Edijs Bošs

Komentāri un kritika par manām ‘LTF paradigmas’ tēzēm, to uzpotēšana lielākam jautājumam par Latvijas sabiedriskās elites stāvokli un attīstību motivē mani slīpēt šīs domas tālāk. Impulss šoreiz nāk no britu ārlietu ministra Deivida Milibenda intervijas, kuru nupat izlasīju The Guardian.

Britu politika un vēlēšanu kampaņa, lai paliek britiem. Taču koncepts, ko Milibends piesauc – ‘anti-politika’ – ir tas trūkstošais zīmols, argumenta esence, kura man, iespējams, pilnīgākai domas skaidrībai ‘LTF paradigmas’ tēzēs pietrūka.

‘LTF paradigma’ bija mēģinājums Atmodas laika politikā saskatīt priekšvēstnesi, izskaidrojumu – vai vismaz daļiņu izskaidrojuma – mūsdienu Latvijas sabiedrībai tik raksturīgajam anti-politikas garastāvoklim.

Anti-politika nenozīmē apolitiskumu. Apolitiskums ir norobežošanās, intereses trūkums par politisko dzīvi un no tā izrietošs politisku uzskatu raupjums. Anti-politika savukārt ir anarhisma radiniece, kaut kādā ziņā tā sākumstadija.

Anti-politika, kā es to definētu, ir pieņēmums, ka politikas ļaunuma sakne ir pati politika, pat relatīvi demokrātiska politika un tās tradicionālie valsts pārvaldes institūti – politiskās partijas, parlamenti, ierēdniecība, valdības un ministri, lobiji. Pat gadījumos, kad tas balstīts uz iespaidīgām intelektuālām konstrukcijām, anti-politikas uzskats parasti netiek tālāk par konstatējošo daļu. Vērā ņemamu alternatīvu tradicionālajai politikai anti-politikas piedāvājumā nav, un, kad ir, tad tās ir tādas vai citādākas nokrāsas revolucionāras utopijas.

Palieku pie pārliecības, ka vienīgās zāles pret mūsdienu Latvijas politikas kroplībām ir pietiekami lielas – katrā ziņā lielākas nekā šobrīd – sabiedrības daļas gatavība saprast savas anti-politikas bezjēdzību un tapt politiski aktīviem, līdz ar to kļūstot par sabiedriskās elites sastāvdaļu. Vislabāk pielikt roku savas valsts pārvaldei, izmantojot to pašu veco, tradicionālo demokrātijas instrumentu – politiskās partijas.

Zinu: partijas ir tādas un šitādas; tur priekšā sēž tādi un šitādi; negribu, lai par mani domā tā un šitādi. Bet kāda ir alternatīva?

Milibends tajā pašā augstākminētajā intervijā saka, un tam es piekrītu, ka „tieši caur politiku sabiedrība nokļūst pie sociālām, ekonomiskām un politiskām izmaiņām”. Caur politiku, nevis caur anti-politiku.

P.S. Termins ‘anti-politika’ nav ne Milibenda, ne manis izgudrots. Pirmoreiz ar to sastapos ungāru disidenta Ģerģa Konrada tāda paša nosaukuma esejā. Konrada „Antipolitika”, sarakstīta 1980-to gadu sākumā, gan šo konceptu lieto nedaudz citādākā – Aukstā kara laikmeta problemātikas kontekstā.

Saistīta diskusija:
http://www.vissnotiek.lv/site/modules/news/index.php?storytopic=49

Lasiet vēl:

• Nav līdzīgu rakstu