauni cilvēki un jaunas domas.

Lasiet diskusiju “LV 3.0″ šeit: http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/index.php?storytopic=49

Muļķis, kurš pirmais godīgs būs is a post from: Viss Notiek

Jānis Dirveiks

Uzreiz jāsaka, ka piekrītu vairākiem izteiktajiem vērojumiem – gan par ‘jauno’ stāšanos partijās un sekojošo vilšanos, gan par ‘deformētajiem’ NVO. Novērojumus par “savtīgumu un nihilismu” varu tikai apstiprināt, tomēr būtu jājautā vai tās ir tikai šodienas parādības – Jūsu minētie “konjuktūristi”, šķiet, vadījās pēc visai līdzīgiem principiem pirms 20 gadiem.

Man gan šķiet interesantāk runāt par to pašu quo vadis – par nākotni, par to, ko darīt un kas tālāk (kā allaž attrauc mans turpat vai 90 gadus vecais onkulis, kad viltīgi cenšos izprašņāt par viņa atmiņām no 2. Pasaules kara).

Pēc Jūsu rakstītā var noprast, ka viena no ‘jaunās elites’ receptēm būtu speciāli NVO/kustības/forumi, kas apvieno cilvēkus ap konkrētām vitālām interesēm. “Katrs cilvēks pārvalda jomu, kurā viņš apvienojies ar citiem. Cilvēkam ir reāla sajēga kādas savas intereses virzīt uz valstiski politisko līmeni.” Recepte šķiet interesanta, bet līdzšinējie vērojumi liecina, ka šis modelis arī nevarētu būt vienīgais “otrais groziņš”, uz ko paļauties elites veidošanā. Paskaidrošu, kāpēc un pēcāk izvirzīšu dažus principiālus jautājumus, kas būtu publiski jāapspriež, lai noskaidrotu aprises tam, kā veidot ‘jauno eliti’.

Minētie NVO varētu nebūt piemēroti ‘jaunajai elitei’ divu iemeslu – to formāta un dalībnieku dēļ.

Pirmkārt, specializētie, vienu ideju NVO mums kāda saujiņa jau ir. Piemēram, Ogres Forums, bijusī Kreisā Krasta Kustība, Rīga CV, aktīvās Mežaparka Attīstības biedrība un Jūrmalas Aizsardzības biedrība un vairākas citas, kas diez gan veiksmīgi ir spējušas sapulcināt ekspertus un ‘izsist’ cauri (vai tieši pretēji – apturēt ‘izsitējus’) kādus projektus vai problēmjautājumus. Kur ir problēma? To es šeit saskatu tieši konkrēto NVO formātā. Tās darbojas ļoti šaurās nišās un to aktivitāte pašā pamatā sākas ar pavisam reālistiskām (viegli apjaušamām) problēmām, piemēram, pretdabiskas debesskrāpju ‘iestādīšanas’ starp Daugavas kreisā krasa divstāvu koka ēkām, villu iegrūšana kāpās vai būvmateriālu rūpnīcas celšana kaimiņa pagalmā. Šīs ir ļoti saprotamas un viegli aktualizējamas problēmas. Un tāpēc izskatās tieši tā, kā to raksturo Edijs Bošs, ka latvieši cīnās tikai tad, ja “pretiniekos ir Melnais Bruņinieks vai vismaz Interfronte”. Problēmas, ar ko būtu jāsaskaras ‘jaunajai elitei’ nav tik viegli konceptualizējamas. Tie ir plaši jēdzieni un vispārīgas nepieciešamības, piemēram, demokrātiskāka valsts pārvalde iesaistot sabiedrību, efektīvāka valsts pārvalde reformējot un restrukturizējot esošo, Latvijas (vai varbūt tikai latviešu) nākotnes perspektīvas un stratēģija, kā tās sasniegt, latviešu identitātes konstruēšana, Latvijas ekonomiskās un sociālās bāzes izkristalizēšanās un spēcināšana, latviešu nācijas turpināmība, u.tml. Šie ir vairāk vai mazāk abstrakti uzstādījumi, bet tajā pašā laikā arī ļoti svarīgi problēmjautājumi, kas būtu ‘jaunajās elites’ vitālās rūpes. Bet šie mērķi diemžēl vairāk līdzinās Daugavas tumšo ūdeņu nenoteiktībai un izplūdumam nevis labi saskatāmam mērķim uz Melnā Bruņinieka paura. Tātad minētais NVO formāts varētu nestrādāt pie plašāka mēroga valstiskām problēmām, kaut arī šīs organizācijas veiksmīgi darbojas un cerams arī darbosies lokālu problēmsituāciju risināšanā.

Otrkārt, termina ‘jaunā elite’ pirmā daļa norāda uz cilvēku grupu, kas ir vai nu gados jauni, vai arī jauni attiecīgajā lauciņā, kurā tie sākuši darboties (šajā gadījumā tā ir politika). Ja mēs ‘jauno eliti’ saprotam ar pēdējo, tad minētās formas NVO būtu šīs ‘jaunās elites’ aktivatori. Bet, ja izmantojam pirmo versiju – ‘jaunā elite’, kā grupa, kas sapulcina gados jaunus cilvēkus (ar cerību uz šo cilvēku ‘citādo’ un ‘nesabojāto’ domāšanu) – šie konkrētie idejiskie NVO nespēs veidoties uz ‘jaunās elites’ bāzes, jo jaunie cilvēki nebūs visatbilstošākie kritērijam ”Katrs cilvēks pārvalda jomu, kurā viņš apvienojies ar citiem [t.i. nozares eksperts]. Cilvēkam ir reāla sajēga kādas savas intereses virzīt uz valstiski politisko līmeni [t.i. ar 'galiem', kas var ietekmēt vadošo ešelonu]“. Jaunie cilvēki nevar būt labākie eksperti vienlaikus un viņiem vēl “jāizsitas pie teikšanas” un pie ‘galiem’ partijās.

Tieši šis neskaidrais apstāklis par ‘jaunās elites’ saturu liek pievērsties pie kāda cita ļoti svarīga jautājuma – kāds tad izskatīsies ‘jaunās elites’ pārstāvis? Kādi ir kritēriji ‘jaunajai elitei’? Pēc tam arī – kāda tipa elite ir nepieciešama (ekonomiskā, ideoloģiskā, utt.)? Un kā šādu ‘jauno eliti’ var veidot, ja to vispār var izdarīt.

Sākot iepriekšējā secībā: kādi varētu būt kritēriji ‘jaunās elites’ pārstāvjiem? No vienas puses tie varētu būt kritēriji, kas saistīti ar problēmjautājumiem, ar ko šie jaunie cilvēki nodarbotos. Piemēram, reāla jauniešu grupa, – kas šobrīd strādā pie jauna interneta tīklošanās portāla izveides, kas apvienos Rīgas (pēc tam arī citu Latvijas un vēlāk pasaules pilsētu) iedzīvotājus īpašā uz pilsētas digitālās kartes bāzētā tīklā, kurā varēs veidot domubiedru grupas ap sabiedrībai un pilsētvidei aktuāliem jautājumiem – varētu tikt uzskatīta par progresīvu ideju aktīviem nesējiem un tāpēc ‘jauno eliti’. Citāds kritērijs varētu būt cilvēku individuālā pieredze un profesionalitāte – to izsaka viņu CV. Varētu uzskatīt, ka ‘jauno eliti’ veido 30 gadus veci cilvēki ar vismaz maģistra (ja ne doktora) grādu, kas iegūts prestižā ārzemju universitātē, aptuveni 5-10 gadu darba pieredzi konkrētā jomā, kā arī ar pieredzi dzīvojot ārzemēs un ceļojot (uzkrājot zināšanas par alternatīviem risinājumiem un citādiem domāšanas veidiem) un arī ar pieredzi aktīvi darbojoties dažādās sabiedriskajās organizācijās. Iespējams, ka augstākminētos divus ‘jaunās elites’ kritērijus var apvienot vai arī vienoties, ka elite būs abu šo grupu cilvēki. Tāpat iespējami citi kritēriji (piem., cilvēki, kuros sabiedrība ieklausās – harizmātiskas autoritātes), kā noteikt, kas tad īsti ir ‘jaunā elite’. Neatkarīgi no tā, tomēr būtu jāprecizē to cilvēku profils, kas tad veidotu ‘jauno eliti’, lai tos varētu viegli atšķirt no “vagaru”, “revolucionāru” un “konjuktūristu” masām.

Tāpat ar elites formu ir saistīts jautājums arī par ‘jaunās elites’ tipu/iem. Ja “konjuktūristi” pirms 20 gadiem izveidoja “ekonomisko eliti”, tad būtu jāievieš skaidrības par to – kāda tipa eliti veidos ‘jaunie’. Vai ‘jauna elite’ nepieciešama ekonomikā, kultūrā, politikā (ideoloģijā), zinātnē, vai arī visās šajās nozarēs? Vai ‘jaunā elite’ izdalīsies pēc šiem dažādajiem nodaru tipiem vai veidosies kā viengabalaina masa, kas ievedīs “jaunu domāšanu” visās šajās nozarēs nepastarpināti?

Visbeidzot jāprecizē, vai ‘jauno eliti’ iespējams veidot? Varētu salīdzināt ar LTF un Jaunlatviešu veidošanās motīviem – vai tie bijuši dabiski, organiski, vai arī šīs kustības aktīvi producētas (vai abi vairanti!) un vai iepriekšējā pieredze ir kaut nedaudz pielietojama esošajā situācijā Latvijā atšķirīgā laika konteksta dēļ.

‘Jaunās elites’ jautājuma kustināšana, redzams, var izraisīt spēcīgus ‘pēcgrūdienus’ (aizņemoties E.Boša epitetu), kas rezultējas ar jautājumu plūdiem. Neskaidrības jau sākumā ir par ietvaru, kuros ‘jaunajai elitei’ darboties, par kritērijiem, ko izvirzīt cilvēkiem, ko mēs pieskaitām pie ‘jaunās elites’ un par jaunās elites tipiem. Tāpēc es diez gan minimāli varu papildināt jūsu ‘jaunās elites’ pamatos ieliktās idejas, bet gan tikai provokatīvi turpināt aizsākto ‘impulsu’ diskusijai par ‘jaunās elites’ (ne)veidošanos.

Kā tad veidot jauno eliti? is a post from: Viss Notiek

ARNIS KAKTIŅŠ, sociologs, SKDS direktors

Izlasot Edija Boša un Ilmāra Latkovska pārdomas par krīzes cēloņiem un iespējamajiem risinājuma variantiem, pārdomājot rakstos paustās diagnozes un idejas, esmu noformulējis pāris savas atziņas. Uzsāktā viedokļu apmaiņa ir bijusi laba ierosme, lai tās noformulētu līdz galam un „uzliktu uz papīra”.

Es pilnībā piekrītu Latkovska k-ga tēzēm par to, ka mums ir nepieciešamas gan kvalitatīvi atjaunotas partijas, gan vitālas NVO, gan noteiktās jomās arī tautas kustības. Šķiet, ka jaunas elites izveide ir pat nepieciešamais izmaiņu priekšnosacījums. Taču domāju, ka tas nav pietiekams. Man šķiet, ka, lai šāda elite spētu sekmīgi saformēties, ir jāizpildās vēl vienam būtiskam priekšnosacījumam – arī pašai sabiedrībai ir jāpārtop. Ir jānotiek izmaiņām gan sabiedrībā valdošajās vērtību, gan uzskatu sistēmās. Ir jāmainās morāles normām.
Vienlaikus esmu pārliecināts, ka sīkas, kosmētiska rakstura pārmaiņas nespēs sniegt nepieciešamo rezultātu. Gluži vienkārši bedre ir pārāk dziļa, lai no tās bez īpašas piepūles varētu izrāpties.
Par uzticības krīzi
Manuprāt, viens no leņķiem, kādā skatīties uz patreizējo stāvokli un risināmajām problēmām, ir raksturojams ar vārdu UZTICĒŠANĀS. Šķiet, ka tā ir pamata kategorija, obligāts priekšnosacījums, lai individuālā līmenī starp cilvēkiem būtu jēgpilnas attiecības, pastāvētu ģimenes, lai būtu iespējama uzņēmējdarbība, lai varētu pastāvēt lielākas cilvēku kopas (biedrības, partijas, interešu klubi, darba kolektīvi), lai varētu pastāvēt demokrātiska valsts.
Uzticības krīze varai nav jauna tēma Latvijā. Šāds apzīmējums notiekošajam gan publiskajā telpā, gan zinātāju starpā tika lietots jau 90.gadu vidū, kad es tikai sāku nodarboties ar sabiedriskās domas pētījumiem. Kopš tā laika šis raksturojums ir bijis apritē visu laiku, taču šķiet, ka absolūtam vairākumam tā ir bijusi diezgan tukša skaņa. „Uzticības krīze! … nu un kas. Vai tad citur Eiropā visi visu laiku visiem uzticas? Laikam jau nē! … tad jau arī mums par šo problēmu nav daudz ko uztraukties”. Šķiet, ka tikai retais ir bijis spējīgs saprast, ko šī krīze īstenībā nozīmē un kādas sekas tai neizbēgami iestāsies garākā laika posmā.
Šobrīd mēs uzticības krīzes sekas sākam baudīt. Un izskatās, ka tās ir ļoti postošas.
Uzticēšanās, protams, ir ļoti plašs jēdziens. Sākot šo tēmu apcerēt, to ir iespējams attīstīt daudzos un dažādos virzienos. Ir iespējams nonākt pie ļoti daudzām un dažādām atziņām un atklāsmēm. Šī komentāra ietvaram es to vēlos sašaurināt līdz vienai ļoti šaurai un prozaiskai lietai – valsts finansēm un nodokļiem. Taču uzticēšanās jautājuma cēloņu un seku ķēdē var viegli sasaistīt arī citus patlaban ļoti sāpīgus jautājumus – emigrāciju, ekonomisko aktivitāti valstī u.tml.
Kamdēļ valstij vajadzīga nauda
Šķiet, ka neviens neapšaubīs tēzi, ka bez naudas (t.i., budžeta) valsts nevar pastāvēt. Vismaz tādā formā, kāda mēs to esam pieraduši redzēt vai spējam iedomāties – nevar. Nauda ir nepieciešama daudzu un dažādu valsts sniegto pakalpojumu un funkciju nodrošināšanai, un no pieejamo līdzekļu apjoma vistiešākajā veidā ir atkarīgs tas, ko un cik lielā mērā valsts spēs nodrošināt. Turklāt aptaujas liecina, ka mēs (t.i., Latvijas iedzīvotāji) no valsts sagaidām daudz. Pat ļoti daudz.
Tāpat diezin vai kādam tas varētu būt jaunums, ka Latvijas gadījumā vienīgais nopietni vērā ņemamais veids, kā valsts var tikt pie naudas, ir nodokļi. Atšķirībā no citām valstīm mums nav tādu derīgo izrakteņu vai citu dabas resursu, kurus tirgojot citiem mēs par iegūtajiem līdzekļiem varētu finansēt valsts pastāvēšanu.
Līdz ar to no tā, vai un cik liela ir iedzīvotāju vēlme un iespēja maksāt nodokļus, vai, skatoties no otras puses – cik lielas ir valsts spējas tos iekasēt, ir atkarīga valsts varēšana vai nevarēšana veikt savas funkcijas. Ekstremālās situācijās – pat pastāvēšana.
Taču patlaban saistībā ar rūkošajiem valsts budžeta ieņēmumiem mēs redzam, ka valsts vairs nespēj sniegt savus pakalpojumus iedzīvotājiem un veikt savas funkcijas tādā apjomā, kā tas bija vēl pirms pāris gadiem. Nodokļi vairs neienes tik daudz naudas. Turklāt deficīta samazināšanai (t.i., lai šķietami neiestātos pilnīgs sabrukums) valdība patlaban aizņemas no ārvalstu aizdevējiem Latvijas mērogiem ļoti lielas summas. Par tām būs jāmaksā procenti, un tās kaut kad nākotnē laikam būs arī jāatdod. Šķiet, ka patlaban pie varas esošie cer, ka nākotnē cilvēki vairāk labprātīgi samaksās nodokļos, vai vismaz viņus ar varu piespiedīs, vai varbūt tad pie varas (kā jau tas pie mums ir pieņemts) būs citi un tie tad arī risinās tā brīža problēmas.
Ko par nodokļiem saka iedzīvotāji
Taču cēloņi tam, kāpēc Latvijā tik ļoti ir samazinājušās nodokļos iekasētās naudas summas, šķiet, sniedzas nedaudz tālāk nekā standarta diagnoze, ka pie vainas ir „gan globālā, gan vietējā ekonomiskā krīze”. Šo to interesantu mums šeit var pavēstīt arī iedzīvotāju aptauju dati.
Jau kopš šīs desmitgades sākuma mazāk kā puse iedzīvotāju nosoda nodokļu nemaksāšanu. Turklāt, ja mēs skatāmies tendences, tad atklājas, ka pārliecība, ka nodokļu nemaksāšana nav nekas nosodāms, ka tā patiesībā ir gudra un prātīga pieeja, pēdējo gadu laikā ir tikai gājusi plašumā un dziļumā. Tā, piemēram, 2009.gada maijā veikta aptauja atklāja, ka tobrīd tikai katrs trešais (33%) iedzīvotājs atzina, ka labāk tagad maksāt visus nodokļus un saņemt mazāku algu, lai nākotnē varētu saņemt lielāku pensiju un citus sociālās apdrošināšanas pakalpojumus. Attiecīgi 48% balsoja par pretējo. Viegli pamanīt, ka balanss ir nodokļu nemaksātāju pusē. Turklāt diezgan ievērojams.
2010.gada martā pētījumu centrs SKDS veica aptauju, kura bija veltīta morāles jautājumiem. Tās dati atklāja, ka tikai apmēram katrs ceturtais Latvijas iedzīvotājs (27%) nodokļu nemaksāšanu uzskata par morāli nosodāmu. Attiecīgi trīs ceturtdaļas vismaz no morāles viedokļa šeit neredz nekādu problēmu.
Ir arī citi dati, kuri mums dod ieskatu, kāpēc cilvēki šādi attiecas pret nodokļiem. Izrādās, ka jau kopš 1997.gada to iedzīvotāju īpatsvars, kuri uzskata, ka kopumā Latvijā tiek pareizi izlietoti iekasētie nodokļi, ir reti kad bijis augstāks par 15%, bet aizvadītajā gadā tas ir nokritis jau līdz 6%. Turklāt 2009.gada septembrī vairāk nekā puse (53%) iedzīvotāju bija PILNĪGI PĀRLIECINĀTI, ka viņu samaksātie nodokļi NETIEK izmantoti viņu interesēs.
Turklāt svarīgi ir apzināties, ka uzņēmēji, no kuru kontiem valsts kasē ieplūst lielākā nodokļu daļa, arī tie paši iedzīvotāji vien ir. Tā nav kaut kāda nošķirta, savdabīga iedzīvotāju grupa, kas dzīvo savā, atrautā informatīvajā telpā, un kuriem ir ļoti atšķirīga vērtību sistēma un cits pasaules redzējums.
Tātad mēs redzam, ka vairākums Latvijas nodokļu maksātāju nevēlas tos maksāt. Nodokļu nemaksāšana tiek attaisnota, jo valda uzskats, ka tie, kas ir pie varas, nerīkojas ar šo naudu pareizi. Iedzīvotāji netic, ka pie varas esošie nodokļos iekasēto naudu izlietos sabiedrības interesēs. Bet, ja reiz, pēc iedzīvotāju domām, šī nauda tiks izšķērdēta, izzagta un visādos nejēdzīgos veidos notriekta, tad kāpēc maksāt nodokļus!? Tad jau labāk šo naudu ir paturēt pašam un pašam arī izlemt par tās jēgpilnāku izmantošanu.
Šķiet, ka šāda argumentācija ir loģiska un stipra. Tai ir grūti kaut ko pārliecinošu likt pretī.
Turklāt aptauju dati vedina domāt, ka augstāk minētās pārliecības nav radušās gada vai pēdējo pāris gadu laikā. Šķiet, tās ir veidojušās lēnām un pamazām, soli pa solim, jau kopš neatkarības atgūšanas. Taču šobrīd dažādu apstākļu ietekmē jau ir sasniegta tāda kritiskā masa, ka valsts pati vairs nespēj pilnībā finansēt savas darbības.
Uzticības krīze – daudzu citu krīžu māte
Šeit mēs esam nonākuši pie uzticēšanās jautājuma, jo patiesībā iepriekš minētās iedzīvotāju attieksmes pamatā ir uzticēšanās trūkums tiem, kuri ir pie varas. Jo kurš gan no mums vēlēsies dot savu naudas maku cilvēkiem, kuriem neuzticas. Kurus uzskata par blēžiem, meļiem, bezgožiem un zagļiem. Šķiet, ka no racionāli domājošiem cilvēkiem – neviens!
Turklāt uzticēšanās trūkums ir cēlonis ne tikai nodokļu nemaksāšanai. Tā izpausmes ir daudz plašākas un daudzveidīgākas. Tas ir kā vēzis vēlīnā stadijā, kurš savas metastāzes lielākā vai mazākā mērā ir izpletis jau pa visu organismu, pa daudziem dzīvībai svarīgiem orgāniem. Nodokļi, manuprāt, šeit ir tikai viens spilgts un kopējo situāciju labi raksturojošs piemērs.
Taču šī ir ļoti slikta ziņa, jo uzticēšanos var pazaudēt ātri, taču tā diezin vai ir ātri atgūstama. Diezin vai būs pietiekami kādam augsti stāvošam politiķim, ierēdnim vai cita kalibra valstsvīram pēc kārtējām vēlēšanām pateikt: „Tagad viss ir mainījies, mēs esam pārtapuši, sistēma ir cita, tāpēc tagad mums var uzticēties! Tagad varat būt droši, ka pilnīgi viss nodokļos samaksātais tiks labākajā iespējamajā veidā izmantots tikai un vienīgi Jūsu pašu interesēs.”
Domāju, ka uzticēšanās nav ātri atgūstama. Turklāt esmu pilnīgi pārliecināts, ka vērā ņemamas pārmaiņas iedzīvotāju attieksmē neiestāsies tāpat vien pašas no sevis, „jo globālā krīze ir beigusies, eksporta apjomi pieauguši, jauna partija izveidota, cita valdības koalīcija sadiegta”.
Domāju, ka mūsu kopīgā krīze ir tik dziļa un pamatīga, ka ir nepieciešamas pārmaiņas it visur – sākot ar katra atsevišķā indivīda vērtību orientācijām un pasaules uztveres un beidzot ar eliti un valsts politisko sistēmu. Šķiet, ka kāda nopietna konstitucionāla reforma ir nepieciešama tikai tāpēc vien, lai iedzīvotājiem būtu iespēja apjaust, ka kaut kas šajā valstī mainās. Lai tiku veikts kāds būtisks simbolisks akts, kurš līdz ar to dotu iespēju mums paskatīties uz mūsu valsti no jauna. Kas kalpotu kā jauns atskaites punkts. Kas atgrieztu uzticības kredītu valstij un turklāt dotu iespēju daudziem atskārst, ka viss varbūt nemaz nav tik slikti, kā tas patlaban šķiet.
Man šķiet, ka mums kopīgi būtu jāveic tāds kā valsts restarts – būtu jārada Latvija 3.0.
Taču vienlaikus esmu pārliecināts, ka tikai un vienīgi jaunu partiju vai to jaunu apvienību veidošanas, vēlēšanu sistēmas maiņa vai pat nopietna konstitucionālā reforma neko būtisku valstī mainīt nespēs, ja vien paralēli nemainīsies katrs no mums. Ja aptaujas liecina, ka kopējais sabiedrības morāles līmenis ir zems, ka lielākās daļas iedzīvotāju vērtējumos būt negodīgam ir pieņemami, tad kā gan tas tā varētu sagadīties, ka visdemokrātiskāko vēlēšanu rezultātā mūsu Saeimā tiktu ievēlēti tikai un vienīgi godīgi, krietni un morāli skaidri cilvēki. Manuprāt, tas diezin vai ir iespējams. Valsts mainīsies tikai tad, kad būs mainījies katrs no mums.

Par uzticēšanās krīzi un nodokļiem is a post from: Viss Notiek

Ja mūsu diskusija pieskaras jautājumam par sabiedrības eliti, tad svarīgi precizēt elites jēdzienu. Atšķirīgas jēdzieniskās interpretācijas diskusiju novedīs strupceļā.

Ikdienišķajā valodā vārdam „elite” ir diezgan ambicioza pieskaņa. Tas asociējas ar smalkajām aprindām, snobiem un augstprātības izpausmēm. Šajā gadījumā elite tiek identificēta, pareizāk sakot – sajaukta, ar prominencēm, vienkārši populāriem cilvēkiem. Tāda elite nav mūsu diskusijas temats. Šajā ziņā būtu labāk izvairīties no elites jēdziena, taču tad būtu jāatrod labāks apzīmējums, kas pagaidām nav izdevies.

Ļoti vispārīgā apzīmējumā ar sabiedrības eliti domāju cilvēku grupu (grupas), kas būtiski ietekmē vispārīgo situāciju valstī un sabiedrībā. Cilvēki, kas būtiski ietekmē pastāvošo vērtību sistēmu, cilvēku uzskatus un rīcību, lēmumu pieņemšanu. Neatkarīgi no tā, vai to kāds grib vai negrib, mērķtiecīgi veido vai neveido, katrai sabiedrībai ir sava elite. Laba vai slikta, bet ir. Arī Latvijai. Te vajadzētu precizējošu diskusiju par elites pazīmēm, kritērijiem un grupām. Taču akadēmiskas diskusijas par to var kļūt arī par pašmērķi, kas diskusiju noved strupceļā. Svarīgi vienoties par pietuvinātiem pamatprincipiem.

Pamatā jau diskusija ir par to, kā jaunus cilvēkus mudināt aktīvi iesaistīties pārmaiņu radīšanā Latvijā. Atbildīgi un gudri. Šaurākā nozīmē var runāt par līdzdalību politikā. Taču politika ir tikai viens šaurs, kaut arī būtisks, segments jaunas dzīves veidošanā.

Par elites jēdzienu is a post from: Viss Notiek

Valdis Liepiņš

Kā radīsies jaunā politiskā elite? Pati no sevis jau nu nē. Es teikšu, ka atslēga ir Saeimas vēlēšanu reforma, kas ar „lokomotīvju principa” likvidēšanu ir uzsākta. 10. Saeimas vēlēšanās pirmo reizi Latvijas demokrātijas vēsturē katra vēlēšanu apgabala vēlētāji Saeimā paši iebalsos savus un sava apgabala priekšstāvjus.

Nebūs vairs „vagoniņi”, kuriem vietas Saeimā paver citā apgabalā ievēlēta šī apgabala lokomotīves un kandidāti. Vēlētāji varēs saukt savus, sava apgabala priekšstāvjus Saeimā pie atbildības. Partijas tagad ir spiestas domāt par kandidātiem, kas būs spējīgi pārliecināt vēlētājus vēlēšanu apgabalā, kurā viņi balotēsies. Kandidātiem būs pašiem daudz nopietnāk jācīnās par iekļūšanu Saeimā. Partijām būs jāatrod vismaz 5 pārliecinoši līderi, lai katrā apgabalā sanāktu vismaz pa vienam. Tas nav tik viegli pat mūsu oligarhiem – tāpēc jau tie runā par apvienošanos. Man liekas, ka lielāka daļa vēlētāju, kā arī diemžēl politikas komentatori nav aptvēruši, cik būtiska ir šī viena maiņa Saeimas vēlēšanu likumā.

Par Saeimas vēlēšanu likumu is a post from: Viss Notiek

Šīs diskusijas mērķis ir rosināt cilvēkus atbildīgi piedalīties jaunas Latvijas veidošanā. Jaunas – pirmkārt attiecībā pret pēdējos gados notiekošo. Jaunas domas, jaunas vērtības, jauna rīcība.

Diskusijas sākums bija Ilmāra Latkovska inspirācija no Edija Boša raksta. Nedēļas laikā diskusijā iesaistījušies arī jauni dalībnieki.

Sociologs, SKDS direktors Arnis Kaktiņš pievērš uzmanību neuzticēšanās krīzei, kas patlaban paralizējusi visu sabiedrību. Viens no šīs krīzes asākajiem aspektiem ir nevēlēšanās maksāt nodokļus.

Londonas Ekonomikas un Politikas skolas absolvents Jānis Dirveiks diskutē par NVO problemātiskajām perspektīvām un norāda uz elites jēdziena precizēšanas nepieciešamību.

Vēlēšanu reformas biedrības vadītājs Valdis Liepiņš īsā replikā atgādina, cik būtiskas pārmaiņas var izraisīt viens labojums Saeimas vēlēšanu likumā.

Diskusija sākās ar atskatu uz tautfrontisko domāšanas paradigmu (Edijs Bošs). Tad nonāca līdz jaunas elites nepieciešamībai (Ilmārs Latkovskis). Sabiedrības elite ir būtisks šīs diskusijas temats, taču ne vienīgais un galvenais mērķis. Ļoti labu pavērsienu diskusijas formulējumam atrodam Arņa Kaktiņa izteiktajā: „Man šķiet, ka mums kopīgi būtu jāveic tāds kā valsts restarts – būtu jārada Latvija 3.0.”

Laipni aicināti mūsu diskusiju klubā!

Ilmārs Latkovskis

Diskusija par jaunu Latviju „LV 3.0” is a post from: Viss Notiek