Afrikāņu sapnis par Eiropu
- Autors:
- Adriāna Roze
- Publicēts:
- 28.06.2010
- Sadaļas:
- Ceļojumi
Eiropa
Galerijas - Birkas:
- Imigranti
Tenerife - Komentāri:
- 3 | Komentēt >
- Skatīts:
- 351 reizes
To, ko nespēja paveikt Eiropas Savienības (ES) migrācijas dienesti, paveica pasaules ekonomikas krīze. Pērn uz ES robežām aizturēti 106 200 nelegālo imigrantu, kas ir par 33% mazāk nekā 2008.gadā, ziņo ES robežaģentūra FRONTEX. Ja raugās uz imigrantu iecienītajām Kanāriju salām pirms četriem gadiem, toreiz tās pārpludināja gandrīz 32 000 nelegālo imigrantu no Āfrikas, 2009.gadā viņu skaits bija vairs tikai 13 424, bet šodienu laivu gandrīz vairs nav. Skaidrs, vēstījums ir saņemts – darba nav arī Eiropā.
Āfrikā ir vēla nakts. Akani brauc vecas automašīnas piekabē kopā ar vēl vairākiem puišiem no sava un blakus ciematiem. Tikai daži no viņiem ir vecāki par 18 gadiem. Automašīna apstājas un puišiem pavēl izkāpt. Viņi ir kaut kur tuksnesī, un šeit pavadīs turpmākās dienas, pirms došanās uz sapņu zemi Eiropu. Akani ielūkojas savu draugu sejās, kuras mēness gaismas apspīdētas izskatās pavisam ērmīgi, bet acīs lasāmas bailes. Laiva, par vietu kurā sagrabināti 100 eiro, knapi turas kopā, pirms došanās aptuveni 100 km tālajā braucienā, puišiem pašu spēkiem tā jāsaved kārtībā. Laivu slīpē, pervē un krāso. Pagaidām vēl nav zināms, kurš no puišiem krāso savu zārku, bet kurš iespēju izdzīvot.
Šādi un līdzīgi stāsti ir visiem nelegālajiem imigrantiem, kuri nonāk Kanāriju salās, taču tas ir tikai sākums, jo Eiropā viņus sagaida auksta ūdens šalts, gandrīz nekas šeit nav kā bija sapņots.
Tie puiši kuriem vēl nav 18, zināmā mērā ir pasargāti. Nepilngadības dēļ, viņus nevar deportēt un Spānijas valdībai par šiem imigrantiem jāuzņemas atbildība. Nepilngadīgie afrikāņi dzīvo tā sauktajos “Centros de Acogida de Menores” un vietējās pašvaldības arī lūdz nevalstisko organizāciju palīdzību.
Lai nepilngadīgajiem imigrantiem dotu vienādas starta pozīcijas, vispirms ir jāizlīdzina atšķirības, kas ir viņu pašu starpā. Kardināli atšķiras Marokas jaunietis no rietumsahāras jaunieša. Atšķirīgas zināšanas un domāšana ir puišiem kuri uzauguši pilsētās un tiem kuri auguši ciematos. Marokieši un pilsētnieki parasti ir labāk izglītoti, prot lasīt un rakstīt, daži jau zina franču vai angļu valodu. Ar pārējiem ir pavisam cits stāsts – viņi neprot nedz lasīt, nedz rakstīt, viņiem daudz grūtāk adaptēties eiropiešu kultūrā, viņi nemāk mācīties eiropiešiem ierastajā akadēmiskajā formā. Paiet ilgs laiks pirms viņi saprot disciplīnas jēdzienu un apgūst prasmi ieklausīties.
Imigrantu integrācijas programmā var iemācīties lasīt un rakstīt, apgūt angļu un spāņu valodas zināšanas, elementāras datoriemaņas, arī kāda aroda prasmes, piemēram, lauksaimniecībā. Tenerifes ziemeļos speciāli šim nolūkam kalnos ir izveidoti divi dārzi. No pilnīgas nulles mācību dārzos var uzzināt par augu sēšanu, kopšanu, ražas novākšanu, sēklu iegūšanu. Pabeidzot apmācību šādā programmā, jaunietim ir lielākas iespējas iegūt darbu kādā no Kanāriju salu banānu plantācijām, vai meklēt darbu lauksaimniecībās kaut kur citur Eiropā. Jāpiebilst, ka šādas iespējas ir tikai daļai imigrantu, jo visbiežāk viņus var sastapt tirgojoties pludmalē vai tirgū, veicot darbu par minimālu samaksu vai dažreiz tikai par vēdera tiesu un pajumti.
Sociālie darbinieki cer un paļaujas, ka apmācību programma ir gana intensīva, lai sasniedzot 18 gadu vecumu, ieceļojušas puisis vai meitene nepaliek uz ielas un atrod darbu. 18 gadu slieksnis ir tas, kad Spānijai vairs nav pienākums uzņemties atbildību par imigrantu, tagad viņam jānostājas pašam uz savām kājām. Kanāriju salās vieglākais veids kā izvairīties no nelegālā imigranta zīmoga ir kļūt par rezidentu. Tam nepieciešams īres līgums ar namīpašnieku, bet lai īrētu dzīvokli nepieciešama nauda, savukārt lai būtu nauda vajadzīgs darbs. Tieši darba dēļ imigranti ir riskējuši ar savu dzīvību, lai nokļūtu Eiropā un izrādās, ka darbs ir tas, kā šeit nav. Tenerifē bezdarba līmenis ir 27% un konkurence par brīvajām darba vietām ir nežēlīgi liela.
Loģiski būtu jautāt, kādēļ imigranti nedodas atpakaļ uz savu mītnes zemi, ja reiz Eiropā darba nav? Atbilde šķietami ir vienkārša, taču daudzslāņaina. Daļa imigrantu tiešām izmanto iespēju saņemt vienreizējo subsīdiju un biļeti mājupceļam, bet vairums iebraucēju sapni par Eiropu ir lolojuši gadiem un tik viegli nepadosies. Pašu imigrantu vārdiem sakot, viņi “pilnībā paļaujas uz Dievu un veiksmi”, un sakāvi neatzīs. Pat sazvanoties ar ģimeni Āfrikā viņu atbilde allaž būs neatkarīgi no apstākļiem: “Šeit viss ir labi, man ir darbs un es pelnu vairāk kā tas būtu iespējams mājās”. Kaut arī baumas par rietumu pasaules krīzi un bezdarbu ir sasniegušas melno kontinentu, šādas sarunas ar mājiniekiem atkal un atkal kādam dod cerību vai mītu par apsolīto zemi – Eiropu.
O, Santiņ! Sveicieni Afrikas puišiem no Latvijas! Jāpaciešas līdz augusta beigām un tad jau stāsts par viņiem būs redzams raidījumā, un arī stāsts par tevi un David.
Ari pasi puikas no bildém jau apskatíjusi sevi fotografijás un ir sajúsmá, viená laidá viens par otru uzsauc ¨que guapo¨ jeb ¨cik smuks¨. Míli sveicieni no Lansine, Talibe, Bringo, Mbarek u.c.!
krāsainas un emocionāli bagātas bildes! paldies arī par jauko stāstu.