2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.3. Draudu mākoņi pāri noslēguma koncertam

Pirms 1986. gada „Mikrofona” noslēguma koncerta dienu gaidīju trauksmainā cerībā, ka būs jauna līmeņa koncerts – gan sabiedriski politiskā, gan muzikālā nozīmē. Draudu mākoņi pār šīm cerībām savilkās pašā koncerta priekšvakarā, kad uzzinājām, ka mūsu pasākumu apmeklēs augsti kompartijas viesi no Maskavas. Padomju valsts iekšpolitiskais fons bija pavisam nejauks – starpnacionālie nemieri Kalnu Karabahā.

Ideoloģiskā virsatbildība kompartijas priekšā par „Mikrofona” koncertu norisi vienmēr bija gūlusies uz radio un TV šefa jeb Latvijas PSR Valsts TV un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja pleciem. Divos iepriekšējos „Mikrofona” koncertos, kuru veidošanā biju iesaistīts, augstāko priekšnieku klātbūtni īpaši nejutu. Tik vien kā sačukstēšanās, ka „pats” arī ir klāt. „Pašus” darbinieki pa kaktiem apsmaidīja kā aprobežotus un pastulbus ideoloģiskos karjeristus taču tieši acīs neviens neleca. Tā bija ar Leonardu Bartkeviču, tā bija ar Jāzepu Barkānu.

Toreiz jau gadu TV un radio priekšnieka amatā bija Ivars Ķezbers. Pretstatā saviem priekštečiem Ķezbers bija jauns, inteliģents un izglītots vadītājs. Viņa izvirzīšanās amatā sakrita ar Gorbačova perestroikas pārmaiņu vējiem. Līdz tam Ķezbers savu inteliģenci bija apliecinājis kā starptautisko notikumu komentētājs. Ķezbers, tāpat kā viņa vecākais kolēģis Mavriks Vulfsons, lai gan bija uzticīgi padomju ideologi, tomēr, pretstatā dzelzsbetona komunistiem, bija liberāli politiskie komentētāji. Ap viņiem virpinājās arī jaunie talantīgie komentētāji – Āris Jansons, Edvīns Inkēns, Jānis Gavars.

Ķezbers bija knapi pāri 40 gadu vecumam. Sievietes viņu uzlūkoja kā seksīgu, raženas miesasbūves vīrieti. Inteliģence cerēja uz viņa liberālismu. Ķezbers bija redzējis Eiropu un zināja svešvalodas. Strādājis padomju diplomātiskajā dienestā ārzemēs. Baumoja, ka no Zviedrijas Ķezbers izraidīts kā padomju spiegs. Nebija šaubu par viņa ciešo saistību ar Valsts drošības komiteju. Taču darbība čekas ideologa vai spiega statusā cilvēku acīs nenoniecināja Ķezbera vērtību. Tas nebija nožēlojamo ziņotāju līmenis. Jaunajiem Ķezbers saistījās ar progresu, liberālismu, pat – rietumnieciskumu.

1986. gada „Mikrofona” koncerta saspringtajā gaisotnē bija jaušams, ka arī Ķezbers, citādi mierīgs un līdzsvarots cilvēks, bija kļuvis drudžaini nemierīgs. Viņa pirmais rīkojums bija, lai koncerts tiktu vadīts arī krievu valodā. Nekad agrāk tas nebija noticis. Lai gan mums pirmajā mirklī tas bija neliels šoks, tomēr šo krupi norijām. Lai tikai nenoņem „Dzimto valodu”! Galu galā toreiz tas krupis nebija arī nemaz tik drausmīgs, jo pie divvalodības bijām pieraduši, piemēram, sporta spēļu informatoru paziņojumos un TV translācijās. Tad, vairs neatceros kurš to izdomāja, manā scenārijā pie „Dzimtās valodas” tika iepīts brālīgu padomju tautumeitu uzgājiens 15 PSRS republiku tautastērpos. Man gan pār scenāriju vairs nebija nekāda teikšana. Ar mani augstie vadītāji sarunās neielaidās. Koncerts tika pakārtots televīzijas ierakstam, ko īstenoja režisore Svetlana Rudzīte, kura jau daudzus gadus režisēja „Mikrofona” koncertus. Lai gan toreiz par izmaiņām scenārijā ņurdēju, patiesībā varēju būt tikai priecīgs, ka tas viss nav jādara man.

Pēc ģenerālmēģinājuma, kas beidzās tikai dažas stundas pirms galā koncerta, uzzināju priekš sevis visšokējošāko ziņu. „Barbershop” esot jāņem ārā no koncerta programmas. Viņiem neesot vietas uz skatuves. Dziedāšana angliski neesot pieļaujama. Tracinošs stulbums. Man tas bija jo īpaši sāpīgs trieciens, jo divas dienas jau biju uzņēmies gādāt par igauņu iejušanos mūsu pasākumā. Man tas bija liels pagodinājums – būt par stilīgo un angliski dziedošo igauņu aizbildni. Tagad nokļuvu neapskaužamā situācijā. Vai man no tā marasma norobežoties un paiet malā vispār? Varbūt tomēr mēģināt vēl kaut ko saglābt?

Ķezbers bija kategorisks pret angļu valodu. Viņam nevarēja būt viegli pieņemt tādu nostāju. Viņam vajadzēja apzināties, ka tā nu ir pamatīga piekāpšanās padomju ideoloģisko stagnātu priekšā. Pieļauju, ka Ķezberam pašam tas bija pazemojums, ko iespējams, es neapzināti gribēju izmantot. Nervozā diskomfortā viņš izmeta pavisam cinisku piedāvājumu, būdams drošs, ka tas netiks pieņemts – lai „Barbershop” dzied igauņu tautasdziesmu vai kaut ko krieviski.

Nezināju, kā lai vispār kaut ko tādu tagad igauņiem pasaku. Jutos kā nožēlojams puskoka lēcējs. Gribēju izcelties kopā ar viņu stilīgumu, biju kļuvis viņiem par savējo, par tādu, kurš saprot moderno un stilīgo lietu vērtību. Tagad tieši man viņiem jāpaziņo šis apkaunojošais spriedums. Ideju par krievu valodu pat neuzdrošinājos ieminēties. Igauņu tautasdziesma arī šķita tāda smieklīga lieta. Bet neteikt viņiem nekādu uzstāšanās iespēju, tas arī šķita nelabi.

Saņēmos un gāju runāt ar igauņiem. Es vēl nebiju beidzis savu murmināmo, kad jau no viņu grimasēm sapratu, ka tūlīt kļūšu par apsmiekla objektu. Ārēji viņi bija pieklājīgi, bet iekšēji man bija sajūta, ka ar šo soli esmu zaudējis rietumniecisko igauņu cieņu un uzticību. Baidījos, ka es tagad es viņiem būšu vairs tikai viens nožēlojamo stagnātu iztapoņām. Tāds līdējs pa vidu starp muzikantiem un funkcionāriem. Šis, manuprāt, pazemojoši netaisnais aizvainojums un dažas glāzītes sīvā ātri vien mani nolika uz bezkompromisa kara takas.

Sāku par šo nejēdzību stāstīt visiem mūziķiem pēc kārtas. Viņi izteica savu sašutumu: stulbums, idioti utml. Es biju cerējis, ka izcelsies tāds kā dumpis – vai nu ļausiet igauņiem dziedāt, kā sākumā bija iecerēts, vai nu mēs koncertā nepiedalāmies. Taču jutu, ka visādi citādi dumpīgajiem mūziķiem tomēr nenāk ne prātā pašiem atteikties no kāpšanas uz skatuves.

Meklēju Ivaru Ķezberu. Viņu atradu Sporta pils kafejnīcā, pastaigājamies un runājam  ar Džoni jeb Jāni Gavaru – jauno politisko komentētāju, toreiz manu labu paziņu. Pa taisno gāju klāt lielajam priekšniekam, un cerēju, ka Džoņa klātbūtne man varētu palīdzēt ietekmēt Ķezberu. Sāku kaut ko stāstīt, ka tajā stilā var dziedāt tikai angliski, ka mums tomēr vajag modernu un daudzveidīgu programmu… Apzināti vai neapzināti gribēju izmantot to, ka būtībā jau Ķezbers saprot situācijas nožēlojamo stulbumu. Taču toreiz nevarēju novērtēt, cik ļoti viņu kaitina un tracina, ka bāžu viņam to acīs. Pie tam vēl – Džoņa klātbūtnē. Tas, uz ko biju cerējis kā uz trumpi, Ķezberam izrādījās kā sarkana luputa bullim. Mirkli izskatījās, ka viņš tūlīt patiešām pārvērtīsies trakojošā bullī. Viņā varījās niknums, taču bullis valdījās. Ķezbers nekādās diskusijās neielaidās. Mirkli paklausījies viņš mani strupi pārtrauca: „Es atļaušos jūs pasūtīt vienu māju tālāk…”. Pagriezās un aizgāja.

Es stāvēju apstulbis. Džoņa sejas grimase man teica: „Piedod, vecīt, te neko nevar darīt…”. Džonis sekoja Ķezberam.

Man tas viss bija kaut kas līdzīgs negaidītam spēcīgam sitienam pa ģīmi. Tik rupji un skarbi. Tagad bullis sāka vārīties manī. Kauns, pazemojums, aizvainojums, dusmas – bija aizskarta mana pašcieņa, mana patmīlība. Manam ego bija mests pamatīgs izaicinājums. Tajā brīdī man vairs neinteresēja, vai „Dzimtā valoda” izskanēs vai nē.

__________________________________________________________________________________________________________

Būšu pateicīgs par papildinājumiem un labojumiem

Cieņā – Ilmārs Latkovskis

Turpnājums – pirmdien,26. jūlijā.

Iepriekšējās publikācijas skat.

1. NOTIKUMI UN FAKTI

2. NOTIKUMI UN INTERPRETĀCIJAS

2.1. Dziesmas maģiskais spēks

2.2. Jaunu vērtību triumfa gaidās

2.3. Draudu mākoņi pāri noslēguma koncertam

Lasiet vēl:

• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86”
• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.5. daļa
• “Dzimtās valodas” triumfs “Mikrofonā 86″ 2.4. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofonā 86” 2.2. daļa
• „Dzimtās valodas” triumfs „Mikrofons – 86” 2. daļa