Brīvības piemineklis: vēsturiskie notikumi pirms 20 gadiem
- Autors:
- Ilmārs Latkovskis
- Publicēts:
- 20.08.2007
- Sadaļas:
- Latvija
- Birkas:
- Komentāri:
- 8 | Komentēt >
- Skatīts:
- 6,441 reizes
1987. gada vasarā tieši pie Brīvības pieminekļa sapnis par brīvu Latviju sāka pārvērsties īstenībā. Tieši tajā brīdī un vietā Trešā atmoda sāka pāraugt plašā visas tautas kustībā.
Brīvības piemineklī visus padomju varas gados bija slēpies milzīgais garīgais un emocionālais spēks. Tagad tas skāra ikvienu. Pat – nesatricināmi varenos režīma balstus, kuros iezagās bezcerība. Bet vakar bezcerīgajos modās jauna, vēl bailīga cerība. Bailīgie saņēmās piesardzīgai drosmei. Piesardzīgie tapa droši. Bet jau tā drošie kļuva nevaldāmi.
1935 – 1987: SIMBOLU MAĢISKAIS SPĒKS
Kāpēc padomju vara, kas visu grāva un postīja ar tik vieglu roku, ļāva Brīvības piemineklim neskartam palikt savā vietā? Pašā Rīgas centrā – tik nepārprotams un izaicinošs atgādinājums par Latvijas brīvību. No Vecrīgas puses skatoties, fonā aiz Brīvības pieminekļa uz mājas jumta smieklīgi rēgojās salīdzinoši sīks kompartijas slavinājuma lozungs „PSKP slava!”. Bet visiem, kas bija spiesti nolikt ziedus pie padomju valsts dibinātāja Ļeņina pieminekļa, tālumā nevarēja palikt nepamanīts daudz varenākais valsts simbols – ar trim virs Rīgas paceltām zvaigznēm.
Brīvības piemineklis bija kļuvis par simbolu, kurā ierakstīta tautas atmiņa. Kodēta informācija, kura savā pilnībā nav apjaušama ar mūsu racionālo domāšanu un nav vienkārši izstāstāma vai aprakstāma. Simboli uztur mūsu saiti ar tautas pagātni neapzinātā līmenī. Īpaši nozīmīgi tas bija vidējai un jaunākajai paaudzei, kas pati vairs nebija pieredzējusi brīvu Latviju. Visus nebrīves gadus Brīvības pieminekļa simbolos snauda maģisks spēks. Zemapziņā Tēvzemes un Brīvības ideja dzīvoja pat tiem, kuri ar prātu vairs nekādi nevarēja iedomāties brīvu Latviju. Tas saglabāja respektu pret Brīvības pieminekli arī tiem, kuri citādi jau bija pieņēmuši sirdsapziņas kompromisu ar padomju režīmu un komunistisko ideoloģiju.
Iespējams, ka mūsu brīvības pretinieki gaidīja, kad laika zobs pats no sevis sadrupinās Brīvības pieminekli, tas nozīmētu, ka bezcerība ir sadrupinājusi arī mūsu vēsturisko atmiņu. Bet tas nenotika.
14. JŪNIJS SĀKUMS
Jūnija sākumā runāja, ka 14. datumā kaut kas notikšot pie Brīvības pieminekļa. Protams, tas izraisīja pamatīgu intrigu. Bija taču zināms, ka līdz šim pat vissīkāko kustību pie Brīvības pieminekļa novēri čekas modrā acs. Pat vienkārša tuvošanās brīvības piemineklim jau draudēja ar nopietnām aizdomā par pretvalstisku rīcību. Tagad kaut kāda cilvēktiesību aizstāvju grupa „Helsinki – 86” tur gatavojās atzīmēt komunistiskā terora upuru piemiņu…
Par helsinkiešiem > toreiz dzirdēji bija vēl tikai retais. Vai tie kādi ārzemnieki? Nē, taču, Helsinkos laikam ir pieņemts jaut kāds dokuments par cilvēktiesībām. Bet gan jau tur tomēr kaut kādas ārzemes ir iejauktas…
Lai ko arī kurais zināja un domāja par grupu „Helsinki – 86”, tomēr kaut kas īsti vēl neapjausts lika ar nepacietību gaidīt 14. jūniju. Kāda neapzināta solidaritāte. Sajūta, ka mūsu dzīvē sāksies kaut kas ilgi gaidīts. Tomēr daudzi sākumā uzķērās uz toreiz jau diezgan elastīgo padomju propagandas āķa, ka helsinkieši ir radikāli ekstrēmisti un buržuāziskie nacionālisti, kuru rīcību inspirē ārzemju specdienesti un pretpadomju organizācijas.
14. jūnijs toreiz lielākajai tautas daļai nebija tik konkrēti zināms vēsturiskās atmiņas datums, par kādu tas kļuva jau pēc gada. Tie, kas paši nebija piedzīvojuši 1941. gada jūnija notikumus, protams, vairāk vai mazāk bija dzirdējuši par deportācijām. Taču tautas vēsturiskā atmiņa ikdienas apzinātajā līmenī jau bija diezgan pabālējusi. Lai gan Gorbačova peretroikas laikā bija izskanējusi maiga kritika par staļinisma noziegumiem pret tautām, tomēr kaut ko tādu – uzdrošināties manifestēt pie Brīvības pieminekļa – tas patiešām izklausījās vienreizēji, pat ekstrēmi.
Pienāca 14. jūnija rīts. Līņāja. Vēsturiskā piemiņas diena. Mēs jau bijām sākuši apjaust, ko šī diena nozīmēja mūsu pagātnē. Bet mēs vēl neapjautām, ka tā ļoti daudz nozīmēs arī mūsu nākotnei.
Čeka un kompartija šoreiz bija nolēmusi pretdarbību ar diezgan liberālām metodēm. Morāle gan bija diezgan ciniska – upuru godināšana vietā pie Brīvības pieminekļa sarīkot līksmus tautas svētkus ar dejotājiem un riteņbraukšanas sacensības. Iepriekšējās dienas steigā tika saorganizēti deju kolektīvi un riteņbraucēji. Viņi, protams, nezināja, kādi misiju tiem ir atvēlējusi vara. Bet arī tas jau bija vēl nebijis gods Piemineklim.
Brīvības pieminekļa apkārtnē pulcējās jau tūkstošiem cilvēku. Dejotāji un riteņbraucēji izskatījās kā tāds laika kavēklis pirms galvenajiem notikumiem. Visi gaidīja kaut ko īpašu. Varēja nojaus, ka cilvēkus un notikumus saspringti vēro arī modrā acs. Svētku organizatori jūtami nervozi izrīkoja dejotājus un riteņbraucējus. Viņi centās radīt brīvu gaisotni pēc sava prāta, taču viss sanāca ļoti samāksloti. Riteņbraukšana jau sāka izsīkt. Cilvēki bija pamanījuši ar helsinkiešu, kuri Bastejkalnā pieticīgi gaidīja savu vēsturisko uznācienu. Jautrības izrīkotāji izmisīgi meklēja jaunus un jaunus riteņbraucējus, kas vēl varētu startēt Brīvības pieminekļa pakājē. Viņu pēdējā cerība bija pārvērst visu pasākumu bezjēdzīgā balagānā, lai cilvēki apnikumā vienkārši izklīstu. Taču tautas pacietība bija stiprāka.
Laiks pamazām noskaidrojās. Vēsturiskais brīdis bija sagaidīts. Viņi nāca no Basteja bulvāra puses. Cilvēki disciplinēti un lepni pašķirās uz abām pusēm, lai atbrīvotu ceļu gājējiem. Priekšgalā – jauna meitene latviešu tautas tērpā un jauns cilvēks gaišā uzvalkā. Eva Biteniece un Rolands Silaraups. Abiem rokās baltas rozes. Helsinkiešu gaita ir svinīga, pat majestātiska. Ap ziedu pušķiem aptītas lentes, uz kurām, nedaudz piepūloties, var izlasīt vārdus, kurus tolaik skaļi neizrunāja: “Dievs, svētī Latviju!” un “Tēvzemei un Brīvībai!”. Varēja sajust cilvēku aizturēto elpu. Sapnis sāk pārvērsties par īstenību.
Tauta apzinās un izjūt šo brīdi. Tā ir neiedomājama uzdrošināšanās, izaicinājums. Bailes jaucas kopā ar vēl neapjaustu cerību. Cilvēki aizvien drošāk pievienojas helsinkiešu gājienam. Pirmās rozes latviešu tautas upuru piemiņai nogūla Brīvības pieminekļa pakājē. Jaunie cilvēki atritināja plakātu ar uzrakstu: “14. jūnija upuru piemiņai”.
Runas nebija garas un skaļas. Viss jau bija pateikts. Tas ir sākums. Pieminekļa pakājē aizvien vairāk sagūla arī citu cilvēku nestie ziedi. Katru puķu pušķi pavadīja apkārtējo aplausi un ovācijas. Varas vīri un viņu rokaspuiši apjukumā tikai noskatījās. Nepatika viņiem tas. To varēja redzēt, un to vajadzēja redzēt visiem. Slēpjot savu apjukumu, vara tomēr saņēmās pamazām un diezgan mierīgi izstumdīt cilvēkus. Viss – beigas, pietiek. Nē, tas ir tikai sākums…
14. jūnija notikumi pie Brīvības pieminekļa zināmā mērā bija apjukums visiem. Tauta tā uzreiz nevarēja noticēt, ka ir pārrauts baiļu un neticības apburtais loks. Bija liela iedvesma, bet neviens īsti nezināja, ko tagad darīt? Radošā inteliģence bija apmulsusi par to, ka vienkārši cilvēki no grupas “Helsinki – 86”, skaidrā un gaišā dienas laikā noliekot puķes pie pieminekļa pašā Rīgas centrā, pateica to, ko mūsu radošie gadiem ilgi bija runājuši caur puķēm. Bet vislielākais apmulsums bija kompartijas vadošo un atbildīgo personu aprindās. Viņi izrādīja dažus kusli smieklīgus centienus notikumus pie Brīvības pieminekļa interpretēt kā atsevišķus provokatoru izlēcienus. Varbūt arī patiešām viņi tā domāja, jo nākamais ziedu nolikšanas pasākums pie Brīvības pieminekļa viņus pārsteidza nesagatavotus.
23. AUGUSTS: VĒL VIENS SOLIS PRETIM BRĪVĪBAI
Par gaidāmajiem 23. augusta notikumiem pie Brīvības pieminekļa jau runāja daudz vairāk, nekā tas bija jūnijā. Līdz ar to tika aktualizēta arī 23. augusta vēsturiskā nozīme – 1939.gadā parakstītā slepenā vienošanās starp komunistisko Krieviju un fašistisko Vāciju, kas sadalīja ietekmes zonas Eiropā. Diena, kurā tik parakstīts nodevīgais spriedums Latvijas brīvībai.
Jūnija notikumi pie Brīvības pieminekļa tautu bija iedrošinājuši spert vēl vienu soli tālāk pretim savai brīvībai. Tūkstošiem cilvēku ar nepacietību gaidīja puķu revolūcijas turpinājumu. Ne tikai gaidīja, bet daudzi arī gatavojās tai. Mēs vēlreiz apliecināsim, ka savu brīvību neesam aizmirsuši.
Gatavojās arī padomju drošības spēki un partijas atbildīgie orgāni. Nervozi un drudžaini. Gluži vai ar diversijas metodēm tika imitēts ūdens vada pārrāvums Gorkija (Valdemāra) ielā, kādēļ papildus satiksme bija jānovirza gar Brīvības pieminekli. Tomēr ap pulksten 11.00 jau visa Brīvības pieminekļa apkārtne bija necaurejami pilna ar cilvēkiem. Miliču ķēdes kļuva aizvien varenākas, lai cilvēkiem neļautu piekļūt piemineklim. Taču ik pa brīdi kaut kur varas ķēde tika pārrauta. Tad darbībā tika iesaistīta smagā tehnika – gar ielas malu sabrauca “Ikarus” milzīgie autobusi. Stāvēja cits pie cita, visu laiku neganti rūca, dūmoja un smirdēja. Cilvēkos iejuka partijas aģitatori un propagandisti – it kā autoritatīvi politiskie komentētāji un vēsturnieki, kuri pūlējās dot pareizo interpretāciju vēsturiskajiem un tās dienas notikumiem. Čekai izdevās no kāda Basteja bulvāra dzīvokļa savākt “Helsinki – 86” līderus. Taču viņi jau savu bija paveikuši 14. jūnijā – tauta jau zināja, kas tādā dienā darāms pie Brīvības pieminekļa.
Cilvēki, spontānu emociju vadīti, kā nu kurš varēja, tika cauri miliču ķēdei un ar ziediem rokās devās pie Brīvības pieminekļa. Vīrieši, sievietes, veci un jauni – ik pa brīdim viņi, aplausu un ovāciju pavadīti, uzdrošinājās gājienam ar ziediem rokās uz “Tēvzemei un Brīvībai” pakāji. Tā bija burvīga brīvības un uzdrošināšanās sajūta. Viņu piemērs iedvesmoja aizvien jaunus un jaunus cilvēkus. “Saktas” puķu tantiņām andele todien gāja no rokas. Vēl pāris tādas dienas, un dažs labs puķu biznesmenis patiešām varētu kļūt par miljonāru.
Protams, ka bija bailes. Bet vismaz varēja uzgavilēt citu drosmei. Tomēr arī visiem iedrošinātajiem un pusdrošajiem vai ik uz soļa nācās sastapties ar čekas modro aci. Sākumā tā skatījās mierīgi, bet draudīgi. Mēs visu redzam, mēs visu iegaumējam. Par visu jums vajadzēs atbildēt!
Padomju aģitatoriem diez ko neveicās ar pareizajiem vēstures pierādījumiem. Viņi tikai uzkurināja daudzas citas stihiskas diskusijas, kas ātri vien pārvērtās par “spēli un vieniem vārtiem”, proti, ne jau par labu partijai un valdībai. Tautas ovāciju un gaviļu pavadībā pieminekļa pakājē gūla aizvien vairāk un vairāk ziedu. Modrās acs skatiens tapa aizvien draudošāks. Žurnālistiem un fotoreportieriem, kuriem sākotnēji tika dota salīdzinoši liela pārvietošanās brīvība, nu jau tika piedraudēts, ka varētu salauzt ne tikai tehniku, bet arī kādu paša kaulu. Daži, kuri nepratās laicīgi aizvākties, to arī dabūja izbaudīt uz savs ādas.
Miliči, sadevušies rokās, jau diezgan izmisīgi mēģināja noturēt cilvēku tūkstošus, lai tie netiek pie Brīvības pieminekļa. Šur tur kāds milicītis tika pastumts, kādam trāpīja mesta sīknauda. Varas puišiem vajadzēja atrast nekārtību ieganstu, lai sāktu pielietot spēku. Sākās cilvēku tvarstīšana un spundēšana milicijas mašīnās. Miliču ķēdes sāka spiest pūli prom no tuvākās apkārtnes – uz stacijas pusi. Tad arī sākās visdraudīgākie izrēķināšanās gadījumi. Visniknāk strādāja puiši bez uniformām.
Meiteni velk aiz matiem pa zemi. Kāds vīrs sašutumā iesaucas – ko jūs darād! Tad arī viņš tiek notrieks zemē, pacelts aiz rokas un kājām un nežēlīgi spārdīts. Jaunieši, kurus miliču ķēdes spiež prom uz stacijas pusi, uzmet puķes uz milicijas bobika jumta. Tas ir pietiekams iegansts, lai arī viņi tūlīt tiktu rauti pa zemi aiz matiem un spārdīti.
Tas jau bija izrēķināšanās un iebaidīšanas terors. Kādu simtu nogādāja milicijā un čekā.
Vēl zīmīgi, ka tautas izgaiņāšanai tika izmantoti ugunsdzēsēju mašīnu ūdensmetēji. Protams, tie nebija tanki vai bruņutransportieri, bet tas jau bija kaut kas vēl nebijis.
Tajā pašā vakarā radio “Amerikas balss” ziņoja par dienas notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Demonstrācijā esot piedalījušies 5000 cilvēku. Stāstīja par ziedu nolikšanu, par varas vīru brutālo rīcību. Par mums runāja pasaulē – tātad notikušais nebija sapnis.
Tās vasaras notikumi pie Brīvības pieminekļa radīja pārliecību, ka arī sapnis par brīvu Latviju visai drīz varētu pārvērsties īstenībā. Tās domas, ko vēl vakar pauda tikai atsevišķi disidenti, sāka pārņemt visu tautu. Notikumi pie Brīvības pieminekļa atmodināja ticību Tēvzemei un Brīvībai. Mēs gribam, mēs varam un mēs drīkstam būt brīvi.
23. augustā līdzīgas akcijas notika arī Viļņā un Tallinā. Taču cilvēku skaita un notikumu emocionālā lādiņa ziņā Rīga palika nepārspēta. Ne lietuviešiem, ne igauņiem nav tik izteikta brīvības simbola, kāds ir mūsu Brīvības piemineklis. Varas iestāžu reakcija uz notikušo atgādināja staļinisko laiku propagandu. Atmaskojoši raksti avīzēs, darbalaužu sašutuma mītiņi un reportāžas par tiem televīzijā. Par galvenajiem vaininiekiem un kūdītājiem tika iztēloti kaut kādi amerikāņu senatori, kuri parakstījuši kādu tur aicinājumu.
Šeit esot tikai daži pakaļskrējēji. Kopumā šī propaganda izskatījās absurda un nožēlojama. Puķu revolūcija, kā vēlāk bieži vien dēvēja Atmodas laika spilgtākos notikumus, bija sākusies. Bija skaidrs, ka tuvākajā laikā Brīvības piemineklis pulcēs tautu tai vēsturiski nozīmīgos datumos – 14. jūnijā, 23. augustā, 18. novembrī.
Līdz 1988. gada vasarai Pieminekļa notikumu kalendāram pievienojās vēl viena piemiņas diena – 25. marts. Kompartija presē centās uzturēt kņadu vecajā garā. Taču iepriekšējā gada notikumi pie Brīvības pieminekļa kā varena straume jau bija aizrāvuši līdzi visu tautu. Ar to vairs nevarēja izrēķināties, ar to bija jārēķinās.
Tava pauri ir tik notikums 14 .junija pie Brivibas pieminekla???Ka tas viss radas,tev nav ne jegas.Ta ka,nevilto vesturi nolapitais skribent!!!
Latkovska kungam var pateikt paldies par so rakstu.Nekur nav jutama tendenciozitate kadu izcelt.Nedz es,nedz ari kads cits neko nebutu paveikusi,ja tauta nebutu mus atbalstijusi.—–Citos rakstos un laikrakstos gan jutams egoisms un meligums.Tiek izcelti un reklameti tiesi tie,kuri vismazak pielika roku lai notiktu si Atmoda.Ir,teiksim,smiekligi rakstit par so atmodu,nerunajot aci pret aci ar mani,bet tas vel lidz sim bridim nav noticis. Sodienas Latvija valda drausmigs terors,kurs diezgan veiksmigi tiek slepts.Ir noslepkavoti neskaitami nacionali domajosi latviesi.Savu roku pie sim slepkavibam ir pielikusi musu “ta saucama inteligence”. Musu prieksa vel stav drausmigo noziegumu publiskosana…..un ne jau par padomju laikiem vien,bet tiesi par pec Atmodas laiku !
Paldies helsinkiešiem par 1987. gadu! Tālākajās gaitās es gan viņus neredzu kā tikpat drosmīgas un stipras personības. Nesaprotu, ko nozīmē Silaraupa vilšanās trimdas latviešos. Manuprāt, tas nav īpaši godīgs un vīrišķīgs attaisnojums savai aiziešanai amerikāņu dzīvē. 90-to sākumā Vācijā satiku vienu veco vīru, “bijušo”, kurš padevies daudzmaz nodrošinātu vecumdienu laiskumam, bet arī kaut ko kurnēja par vilšanos brīvajā Latvijā. Grantiņa izdarības man vispār nav saprotamas, bet tur laikam nevar ņemt par pilnu un var izteikt tikai līdzjūtību. Varbūt Rožkalns vēl kādu saprātu un gaišumu ir saglabājis…Bet nevajag no šiem cilvēkiem prasīt neiespējamo. savu misiju viņi ir paveikuši.
Noņemu cepuri un paklanos bijušo cīnītāju priekšā par 1987. gadu. Taču ar to viņi savu brīvības cīnītāju misiju arī beidza. Bet arī tas bija daudz.
Biju viens no tiem pieciem, kas organizēja abas demonstrācijas. Tagad veidojām 20. gadu atceri.
Paldies Ilmāram par šo rakstu, un par to – 19. augustā!
Viss notiek pēc dzīves loģikas, tad mums bija lielais uzdevums, par ko saņēmām lielu gandarījumu.
Tagad cits laiks, citi procesi, kuri tautas interešu aistāvībai prasa cita ekipējuma cīnītājus. Ļoti ceru, ka tādi vairosies un varbūt arī HansaMedija ar laiku nobriedīs par “Helsinku” grupu?..
Apstākļi atkal sabiezē, mūsu nāciju rausta gabalos, tikumus cenšas iemīt dubļos, genofondu izsēt pasaulē. Krievu valoda atkal kļūst uzmācīga. Cilvēka (īstās) tiesības tiek bradātas.
Mūsu centrs no punkta M. pārvietojies uz B., kur tikai 2% lēmumus pieņem balsojot, kur 70% deputāti ir hmsx, kur 400 tualetēs pludo narkotikas…
Kas aizstāvēs mūsu zemi tagad?
Ar divējādām jūtām skatos uz šo laiku atceri. Protams, jauniešiem nek nevar pārmest, ka viņi neko daudz nezina par to. Ne viņi ir pie vainas šajā nezināšanā. Bet netaisni tas ir, ka šiem notikumiem tik maz uzmanības veltīts līdzšinējā uzrakstītajā vēsturē. Un, protams, to jūt un zina tikai tie cilvēki, kuri paši bija klāt.
laikam nevajadzētu kaunēties par to, ka neko neatceros, jo biju makten mazs puika tajā laikā, bet ļoti labprāt noskatījos sižetus un labprāt uzzinātu vēl kaut ko vairāk par šo mūsu valsts vēstures posmu. Paldies autoram par rakstu!
Šiem notikumiem par godu 23. aug. bija sarīkojums Tautas frontes muzejā. Bija patīkami redzēt vecos “revolucionārus”. Patīkami arī, ka viņi nemaz nebija nīgri, ka nav gana slavināti Latvijas vēsturē. Pretstatā viņiem izdēlās bijušais “Padomju Jaunatnes” redaktors Andrejs Cīrulis, kura nopelni Latvijas brīvības cīņās neesot gana novērtēti.