2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.1. Dziesmas maģiskais spēks

1986. gada „Mikrofona” noslēguma koncerts kļuva par vainagojumu visu aptauju vēsturē. Šis notikums būtu rakstāms arī Latvijas vēstures grāmatās.Mans vērtējums gan saistās ar subjektīvu „interešu konfliktu”. Tolaik strādāju radio „Mikrofons” redakcijā un biju cieši saistīts gan ar aptauju, gan ar noslēguma koncertu. Biju 1986. gada noslēguma koncerta scenārija autors. Līdz ar to es arī nonācu ar „Dzimto valodu” saistīto intrigu un konfliktu virpulī. Taču domāju, ka „Dzimtās valodas” izskanēšana 1986. gadā un dziesmas uzvara „Mikrofona” aptaujā bija nozīmīgs pārdzīvojums visai tautai.

Šobrīd vairs neatceros, kā un precīzi kad „Dzimtā valoda” pirmo reizi izskanēja tautās. Katrā ziņā tolaik dziesmas nonākšana pie klausītāja bija stipri ierobežotāka nekā vēlākajos gados. 1986. gadā Latvijā bija tikai viens radio un viens TV kanāls – abi valsts uzmanīti un cenzēti. Koncerti, jo īpaši – rokgrupu, arī notika tikai pēc īpašas programmas apstiprināšanas. Mums, „Mikrofona” redakcijā, jo īpaši gribējās būt tiem, kuri veicinātu „Dzimtās valodas” nākšanu pie tautas.

„Dzimtajai valodai” bija milzīgs maģiskās iedarbības spēks. Sākumā dzirdam dūkoņu, it kā caur miglas mākoņiem tuvojas kaut kas varens un spēcīgs… varbūt kaut kas līdzīgs smagam bumbvedējam debesīs…pirms sprādziena… tad ieskanas solo ģitāras akordi… kaut kas lirisks un smeldzīgs… vēlāk, kad cilvēki jau atpazina šo dziesmu, tajā vietā publika vienojās korektos savstarpējās sapratnes un solidaritātes aplausos – vienalga, vai dziesmu dzirdēja piekto vai simtpiekto reizi – šķita, ka ar šiem klusajiem ievadaplausiem tauta noskaņojas uz vienu vilni… Tad ieskanējās Groduma skarbā, smeldzīgā, pat – ķērcošā balss.

… Vienā valodā raud visi ļaudis,
Vienā valodā, valodā tie smej.
Tikai dzimtā valoda dzēš sāpes,
Prieku dziesmas dod, atdod pasaulei…

Vārdos it kā nekā sevišķa jau nav. Jau iepriekšējos gados gan tiešā tekstā („Tik un tā”), gan zemtekstos (piemēram, „Kamdēļ man dziedāt svešu dziesmu”) bija skanējušas dziesmas ar it kā daudz patriotiskākiem un dumpīgākiem vārdiem. Bez tam „Dzimtā valoda” oriģinālā bija nevis latviešu, bet gan moldāvu dzejnieka Grigores Vieru (1935 – 2009) darbs.

Meldiņš arī nebija tāds, kurš vidusmēra latvieti varētu aizgrābt ar pirmo reizi. „Mikrofona” redakcijā pat saņēmām vēstules no patriotiski noskaņotiem latviešiem, ka tik skaisti vārdi tiek sabojāti ar tik nejauku izpildījumu.

Domāju, ka dziesma visvairāk uzrunāja tieši ar savu smeldzīgo intonāciju – gan mūzikā, gan Groduma balsī. Līdz šim visas patriotisma stīgas aizskarošās dziesmas bija sentimentāli salkanas. Vecākos un vidējās paaudzes ļaudis tādas dziesmas uzrunāja, bet jaunieši no tā salkanuma tomēr norobežojās kā no vecmodīga un provinciāla sentimentālisma. Toties „Līvos” un Grodumā bija arī skarbums un protests. Līdz šim uz „Mikrofona” skatuves laurus plūca, lai gan tautai mīļi un tuvi, tomēr oficiāli akceptēti komponisti un viņu solisti. „Dzimtās valodas” sāpes izkliedzēji bija rokmūziķi, pusaizliegtais auglis. Jaunajiem cilvēkiem bija vajadzīga viņu uzvara. Daudzi vecāki, redzēdami kā viena dziesma par dzimto valodu spēj aizraut viņu bērnus, arī iemīlēja un iedegās par ķērcošā un garmatainā Groduma dziesmu.

„Mikrofona” redakcija arī alka pēc „Dzimtās valodas” uzvaras kā svētas un godīgas lietas. Sevišķi par to bijām iedegušies mēs ar mūzikas redaktoru Gundaru Venenu – „Mikrofona” komandas jaunās ģenerācijas pārstāvji. Rokmūzika bija mūsu paaudzes reliģija, rokmūziķi bija mūsu vienaudži un draugi. Lai rokmūzika grauj valdošās vērtības – tas bija mūsu paaudzes lielais revolucionārais izaicinājums. Bez tam Gundars bija dzimis liepājnieks, līdz ar to viņam bija vēl papildu saite ar dumpīgajiem vēju pilsētas muzikantiem.

„Dzimtā valoda” aptaujas finiša taisnē pārliecinoši gāja savu uzvaras gaitu. Notikumus gan visu laiku pavadīja pamatīgs satraukums. Vai tiešām izdosies, vai tiešām neizliegs? Satraukums bija redakcijai. Satraukums bija visai tautai.

Satraukti bija arī radio un kompartijas funkcionāri. Ne jau idejiskās pārliecības dēļ. Tomēr latviešu cilvēki. Satraukums bija par nepatikšanām, ko varētu sagādāt  „Dzimtās valodas” uzvara. Ka tik kas nenotiek! Idejiski gan nebija kur piesieties. Dziesmas vārdiem izmantota moldāvu dzejnieka Grigores Vieru dzeja – internacionāla lieta. Labs pretarguments, ja kāds gribētu piešūt latviešu nacionālismu. Toties sākās piekasīšanās Groduma ķērcošajai balsij. Esot neprofesionāli un nepiedienīgi.

Ārzemju raidījumu galvenajā redakcijā, kuras sastāvā bija arī „Mikrofona” redakcija, šad tad viesojās čekas uzraugi. Parasti viņi piestaigāja tikai līdz galvenā redaktora Jāņa Ozola kabinetam. Redakcijas darbiniekiem viņi neafišējās. Tikai pēc tam pieredzējušāki kolēģi mums jaunajiem stāstīja, kas tie par „draugiem”, un, no kurienes tādi uzradušies.

Vienu dienu kāds omulīgs jauns vīrietis ienāca mūsu redakcijas istabā, kur tolaik bijām trīs vai četri redaktori. Vīrietis priekša nestādījās, sāka kaut ko omulīgi tērgāt par aptauju, prašņāt – kā tad mums iet, ko domājam. Es slepus Gundaram Venenam raidīju jautājošu skatienu – „kas tas tāds?”. Gundara grimase man lika skaidri noprast, ka vīrs ir no „stūra mājas”, t.i. no čekas, kas atrodas Ļeņina un Stabu ielu stūrī. Drīz gan omulīgais vīrelis pats ļāva noprast, ka ir no čekas, sāka jokot, ka stūra mājā nagus maucot gan. Mēs ar Gundaru samocīti pasmaidījām. Joki paliek joki, bet neomulīgi jocīgi ap dūšu palika gan. Vēlāk zinošāks kolēģis teica, ka šim uzvārds esot Nadziņš. Pašironiski asprātīga vārdu spēle ar psiholoģisku iedarbību.

Nebija ilgi jāgaida, kad kādu dienu vadība sāka interesēties, vai otra „Līvu” dziesma par eglīti nevelkot uz pirmo vietu? Jaungadā būtu tā ļoti piemēroti un „Līviem” arī nekāda skāde netiktu nodarīta. Nebijām priecīgi par tādu interesi, un teicām, ka tā balsu starpība ir milzīga. Nekas nesanāks.

Vairs neatceros, kādā veidā, bet jauna fonogramma ar mīkstinātu dziesmas izpildījumu neilgi pirms koncerta tika izgatavota. Tiekoties vairāk kā divdesmit gadus pēc šī notikuma, Jānis Grodums man teica, ka alternatīvā fonogramma esot bijusi iedziedāta toreiz jau bijušā „Līva” Igo (Rodrigo Fomina), kurš tobrīd darbojās radio rokmūzikas grupā „Remix”, un Gunta Veita („Credo”) balsī. Taču no šīsdienas atmiņu attāluma es nevaru šo faktu apstiprināt. Bet tam šobrīd vairs nav būtiskas nozīmes, jo koncertā tik un tā tika palaista fonogramma ar Groduma dziedāto oriģinālo versiju.

__________________________________________________________________________________________________________

Būšu pateicīgs par atsauksmēm un korekcijām

Cieņā – Ilmārs Latkovskis

Turpnājums – nākamajā pirmdienā 19. jūlijā.

1. publikāciju skat.

1. NOTIKUMI UN FAKTI

Lasiet vēl:

• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.5. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.2. daļa
• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.4. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.3. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86”