Informējam, ka mūsu lūgumraksta, par vides pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuru parakstījušas 19 nevalstiskās organizācijas, izskatīšana iekļauta Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu komitejas sanāksmes darba kārtības projektā. Šī sanāksme notiks 20/12/2011 Briselē. Paredzēts, ka lūgumraksts tiks izskatīts apmēram pulksten 16.45 .

Sanāksmes gaitā, pirms komitejas locekļi apspriedīs lūgumrakstu, Komisiju aicinās mutiski aktualizēt informāciju.

Lūdzu, ievērojiet, ka komitejas sanāksmes norisei var sekot tiešsaistē, izmantojot šādu saiti:

http://www.europarl.europa.eu/activities/committees/homeCom.do?language=LV&body=PETI

Ar Eiropas Komisijas paziņojumu deputātiem par mūsu lūgumrakstu var iepazīties: ŠEIT

Beidzot mēs esam sagaidījuši to, ko tik ilgi gaidījām. Mēs esam sadzirdēti!

Mēs.Kopā.Visiem.

Mūsu petīciju izskatīs 20/12/2011 Briselē! is a post from: Viss Notiek

Šonedēļ saņēmām ļoti labu ziņu. Petīcija, ko iesniedzām Eiropas Parlamentā ir saņemta un izskatīta. Lūgumrakstu komiteja ir nolēmusi, ka tajā ietvertie jautājumi ir pieņemami saskaņā ar Eiropas Parlamenta Reglamentu, ciktāl tie ietilpst Eiropas Savienības darbības jomā.

Komiteja, pamatojoties uz mūsu lūgumrakstu, nolēma lūgt Eiropas Komisijai veikt problēmas aspektu provizorisku izpēti. Komiteja turpinās mūsu lūgumraksta izskatīšanu, tiklīdz būs saņemta nepieciešamā informācija.

Mūs turpinās informēt par turpmākajiem pasākumiem, kas tiks veikt saistībā ar mūsu lūgumrakstu.

Tas nozīmē, ka esam pavirzījušies soli uz priekšu, lai iesniegtās petīcijas prasības tiktu realizētas.

Mēs. Kopā. Visiem.

Eiropas Parlaments ir izskatījis mūsu petīciju is a post from: Viss Notiek

Būtībā Ilzes apņemšanās ir piepildījusies, tomēr darbs turpināsies tik ilgi, cik vien kādam tas būs nepieciešams. Ir labi nostādīt sev augstus un tālus mērķus.

Vislielākais šķērslis – cilvēku bailes is a post from: Viss Notiek

Liepājnieks Ingars Gudermanis īsi pirms gadumijas ar gandarījumu atskatās uz paveikto 2010. gadā. Kopā ar biedrību „Dižvanagi” viņš noorganizējis vairākus pasākumusbērniem ar īpašām vajadzībām – iegādāti poniji reitterapijai, bērni darbojušies keramikas darbnīcās, piedalījušies vasaras nometnēs u.c. Apņemšanos palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām Ingars uzskata par izpildītu, taču nedomā apstāties – lieli plāni jau ieskicēti arī nākamajam gadam un jau jāsāk aktīvi rosīties, lai tos realizētu.

Apņemšanās: palīdzēt bērniem ar īpašām vajadzībām.

Nedrīkst apstāties arī 2011.gadā is a post from: Viss Notiek

Jauniešu organizācija gatavo petīciju is a post from: Viss Notiek

Ziemassvētku un Jaunā gada gaidīšanas laiks vienmēr pildās ar īpašām cerībām. Arī mūsu varonis lūkstieties Ādolfs Bleive šo laiku gaida cerīgi, un, pēc mūsu  filmēšanas grupas domām, šajā laika ir paveicis  lielu varoņdarbu.

Ja atceramies, tad video dienasgrāmatu filmēšanas sākumā, pirms diviem ar pus mēnešiem  Ādolfs izteica cerību un nosprauda mērķi- nostāties  uz savām kājām.

Zinot Ādolfa diagnozi, un to, ka jau pusotra gada garumā viņš ir burtiski piesiets pie ratiņkrēsla, jo tas ir viņa vienīgais pārvietošanās līdzeklis, bija skaidrs, ka mērķis nav viegls.

Taču, ja ir liela vēlēšanās un cilvēks mērķtiecīgi  uz to iet, nekas nav neiespējams. Tieši tādas domas pārņem raugoties uz Ādofu, kurš uz pēdējās video dienasgrāmatas filmēšanu  izkāpa no ratiņkrēsla un nostājās un kājām. Tiesa gan varēja redzēt, ka tas Ādolfam nav viegli, un tas notiek tikai ar kruķu palīdzību. Tomēr Ādolfa acis izteica visu..

„Liekas esmu kļuvis garāks un vairs ne uz vienu nav jāskatās, atliecot galvu uz augšu…” tie ir pirmie vārdi, ko,  kājās stāvot, pasaka Ādolfs.

Viņš šajā video dienasgrāmatā, turklāt, visu filmēšanas laiku stāvot kājās,  stāsta par savām izjūtām un sapņiem un ik vienam, kam šodien ir grūti, vai kurš nonācis līdzīgā  situācijā un ir piesiets ratiņkrēslam, novēl nepazaudēt cerību, cīnīties un negrimt depresijā. „Dzīve jebkurā situācijā ir sakaista, tikai to jāprot pamanīt un novērtēt”, saka Ādolfs

Bet mums, beidzot šo projektu, jo Ādolfs bija mūsu pēdējais varonis, ir stingra pārliecība, ka ticība savam mērķim un sev, un liels darbs var veikt  brīžiem neiespējamo.

Lai visiem izdodas piepildīt  savus labos sapņus, lai mūsu varonim  Ādolfam ar ģimeni un visiem tiem, kas iesaistījās šajā projektā un piekrita dalīties ar savām cerībām, sāpēm, pieredzi un sasniegumiem,  Ziemassvētki nāk gaišu domu pilni  un Jaunais  gads dod spēku turpināt labos aizsākumus un nes jaunas cerības.

Ticība, ka varēšu staigāt – ir! is a post from: Viss Notiek

Tas ir ierasts, ka iedzīvotāji izmanto dažādus līdzekļus un instrumentus, lai panāktu sev vēlamo. Viens, un ļoti skaļš līdzeklis, ir protesti, kas nereti izskan visā pasaulē, tādejādi pievēršot sev uzmanību. Otrs, daudzkārt racionālāks, ir petīciju rakstīšana. Protams, ne vienmēr iesniegta petīcija garantē tās akceptēšanu un izmaiņas kādas konkrētas valsts vai valstu savienības likumdošanā. Internets kā resurss tiek izmantots, lai tajā diendienā sagatavotu un izsūtītu tūkstošiem dažādu petīciju, kas iestājas pret vārda un personas brīvības neievērošanu kādā valstī, nepamatotu savvaļas dzīvnieku nogalināšanu u.c.

Šī gada rudenī, Eiropas gada pret sociālo atstumtību un nabadzību ietvaros, mēs aicinājām piedalīties darba grupā nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjus un brīvprātīgos, kas bija gatavi dot savu intelektuālo pienesumu un zināšanas petīcijas tapšanā. Petīcija tika gatavota ar nolūku to iesniegt Eiropas Parlamenta (EP) Lūgumrakstu komitejā, jo šī ir viena no tām institūcijām, kas demokrātiskā ceļā izskata Eiropas Savienības pilsoņu lūgumus, izvērtējot tos pēc būtības un reālās situācijas.

Par darba grupā tapušo jau rakstījām šeit. 29.septembrī darba grupas pārstāvis Artūrs Līvmanis Briselē tikās ar Lūgumrakstu komitejas priekšsēdētāju Erminu Mazzoni un nodeva viņai Rīgā sagatavoto petīciju.

Nu jau ir pagājuši teju trīs mēneši, kopš petīcija „klejo” pa EP gaiteņiem, tomēr galējā izskatīšana komitejas sēdē ir paredzēta 2011.gada sākumā. Kamēr petīcijas liktenis vēl nav izlemts Eiropas līmenī, izlēmām petīciju iesniegt arī tepat – Latvijas varas institūcijā – Saeimā. Viens no ekspertiem, ko bijām aicinājuši palīdzēt petīcijas rakstīšanā, Māris Dzelzkalns, ir kļuvis par Saeimas deputātu, tādejādi radot mums „tiešo ceļu” uz šo ēku un iespēju, ka iesniegtais dokuments neieguls neizskatīto un neizskatāmo dokumentu kaudzītē.

Petīcija nokļūst arī Saeimā is a post from: Viss Notiek

Šoreiz ar valmierieti Brigitu Mednieci šī projekta ietvaros tikāmies pēdējo reizi. Tūdaļ jau klāt gada nogales svētki un Brigita sagatavojusi pašdarinātas dāvaniņas saviem bērniem, mazbērniem un draudzenēm. Tāpat ar pašdarbības kolektīviem kopā jāgatavojas svētku koncertiem. Brigita stāsta, ka priecājas par sniegu, lai arī tas nozīmē, ka brīžiem nākas sirsnīgi brist, lai kaut kur tiktu, tāpat arī rīts jāsāk ar celiņu iztīrīšanu līdz malkas šķūnītim. Taču Brigita teic, ka fizkultūra no rīta arī ir vajadzīga, jo ziemā iespēju izkustēties tomēr ir mazāk kā vasarā.

Brigita arī atzīst, ka bijis gluži interesanti piedalīties šādā projektā. Lai arī sākumā tas šķitis neierasti, tomēr viņa cer, ka vismaz kādam no tiem, kas dienasgrāmatas skatījušies, tas būs ko devis un nozīmējis.

Mēs noteikti varam teikt, ka Brigitas Mednieces apņemšanās ir piepildījusies. Šī optimisma pilnā sieviete nekad nesūdzas, mēģina rast risinājumus visām grūtībām un uzskata, ka pensionāra dzīve ir tīri jauka.

Jau nākamo reizi mēs tiksimies ar mūsu jauno varoni un turpināsim sekot viņa gaitām.

Vēl joprojām optimisma pilna is a post from: Viss Notiek

Vai bērnus audzina skola, vecāki un ģimene, vai tomēr tas ir kopdarbs, kur jāsaliek galvas kopā, lai Latvijā izaugtu zinoša un toleranta jaunā paaudze? Arvien biežāk vecāki skolās veido sabiedriskās organizācijas, kur kopīgi ar pedagogiem plāno un īsteno projektus, kas veido vietējās skolas kā ģimenes atbalsta centrus.

Kas audzina bērnus – vecāki vai skolas? is a post from: Viss Notiek

Atnākot ziemai, iestājas stindzinoši auksts laiks, kad tā vien gribas palikt telpās un, ja ne ieritināties gultā zem segas, tad vismaz justies komfortabli un nedrebināties dēļ spelgoņa, kas savā varā pārņēmis pilsētas un laukus. Šis laiks ir gandrīz pat nepanesami grūts cilvēkiem, kas šādu vai tādu iemeslu dēļ dzīvo uz ielas – bez noteiktas dzīves vietas. Ja suņi un kaķi (un tomēr arī ne visi) vēl kaut mazliet var sevi paglābt, ielienot māju pagrabos, bēniņos vai šķūnīšos, cilvēkam gribot vai negribot, ir jāvēršas pēc palīdzības pie līdzcilvēkiem.

Latvijā teju katrā pilsētā ir patversmes, kur cilvēki var vērsties un lūgt īslaicīgas naktsmājas, siltumu un ēdienu. Rīgā kopumā visās patversmēs ir 683 guļvietas (salīdzinājumā ar 2009.gada ziemas periodu – par 115 vietām vairāk), kurās var izmitināt gan sievietes, gan vīriešus. Iestājoties aukstajam laikam, „konkurence” uz šīm vietām pieaug, savukārt pavasarī, kad sniegs jau nokusis, cilvēku skaits ievērojami samazinās.

Un šobrīd jau pat muļķīgi ir domāt, ka patversmi par savu pagaidu mītni uzskata tikai bezpajumtnieki jeb tā saucamie „bomži” – nodzērušies un netīri. Diemžēl ekonomiskā situācija ir piespiedusi uz ielas nonākt arī cilvēkiem, kuru sociālais statuss iepriekš ne tuvu nav bijis kā bezpajumtniekam. Par to liecina arī rindā stāvošie pie zupas virtuvēm.

Pateicoties pašvaldību rūpēm par bezpajumtniekiem, ir izstrādāti noteikumi un palīdzības plāns, kā rīkoties, ja gaisa temperatūra sasniedz konkrētu mīnusu atzīmi. Ja gaisa temperatūra ir līdz -10 grādiem, naktspatversmes strādā no plkst. 17:00 līdz 9:00 nākamajā rītā, savukārt, ja temperatūra sasniedz jau vairāk par -10 grādiem, patversmes strādā visu diennakti.

Ja nebūtu šo palīdzības iestāžu, bail iedomāties, kas notiktu Rīgas ielās naktīs. Un varbūt pat ne ielās, bet mēs atgrieztos deviņdesmitajos gados, un ar bezpajumtniekiem būtu pilnas kāpņu telpas. Un, ja nebūtu cilvēku, kas izvēlējušies šiem dzīves pabērniem palīdzēt – apkopt viņus, parunāties, sniegt jelkādu morālo atbalstu, vai pasaulē būtu vēl vairāk bēdu un rūpju nomākto?

Vairāk jau novērtē pašvaldību devumu, neiedomājoties par to, ka šajās patversmēs strādā tādi paši dzīvi cilvēki. Cilvēki, kas diendienā redz postu un bezcerību, kādā ir nonākuši līdzcilvēki. Ir jābūt spēcīgam cilvēkam un savas profesijas, darba patriotam, lai katru dienu raudzītos skumjās acīs.

Informācijai: Rīgā, ar Rīgas Domes līdzfinansējumu, darbojas vairākas patversmes – vīriešu nodaļu Maskavas ielā 208 un sieviešu nodaļu Bārddziņu ielā 2 -, naktspatversmi «Zilais Krusts» Maskavas ielā 336, naktspatversmi vīriešiem «Esi drošs» Bebru ielā 16, Latvijas Sarkanā Krusta naktspatversmi vīriešiem un sievietēm Gaiziņa ielā 7, SIA «Craft group» naktspatversmi vīriešiem un sievietēm Bolderājā, Esplanādes ielā 1, kā arī «PINS» naktspatversmi sievietēm Tvaika ielā 2, korpuss 12.

Kur patverties? is a post from: Viss Notiek