Ir pagājis mēnesis, kopš esmu prom no mājām. Esot vajadzīgas 3 nedēļas, lai iztukšotu galvu no domām, kas kņud ikdienā. Viena doma gan palika urdot – ko darīt 18.februārī? Droši vien Latvijas mediju telpā norit pirms referenduma histērija. Man patīk diskusijas, bet šoreiz priecājos, ka tas iet secen. Visi, kas sakuļ ūdeni un diezgan agresīvi spiež man šobrīd izdarīt izvēli, nomāc. Labi, ka 9000 kilometrus no Latvijas, iespējams netraucēti pieņemt lēmumu.

Pavisam cilvēcīgi – man ļoti rūp Latvija, latvieši un latvietība. Patīk sajūta, ka es piederu kādai kopienai un man ir saknes, kuras iestiepjas dziļi mūsu kopīgajā vēsturē. Es vienkārši praktiski redzu savu vietu uz pasaules kultūrvēsturiskās kartes un tas liek justies labi. Jā, iespējams, egoistiski.

Paziņa reiz teica, ka droši vien pēc 200 gadiem latviešu valoda praktiski nebūs, taču kādēļ gan neļaut tai turpināties vismaz divus gadsimtus? Nezinu skaitļus, bet ticu, ka turpināsimies, ja paši to vēlēsimies, organizēsim un investēsim tajā laiku, resursus un talantus. Negaidot, ka (valsts, onkulis, fonds) dos, bet pašiem saglabāt to, kas mīļš un svarīgs. Tā ir mūsu brīvība – būt latviešiem – ja to vēlamies.

Piederu paaudzei, kurai nav nemitīgi jāatgādina, ka cilvēktiesības stāv pāri valstu robežām, nacionalitātēm, konfliktiem un vēlmēm kaut ko pierādīt. Vieglāk būtu vispār nepiedalīties referendumā, no CVK uzzinu, ka tuvākā vēstniecība, kurp varu doties nobalsot ir Tokijā, 350.00 Ls aviobiļetei man ir par sālītu. Tuvākais iecirknis, kur var balsot pa pastu ir Pekinā. Tātad, pase jāsūta uz Ķīnu un jāpaliek bez saviem dokumentiem vismaz 2 nedēļas. Riskanti un salīdzinoši drošais DHL sūtījums maksā 45 Ls. Vai mana balss latviešu valodai ir visa tā muļķīgā riska un 45 Ls vērta? Ar pases nozaudēšanu joki mazi. Pieņemu lēmumu, ka to nedarīšu.

Vakarpusē sāk mocīt sirdsapziņa. Atceros jaunlatvieša Ausekļa biogrāfiju. Tur aprakstīts, cik zema un nevajadzīga tanī laikā bija latviešu valoda. Tajā  nebija pat vārdu, ko vēlāk nepieciešamības pēc izdomāja pats Auseklis, Atis Kronvalds u.c. Viss tas, ko senči darījuši, lai mums būtu sava valoda un, piedevām, oficiāli nostiprināta. Tālumā ir tik daudz citu jauku lietu, ko darīt un paspēt, bet es jau tagad domāju – kā saorganizēt 23.jūnija vakaru, lai satiktos ar tiem pāris latviešiem, kas dzīvo Indonēzijā. Kāpēc? Lai būtu sava vieta un laiks būt latviešiem. Šis izklausīsies salkani, taču personīgi uztveru dziesmas vārdus: „Tik, cik būs uguņu uz katra kalna, Tik mēs arī dzīvosim.” Tātad, tik ilgi, kamēr es, mans brālis, māsīca vai draudzene rūpēsimies par savu zemi, cilvēkiem un kopīgajām vērtībām, būs arī latviskais.

No rīta savu lēmumu tomēr mainu. Tā kā balsot sanāk 14.februārī, lai iet – atzīšos mīlestībā Auseklim un savai valodai. Visa šī situācija liek izsvērt, ka arī bez šādām emocionālām pārdomām, arī ikdienā jākopj sava valoda, jāaizstāv grāmatu izdošana latviešu valodā un, apgūstot svešvalodas, dzimtā valoda tomēr jāprot vislabāk.

Izteicies par referendumu laikam būs ikviens, kuram nav slinkums, taču pašu svarīgāko esmu pataupījusi noslēgumam – vēlos atgādināt, ka būtu lieliski, ja turpmāk balsot varētu elektroniski. Tas ietaupītu naudu, nevajadzīgu adrenalīnu un laiku. Sirsnīgs paldies atsaucīgajiem CVK darbiniekiem un draudzīgajiem ierēdņiem Latvijas vēstniecībai Ķīnas Tautas Republikā, kuri ātri reaģēja uz radušos situāciju. Taču, varbūt pienācis laiks 21.gs. ne tikai emocionāli ķidāt savu identitāti un vērtības, bet beidzot arī sakārtot savu valsti un padarīt ērtu iespēju tās veidošanā piedalīties ikvienam pilsonim? Pietiek jau ar adrenalīnu, ko rada politiķi ar spiedienu izdarīt izvēli „par” vai „pret”. Vismaz balsošana varētu noritēt bez liekas papīra tērēšanas.

Lasiet vēl:

• Cunami, kas atnesa mieru
• Bali portreti