“Viss notiek” cītīgākie skatītāji/lasītāji jau pazīst  Evu Ikstenu-Strapcāni. Pēdējo reizi intervija ar viņu mums bija, kad Eva vēl studējā ASV, bet tagad viņa ir atgriezusies (kā mēs noskaidrojām- uz palikšanu) un jau ir piedalījos mūsu sižetā/eksperimentā “Kā ir būt latvetim!”. Kā viņai tur gāja un ko viņa tur sastrādāja skatieties 30. augusta raidījumā, bet tagad piedāvājam nelielu ekspresinterviju ar Evu.

Vai bija viegli iedzīvoties Latvijā pēc nodzīvotā gada Amerikā?

Neierasta šķita pirmā nedēļa. Rīga ir dzelkšņaina pilsēta – pirmajā dienā mani nolamāja printēšanas centrā, dzirdēju, kā trolejbusā vīrietis sakliedz uz sievieti, un jutu, ka zaudēju ASV vidienes laipnības atmosfēru. Viskonsīna un Minnesota ir izdaudzināti, kā jaukie štati. Jutos izsista no līdzsvara arī laika maiņas dēļ, taču tas viss ir pārejošs. Bija neizsakāmi patīkami pastaigtāties pa bruģi, vērot skaistus sejas vaibstus pilsētvidē un sajust radošo Ziemeļeiropas dvesmu- īpaši vakaros.

Kas ir tās lietas, kuras Tu esi atvedusi no Amerikas, lai iepazīstinātu ar tām latviešus?

Boba Dilana dziesmu vārdi. Šo mākslinieku, protams, pazinu arī pirms došanās uz ASV, taču sanāca daudz klausīties un ieklausīties viņa vārdos. Kolosāls rīmētājs. Vēl dikti daudz uzzināju par indiāņu kultūru – īpaši attiecībā uz ieklausīšanos dabas pulsācijā un mākslā. Viskonsīnas universitātē gadu apguvu ekofeminismu, ar kuru labprāt iepazīstinātu draugus – filozofija, kas diskutē par dominanci pār cilvēkiem, dabu, dzīvniekiem u.c.

Un kā Tev gājā filmējoties sižētā/eksperimentā “Kā ir būt latvietim”?

Bija patiešām aizraujoši. Vēl sirsnīgāk sapratu, cik kolosāli ir dzīvot šeit!

Vai ir kāda valsts uz kuru Tu, labprāt, dotos un iesaistītos šādā pašā sižetā?

Gribētos izprast kādas salas iezīvotājus, vienalga vai tās būtu Lieldienu salas vai Grenlande. Vēl noteikti neatteiktos izbaudīt un sajust Čīli.

Vai Latvijā esi uz palikšanu?

Latvija taču ir manas mājas! Lai arī kurp es dotos un kā es baudītu dzīvi, kad iebraucu Latgalē, vienmēr sajūtu tik labu un neatkārtojamu sajūtu! Vakar ar draugiem zvejas laivā devāmies pa Daugavu kurp acis rāda, un nospriedām, ka tikpat labi, kā uz Sēnas! Un šādu situāciju ir neskaitāmi daudz!

Novēlam Evai veiksmi un noteikti tuvākajā nākotnē turpināsim veiksmīgi iesākto sadarbību.

Eva viesojas “Viss notiek” studijā is a post from: Viss Notiek

Tagad ir tāds pārmaiņu laiks

Māra Gulēna. Kanādas latviete. Dzīvojusi arī Ēģiptē.  Atmodas laikā drosmīgi un pašaizliedzīgi iesaistījās dažādās palīdzības akcijās Latvijai. Vēlāk rakstīja kultūras sleju Dienai. Interneta vietnē veidoja Toronto ziņu portālu latviski un angliski. Pēdējos gados no latviešu mediju vides Māra ir distancējusies. Sadarbība „Viss notiek” Toronto brauciena laikā mums bija kā no jauna atrasts gandarījums.

Māra, ko tev nozīmē Toronto?

Kas man ir Toronto! Man Toronto ir tā vieta, kur dzīvo gandrīz visa mana ģimene, izņemot vienu māsu. Te ir tā vieta, kur es esmu dzīvojusi gandrīz visu mūžu. Un es jūtos šeit ērti. Te ir kultūra, izglītība, konferences, māksla, teātris. Viss nāk uz Toronto. Man šķiet, ka šeit ir centrs. Par to pārējā Kanāda mūs kritizē.

Par to, ka Toronto uz pārējo Kanādu skatās kā uz tādiem provinciāļiem, kā Latvijā saka, pāķiem?

Varbūt. Reiz sēdēju vienā mazā krodziņā triju stundu attālumā no Toronto. Vietējie man pārmeta, ka es ar Toronto iedomājos pārstāvam visu Kanādu. Ja es saku, ka kaut ko dzirdēju CBC radio, viņi teiks: ziniet – tas jau Toronto, bet mēs nejūtamies kā Toronto.

Kanādieši bieži uzsver, ka viņi nav tas pats, kas Amerika. Mums par lielu gabalu tomēr liekas, ka tas ir tas pats. Kā tu jūti Kanādas un Amerikas atšķirību?

Mēs domājam, ka mēs esam mazāk un mīļāki. Man liekas, ka mēs domājam, ka Amerikā viss notiek vairāk un lielāk. Arī ekonomikas krīze Amerikā ir lielāka. Arī terorisms tur notiek briesmīgāk nekā šeit. Mēs visi tur gribam braukt, ciemoties, mums tur patīk, mums visiem tur ir draugi, bet mēs domājam, ka šeit viss ir mērenāks un ne tik ļoti pārspīlēts.

Vai amerikāņi un kanādieši viens otru apsmej?

Ir tāds komiķis Rick Mercer ( www.rickmercer.com ) Viņš kļuva ļoti populārs ar savu šovu “Talking to Americans”, kurā bija intervijas ar amerikāņiem – ko viņi domā par Kanādu. Viņi domājot, ka mums ir 25 stundu pulkstenis. Ka mēs dzīvojot pārāk ilgi. Ka mēs liekot vecus cilvēkus uz ledus, lai viņi mirst. Mēs arī izdomājam visādas muļķības par amerikāņiem. Tādā ziņā esam līdzīgi.

No malas šķiet, ka Kanāda ir labklājības un sociālisma zeme ar kolosālām sociālajām garantijām un drošību. Vai ikdienā tu jūti arī nedrošību par rītdienu, nepieciešamību pamatīgi saspringt, lai vienā mirklī nekļūtu par lūzeri?

Jā, jā… atslābināties nevar ne mirkli. Ok, mirklīti var, bet ne ilgāk … JEs varētu ņemt pati sevi par piemēru. Noteikti, man ir jāgādā par savām trim meitām, man visu laiku jādomā, ko darīšu. Tas man ir liels stress. Īpaši, kad bija visas šīs ekonomiskās grūtības – tas ir uztaisījis to lietu nopietnāk. Mums ir sociālie atbalsta tīkli, bet neviens tā īsti no tā izdzīvot nevar. Visu laiku ir jādomā kas jauns. Tas ir stress. Daudzi cilvēki to nespēj.

Bet vai tad Kanādā var kļūt par nabagu, ja vien neesi galīgais sliņķis?

Dažreiz tas ir neatkarīgi no taviem pūliņiem. Es to varu teikt arī no savas pieredzes. Ja es vienkārši skatos savā paziņu lokā, sevišķi pēdējos gados, tik daudzi cilvēki ir zaudējuši darbu. Un viņiem ir bijis jāpārvērtē, kā viņi dzīvo, ko viņi darīs. Pilnīgi drošs nevar būt neviens.

Bet viņi taču nepakrīt pie kaut kāda nabadzības sliekšņa?

Nē, viņi ir pietiekami īsā laikā varējuši tikt uz priekšu. Cilvēks dzīvo visādos līmeņos. Ir vairākas pakāpes, pa kurām tu vari krist – tu vari iztukšot kredītkarti, jāaizņemas nauda no bankas, vari iekrist parādos. Vienu brīdi bija ļoti stresains laiks, tagad paliek nedaudz labāk.

Bet, vai tā nav arī viena atšķirība starp Kanādu un Ameriku? Amerikā tomēr niknāk jācīnās, tas ko izcīni tas ir? Kanādā tomēr ir valsts ar valsts garantijām gan veselības aprūpē, gan izglītībā?

Jā veselības aprūpe un izglītība ir vieglāk pieejama. Bet neviens nesamaksā rēķinus tavā vietā šā vai tā. Varbūt ir vieglāk nekā Amerikā, es nezinu. Bet es vienkārši zinu, ka cilvēkiem nekas nekrīt no debesīm šeit šā vai tā. Pat tad, ja tas sociālais tīkls te ir.

Kas tev ir piesaistījis latviskajā Latvijā, jo tas tavā dzīvē visu laiku ir bijis klāt. Es pieļauju, tu neesi dramatiski vīlusies, jo citādi būtu aizmukusi pilnīgi.

Jā, bet es esmu daudz par to domājusi. Manī tas bija ģenētiski, ka es mēģināju palīdzēt un piedalīties. Tagad atrodos tādā  pārdomu posmā, ko man tas latviskais nozīmē. Šeit arī viss kaut kas mainās. Man vienmēr bijusi tendence lekt iekšā un darīt, bet tagad es to gribu drusku vairāk apdomāt. Kas tas ir bijis? Tā ir bijusi daļa no manis. Un tagad es mēģinu izdomāt, kura daļa.

Vai tas ir dārgs prieks – būt latvietim Kanādā?

Dārgs ceļošanas ziņā.

Tā ir viena lieta, kas tev prasa laiku, naudu, un neko materiālā veidā atpakaļ nedod.

Viena mana paziņa teica, ka viņai būtu bijis labāk, ja viņa nebūtu gājusi latviešu  nometnēs, bet gājusi kaut kādās vasaras nometnēs nozarē, ko viņa vēlāk varētu darīt, attīstīties. Dažreiz domāju līdzīgi. Bet citreiz domāju, ka latvietība ir devusi tādu pieredzi, kuru citādi nekādi neiegūtu. Tā kā puse uz pusi. Es domāju, ka tomēr svarīgākais ir – kāpēc tu to dari? Vai tikai tāpēc, ka tā jādara, vai arī tāpēc, ka gribi to darīt.

Tas varētu būt atkarīgs no garastāvokļa. Tā lieta apnīk vienā brīdi un tu domā – priekš kam man tas viss vajadzīgs!? Un galu galā, tu pie tā atgriezies.

Šeit arī ir bijis diezgan sarežģīti, īpaši pēdējos gados. Viss latviskais sarūk aizvien mazāks. Latviešu skola tā kā ģimenes skola, viss tas ir jāpārdomā. Visas lietas, kuras darīji, tagad vairs tāpat nevari turpināt. Tagad ir tāds pārmaiņu laiks.

Mārtiņa Sudraba foto

Māra Gulēna is a post from: Viss Notiek

“Piedzimstot visi cilvēki šajā pasaulē, ir apveltīti ne tikai ar spēju parūpēties par sevi pašu, bet arī ar spēju dot ieguldījumu visas pasaules labklājības veicināšanā.” /M. Junuss/

Muhameds Junuss pasaulē ir pazīstams ar savu izstrādāto mikrokredītu koncepciju, par ko arī 2006. gadā saņēma Nobela prēmiju. Ideja par mikroekonomiku viņam radās 1976. gadā, kad viņš apmeklēja kādu Bangladešas ciemu un atklāja, ka šīs ciema sievietes, kas gatavo dažādas mājsaimniecības preces par izejvielu izmantojot bambusu, ir atkarīgas no augļotājiem. Jo visas izejvielas viņām ir jāpērk no šiem augļotājiem un peļņa aiziet augsto procentu nomaksai. Tā nu Junuss 42 ciemata sievietēm, pats no savas kabatas, izsniedza aizdevumu par kopējo summu – 27 ASV dolāri, kas tajā laikā Bangladešā nebija nemaz tik niecīga summa.

Pēc šī gadījuma, Junuss saprata, ka ir nepieciešama alternatīva tik ierastajai kredītu sistēmai, kura, galvenokārt, neizsniedza mazos kredītus, jo pastāvēja augsts atmaksas risks un bija neproporcionāli lielas administratīvās izmaksas. Tāpēc viņš nodibināja savu – Graamen banku, kas nodarbojas ar mikrokredītu izsniegšanu trūcīgajiem Bangladešas iedzīvotājiem.

Junusa izstrādātā koncepcija – izsniegt kredītu trūcīgajiem iedzīvotājiem uzņēmējdarbības uzsākšanai, bez ķīlas un ar maziem procentiem, ieguva lielu popularitāti visā pasaulē, kas sāka darboties kā veiksmīgs darbību kopums pret nabadzību. Tieši tādēļ Junuss ieguva Miera Nobela prēmiju, nevis ekonomikas.

Interviju ar Muhamedu Junusu skatieties jau 16. augusta raidījumā.

Muhameds Junuss is a post from: Viss Notiek

Ievērojot Madaru Viļumsoni sociālajā tīmeklī Twitter, un lasot viņas emuāru. Viss notiek radās ideju Madaras lielāko aizraušanos – grāmatu lasīšanu pārvērst interesantā fotosesijā.

Grāmatas var lasīt visur, viss kas ir nepieciešams  – laba grāmata.

Grāmatprieks is a post from: Viss Notiek

Grupa „The Colt” jūlijā rīkoja ballīti divu paaudžu roka mūziķiem un faniem. „The Colt” paši ir divu rokmūzikas paaudžu grupa. „Viss notiek” ar interesi seko līdzi jaunās grupas panākumiem, jo tieši mūsu raidījumā šī gada sākumā notika pirmā „The Colt” parādīšanās plašākai publikai.

„The Colt” paaudžu ballīte tika arī filmēta, un to var noskatīties arī video.

Ballīte „The Colt” studijā: divu paaudžu tusiņš is a post from: Viss Notiek

Vai tu jau esi izlasījis grāmatu “Zīda Čūska”? Ja vēl neesi Tu to vari paspēt, jo šo trešdien plkst. 16:00 mūsu mājaslapā tiks translēta tiešraides diskusija un Tev būs iespēja uzdot jautājumus pašam grāmatas autoram.

Līdz diskusijai piedāvājam aplūkot bildes ar Madaru Viļumsoni un viņas mīļākajiem citātiem no šīs grāmatas.

G. Bojārs “Zīda Čūska” is a post from: Viss Notiek

4. augustā plkst. 16:00 Hansamedia rīkos diskusiju ar Zīda čūskas autoru Gunti Bojāru. Ikvienam būs iespēja šo interviju skatīties tiešraidē un uzdod savus jautājumus autoram mūsu mājaslapā.

Līdz diskusijai piedāvājam aplūkot fotogrāfijas ar Madaru Viļumsoni, viņas mīļākajiem citātiem no Zīda čūskas un komentāriem par tiem.

„..vārdi spēj būt gan spēks, gan skaistums, gan vislielākā bagātība ..tie spēj iesūkties sievietēs kā sliekas un uzirdināt pat viscietāko zemi..”[1]

Un tas nekas, ka sievietei mīlestība iet caur ausīm, bet vīrietim – caur vēderu. Ja tas liek justies lieliski, tad tas ir īstais ceļš!

„..es viņam izstāstīju to, ko nekad un nevienam nebūtu spējis stāstīt. Un viņa klusēšanā es beidzot saklausīju sevi. Viņš ir mans Žaks. Mans draugs. Un, ja jums kādreiz ir tā, ka nav neviena, neviena paša, ar ko parunāt un kam pastāstīt par sevi, meklējiet Žaku. Savu Žaku!”[2]

Ikvienam no mums ir vajadzīgs draugs. Dažreiz tāds, kas tikai klausās un neko nejautā. Iespējams, pat tāds, kas fiziski nav blakus un pat neeksistē. Jo varbūt tikai tā var uzticēties līdz galam?

“..vai zini, Žak, kāpēc, mūždien esot blakus, tik ātri ir klāt apnicība? ..jo tur bieži vien nav vietas padomāt un pasapņot vienam par otru..”[3]

Pats Guntis Bojārs raksta – un tas, kas liek domāt par otru, ir attālums un klusums.

[2] Turpat, 9. lpp.

[3] Turpat, 64. lpp.

Zīda čuska is a post from: Viss Notiek

Es atzīstos – visu mēnesi esmu bijis atkarīgs no Pasaules kausa spēlēm futbolā. Futbola kaislību varā esmu kopš mazām dienām.

Futbols ir spēle, kuru saprotu un izjūtu no bērna kājas. Kā pašu mazāko puišeli mani ielika vārtos, un izrādījās, ka tur jūtos kā zivs ūdenī. No sētas futbola drīz vien nokļuvu Madonas sporta skolas komandā, kurā piedalījos Latvijas jaunatnes čempionātā.

Atceros, ka piektajā klasē man bija trīs lielie sapņi. Pirmais – kaut es jelkad varētu noskūpstīt Dz. no 3.a klases. Otrais – brīva Latvija. Trešais – kļūt par pasaulslavenu futbola vārtsargu. Pirmais sapnis piepildījās pēc pieciem gadiem, otrais pēc divdesmit. Trešais, kurš tolaik šķita atkarīgs tikai no manis paša un tāpēc visreālākais, vēl nav piepildījies. Futbols sporta skolā pajuka, un vecāki mani vairāk ievirzīja uz mācībām, nevis meklējumiem turpināt futbolista karjeru.

Vēlāk daudz augstākā līmenī esmu spēlējis basketbolu un rokasbumbu. Taču šajās spēlēs man nekad nav bijušas tādas dotības kā futbolā. Futbola vārtos atgriezos pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma, piedaloties gan mediju spēlēs, gan citos regulāros veču mačos. Pašam par brīnumu, atkal jutos kā zivs ūdenī. Spēles izjūta un veiksme mani nebija pametusi, lai gan veiklība vairs nebija agrākā. Bija parādījušās arī dažas „vecuma gudrības”. Piemēram, izraujas viens uzbrucējs pret taviem vārtiem – agrāk nekavējoties izskrēju pretim un kritienā cēlu nost bumbu no pretinieka kājas. Tagad līdzīgās situācijās pieķēru sevi mirkli domājam – a, varbūt ir kādi citi varianti?…

Lielākais gandarījums bija spēlēt kopā ar dēliem, un vēl saņemt uzslavu medusmaizi: „Nu, vecīt, tu parādīji klasi…” Abi mani dēli Emīls un Jānis arī no mazām dienām bija kā apburti tieši uz futbolu. Trenējās un jau puišeļu gados izspēlējās starptautiskos turnīros pa visu Eiropu. Taču uz profesionālu futbolistu karjeru viņi netiecās. Un labi vien ir, jo ar mācībām tā lieta nav savienojama. Un, ja tavs mērķis nav Anglijas premjerlīgas līmenis, tad arī profesionāla futbolista karjera ir ne šis, ne tas.

Diemžēl jāatzīst, ka nopietna ņemšanās ar futbolu atspēlējas ar kāju ķibelēm. Patlaban spēlēt nevaru. Sākumā tas bija liels psiholoģisks trieciens. Bet ceru, ka pēc „remonta” es vēl uzspēlēšu.

Bērnībā kaimiņš man uzdāvināja krāsainu 1966. gada Pasaules kausa izcīņas emblēmu. Tā man bija maģiska vērtība.. Iztēlojos Wembley stadionā notikušo, un laikam iedzīvojos nožēlā, ka tad vēl nebiju pieslēdzies futbola pasaulei, un nebiju to redzējis. Nostalģija restaurēt nepiedzīvotas sajūtas. Laikam tāpēc katru pasaules čempionātu gaidu ar cerībām, ka varbūt šoreiz atkal angļi varētu uzvarēt. Taču viņiem diezko neveicas. Šogad atkal nekā…. Gaidīšu vēl četrus gadus.

Ilmārs un futbols is a post from: Viss Notiek

Adriāna Roze, lai arī līdz mielēm latviete, šī gada Jāņu sieru un ugunskuru nomainīja pret banāniem un San Juan svinībām Kanāriju salās. Šīs svinības ir dienā, kad visi kanārieši dedzina ugunskurus pludmalēs un ticējumā teikts, ka jālec pāri ugunskuram vai jāpeldas okeānā, lai attīrītos. Daži dzedzina vecās lietas vai arī uz lapiņas saraksta visu slikto kas noticis un sadedzina ugunskurā.

Adriānas piedzīvojumi Tenerifē is a post from: Viss Notiek

To, ko nespēja paveikt Eiropas Savienības (ES) migrācijas dienesti, paveica pasaules ekonomikas krīze. Pērn uz ES robežām aizturēti 106 200 nelegālo imigrantu, kas ir par 33% mazāk nekā 2008.gadā, ziņo ES robežaģentūra FRONTEX. Ja raugās uz imigrantu iecienītajām Kanāriju salām pirms četriem gadiem, toreiz tās pārpludināja gandrīz 32 000 nelegālo imigrantu no Āfrikas, 2009.gadā viņu skaits bija vairs tikai 13 424, bet šodienu laivu gandrīz vairs nav. Skaidrs, vēstījums ir saņemts – darba nav arī Eiropā.

Āfrikā ir vēla nakts. Akani brauc vecas automašīnas piekabē kopā ar vēl vairākiem puišiem no sava un blakus ciematiem. Tikai daži no viņiem ir vecāki par 18 gadiem. Automašīna apstājas un puišiem pavēl izkāpt. Viņi ir kaut kur tuksnesī, un šeit pavadīs turpmākās dienas, pirms došanās uz sapņu zemi Eiropu. Akani ielūkojas savu draugu sejās, kuras mēness gaismas apspīdētas izskatās pavisam ērmīgi, bet acīs lasāmas bailes. Laiva, par vietu kurā sagrabināti 100 eiro, knapi turas kopā, pirms došanās aptuveni 100 km tālajā braucienā, puišiem pašu spēkiem tā jāsaved kārtībā. Laivu slīpē, pervē un krāso. Pagaidām vēl nav zināms, kurš no puišiem krāso savu zārku, bet kurš iespēju izdzīvot.

Šādi un līdzīgi stāsti ir visiem nelegālajiem imigrantiem, kuri nonāk Kanāriju salās, taču tas ir tikai sākums, jo Eiropā viņus sagaida auksta ūdens šalts, gandrīz nekas šeit nav kā bija sapņots.

Tie puiši kuriem vēl nav 18, zināmā mērā ir pasargāti. Nepilngadības dēļ, viņus nevar deportēt un Spānijas valdībai par šiem imigrantiem jāuzņemas atbildība. Nepilngadīgie afrikāņi dzīvo tā sauktajos “Centros de Acogida de Menores” un vietējās pašvaldības arī lūdz nevalstisko organizāciju palīdzību.

Lai nepilngadīgajiem imigrantiem dotu vienādas starta pozīcijas, vispirms ir jāizlīdzina atšķirības, kas ir viņu pašu starpā. Kardināli atšķiras Marokas jaunietis no rietumsahāras jaunieša. Atšķirīgas zināšanas un domāšana ir puišiem kuri uzauguši pilsētās un tiem kuri auguši ciematos. Marokieši un pilsētnieki parasti ir labāk izglītoti, prot lasīt un rakstīt, daži jau zina franču vai angļu valodu. Ar pārējiem ir pavisam cits stāsts – viņi neprot nedz lasīt, nedz rakstīt, viņiem daudz grūtāk adaptēties eiropiešu kultūrā, viņi nemāk mācīties eiropiešiem ierastajā akadēmiskajā formā. Paiet ilgs laiks pirms viņi saprot disciplīnas jēdzienu un apgūst prasmi ieklausīties.

Imigrantu integrācijas programmā var iemācīties lasīt un rakstīt, apgūt angļu un spāņu valodas zināšanas, elementāras datoriemaņas, arī kāda aroda prasmes, piemēram, lauksaimniecībā. Tenerifes ziemeļos speciāli šim nolūkam kalnos ir izveidoti divi dārzi. No pilnīgas nulles mācību dārzos var uzzināt par augu sēšanu, kopšanu, ražas novākšanu, sēklu iegūšanu. Pabeidzot apmācību šādā programmā, jaunietim ir lielākas iespējas iegūt darbu kādā no Kanāriju salu banānu plantācijām, vai meklēt darbu lauksaimniecībās kaut kur citur Eiropā. Jāpiebilst, ka šādas iespējas ir tikai daļai imigrantu, jo visbiežāk viņus var sastapt tirgojoties pludmalē vai tirgū, veicot darbu par minimālu samaksu vai dažreiz tikai par vēdera tiesu un pajumti.

Sociālie darbinieki cer un paļaujas, ka apmācību programma ir gana intensīva, lai sasniedzot 18 gadu vecumu, ieceļojušas puisis vai meitene nepaliek uz ielas un atrod darbu. 18 gadu slieksnis ir tas, kad Spānijai vairs nav pienākums uzņemties atbildību par imigrantu, tagad viņam jānostājas pašam uz savām kājām. Kanāriju salās vieglākais veids kā izvairīties no nelegālā imigranta zīmoga ir kļūt par rezidentu. Tam nepieciešams īres līgums ar namīpašnieku, bet lai īrētu dzīvokli nepieciešama nauda, savukārt lai būtu nauda vajadzīgs darbs. Tieši darba dēļ imigranti ir riskējuši ar savu dzīvību, lai nokļūtu Eiropā un izrādās, ka darbs ir tas, kā šeit nav. Tenerifē bezdarba līmenis ir 27% un konkurence par brīvajām darba vietām ir nežēlīgi liela.

Loģiski būtu jautāt, kādēļ imigranti nedodas atpakaļ uz savu mītnes zemi, ja reiz Eiropā darba nav? Atbilde šķietami ir vienkārša, taču daudzslāņaina. Daļa imigrantu tiešām izmanto iespēju saņemt vienreizējo subsīdiju un biļeti mājupceļam, bet vairums iebraucēju sapni par Eiropu ir lolojuši gadiem un tik viegli nepadosies. Pašu imigrantu vārdiem sakot, viņi “pilnībā paļaujas uz Dievu un veiksmi”, un sakāvi neatzīs. Pat sazvanoties ar ģimeni Āfrikā viņu atbilde allaž būs neatkarīgi no apstākļiem: “Šeit viss ir labi, man ir darbs un es pelnu vairāk kā tas būtu iespējams mājās”. Kaut arī baumas par rietumu pasaules krīzi un bezdarbu ir sasniegušas melno kontinentu, šādas sarunas ar mājiniekiem atkal un atkal kādam dod cerību vai mītu par apsolīto zemi – Eiropu.

Afrikāņu sapnis par Eiropu is a post from: Viss Notiek